Mēs vēl bridi lūkojāmies lejup, taču nekāda kustība vairs nebija manāma. Denna plati nožāvājās. Ak dievi, kā es esmu pārgurusi! Drošas nāves apziņa spēj novārdzināt vairāk par visu. Viņa apgriezās uz muguras un pēc tam uz sāniem ar muguru pret mani, cenzdamās atrast ērtu stāvokli. Sasodīts, cik šeit ir auksti! viņa nodrebinājās.
- Varu labi saprast, kāpēc tas briesmonis apmetās virs mūsu ugunskura.
- Mēs varētu nokāpt lejā pēc segas, es ierosināju.
Denna nošņaukājās. Nu nē! Vēlreiz redzami nodrebinādamās, viņa aptvēra sevi ar rokām.
- Ņem! es teicu un piecēlies novilku savu apmetni. Ietinies tajā! Tas nav nekas dižs, tomēr labāks par kailu akmeni. Pastiepu to viņai. Es uzraudzīšu tavu miegu un gādāšu, lai tu nenokriti lejā.
Denna ilgi lūkojās mani, un es nodomāju, ka viņa atteiksies. Tomēr pēc brīža viņa paņēma apmetni un ietinās tajā. Skolotāj Kvout, tu nenoliedzami proti sagādāt meitenei prieku.
- Pagaidi līdz ritam! es teicu. Tas ir tikai sākums.
Klusi sēdēju, cenzdamies nedrebināties, un pēc kāda laika Dennas elpas vilcieni kļuva rāmi un vienmērīgi. Vēroju viņu guļam ar mierīgu labpatiku kā zēns, kurš neapjauš, kāds viņš ir nejēga un nezina, kādu neparedzētu traģēdiju atnesis nākamā diena.
SEPTIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . klintis
PAMODOS, NEATCERĒDAMIES, pa kuru laiku esmu aizmidzis. Denna mani saudzīgi purināja. Nekusties pārāk strauji! viņa brīdināja.
- Līdz lejai ir tālu.
Es lēni izstaipījos, un gandrīz ikviens muskulis manā ķermenī sūdzējās par vakardienas slikto apiešanos. Augšstilbi un apakšstilbi bija kļuvuši par cietiem, sāpīgiem kamoliem.
Tikai tad pamanīju, ka man mugurā atkal ir apmetnis. Vai es tevi pamodināju? es jautāju Dennai. Nevaru atcerēties…
- Savā ziņā jā, viņa atbildēja. Tu iesnaudies un uzvēlies tieši man virsū. Ne aci nepamirkšķināji, kad es tevi izlamāju… Denna apklusa un noskatījās, kā es lēni izslienos kājās. Ak kungs, tu taču izskaties pēc artrīta mocīta vectēva!
- Tu jau zini, kā tas mēdz būt, es teicu. Vislielākais stīvums ir tieši pēc pamošanās.
Denna pasmīnēja. Mums, sievietēm, parasti nav tādu problēmu. Vērojot mani, viņas seja kļuva nopietna. Nudien, tas laikam nav nekāds joks!
- Vakar, pirms satiku tevi, es noauļoju zirgā sešdesmit jūdzes, es paskaidroju. Neesmu radis tā darīt. Un, kad vakarā lēcu te augšā, diezgan nejauki atsitos pret akmeni.
- Vai tev sāp?
- Un kā vēl! es atbildēju. It sevišķi visur.
- Ai! Denna ievaidējās un pacēla plaukstas pie mutes. Tavas skaistās rokas!
Paskatījos lejup un sapratu, par ko viņa runā. Vakardienas drudžainajos pūliņos uzrāpties uz pelēkakmens biju pamatīgi savainojis plaukstas. Profesionālās mūziķa tulznas bija pa lielākai daļai pasargājušas pirkstu galus, bet locītavu kauliņi bija stipri saskrāpēti un asiņaini. Nebiju to pamanījis, jo citas vietas sāpēja krietni jūtamāk.
Man iedrebējās sirds, to redzot, bet, kad savilku pirkstus dūrē un atkal atlaidu vaļā, sapratu, ka plaukstas ir tikai sāpīgi saskrambātas
un ievainojumi nav nopietni. Būdams mūziķis, es pastāvīgi baidījos, ka varētu kaut ko nodarīt plaukstām, un mans artefakcijas darbs šis bažas pastiprināja vēl vairāk. Nav tik ļauni, kā izskatās, es teicu.
- Cik sen mūsu draks jau ir projām?
- Vismaz pāris stundu. Aizčāpoja tūlīt pēc saullēkta.
Paskatījos lejup no pelēkakmens arkas augstā skatlaukuma. Iepriekšējā vakarā kalna virsotnē bija pleties līdzens zaļas zāles klajums. Šorīt tā atgādināja kaujas lauku. Vietām zāle bija nomīdīta, vietām nosvilināta līdz īsiem rugājiem. Vietās, kur milzu ķirzaka bija vārtījusies vai vilkusi smago ķermeni pāri velēnām, zemē stiepās dziļas vagas.
Nokāpt no pelēkakmens izrādījās grūtāk nekā tikt tajā augšā. Arkas augstākā mala atradās apmēram divpadsmit pēdu virs zemes pārāk augstu, lai mēģinātu nolēkt. Citkārt es par to nebūtu bēdājis, taču pašlaik, būdams stīvs un apdauzījies, baidījos, ka lēciens izdosies neveikls un es sastiepšu potīti.
Beigu beigās mums izdevās nokāpt, izmantojot par pagaidu virvi mana ceļamaisa siksnu. Kamēr Denna, stingri atbalstījusies, turēja vienu tās galu, es nolaidos lejā. Maiss, protams, pārplīsa, un mani piederumi izbira zemē, tomēr es tiku līdz lejai, iemantojis tikai zāles traipu uz drēbēm.
Pēc tam Denna nošļūca lejup gar akmens sānu, cieši iekrampējusies arkas augšmalā, un es satvēru viņu aiz kājām, lai slīdējums izdotos lēni. Kaut gan ķermenis viscaur sāpēja no sasitumiem, šis darbības ievērojami pacilāja manu noskaņojumu.
Savācu mantas, paņēmu diegu un adatu un sāku šūt saplēsto ceļamaisu. Denna drīz atgriezās no īsas pastaigas pa mežu un šurpceļā pacēla mūsu atstāto segu. Nezvērs, iedams tai pāri, bija atstājis tajā vairākus nagu izplēstus robus.
- Vai tu kaut ko tādu esi redzējusi? es jautāju, izstiepdams plaukstu.
Denna savilka uzacis. Cik reižu es esmu dzirdējusi šo teikumu? Pasmīnēju un iedevu viņai melno, neparasto pikuci, ko biju dabūjis no skārdnieka. Viņa to ziņkāri nopētīja. Vai tas ir magnētakmens?
- Brīnos, ka tu to pazīsti.
- Es kādreiz pazinu cilvēku, kurš tādu izmantoja par papīra presi. Denna nopūtās. Viņš mēdza īpaši uzsvērt: kaut gan tas esot ļoti vērtīgs retums, viņš to lietojot papīra preses vietā. Viņa nicīgi nosēcās.
- Aprobežots tips! Vai tev ir kaut kas no dzelzs?
- Pameklē tur! es norādīju uz savu kaudzē sabērto mantību.
Kaut kam noteikti jābūt.
Denna apsēdās uz viena no zemajiem pelēkakmeņiem un bridi rotaļājās ar magnētakmeni un salauztu metāla sprādzi. Es nesteidzīgi sašuvu ceļamaisu un no jauna piestiprināju siksnu, drošības labad izdarīdams vairākus papildu dūrienus.
Denna šķita pilnīgi iegrimusi magnētakmens apbrīnošanā. Kā tas darbojas? viņa jautāja, atņemdama sprādzi nost un ļaudama tai pievilkties atpakaļ. No kurienes rodas tāda vilkme?
- Tur ir kaut kas līdzīgs galvaniskam spēkam, es teicu un sastomījos. Patiesībā tas ir tikai smalkāks veids, kā pateikt, ka man par to nav ne jausmas.
- Interesanti, vai tam patīk dzelzs tāpēc, ka tas pats ir no dzelzs? viņa prātoja, tuvinādama magnētakmenim savu sudraba gredzenu un redzēdama, ka pievilkšanās nenotiek. Ja kāds atrastu magnētakmeni no misiņa, vai tam patiktu misiņa priekšmeti?
- Varbūt tam patiktu varš un cinks, es teicu. Tie ir misiņa sastāvā. Apgriezu ceļamaisu uz labo pusi un sāku kravāt mantas. Denna atdeva man magnētakmeni un aizgāja līdz izbradātajai ugunskura vietai.
- Pirms promiešanas tas briesmonis apēda visu malku, viņa teica.
Arī es piegāju paskatīties. Ugunskura vietas tuvākā apkārtne bija
saārdīta kā kara lauks, it kā tai pāri būtu joņojis vesels jātnieku leģions. Ar zābaka purngalu pabakstīju prāvu, otrādi apmestu velēnas gabalu un noliecos kaut ko pacelt. Paskaties uz šo!
Denna pienāca tuvāk, un es parādīju viņai atradumu. Tā bija viena no draka zvīņām gluda un melna, gandrīz manas plaukstas lielumā un ar asaru lāses apveidiem. Vidū tā bija puscollu bieza un virzienā uz malām kļuva plānāka.
Pasniedzu to Dennai. Tā jums, godātā milēdij! Piemiņai.
Denna pasvārstīja to plaukstā. Smaga! viņa atzina. Es sameklēšu kādu ari tev… Viņa pagājās atpakaļ un pavandīja ugunskura atliekas. Šķiet, ka tas zvērs kopā ar malku ir aprijis ari dažus akmeņus. Es zinu, ka vakar tos sanesu vairāk, lai iežogotu ugunskura vietu.