- Ķirzakas pastāvīgi ēd akmeņus, es sacīju. Tie viņām palīdz sagremot ēdienu. Akmeņi iekšās to samaļ. Denna neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir taisnība. Vistas dara to pašu.
Viņa pašūpoja galvu, novērsās un turpināja bakstīt izrakņāto zemi.
- Vai zini, es sākumā itin kā cerēju, ka tu šo satikšanos pārvērtīsi dziesmā. Bet, jo vairāk tu runā par visām šim lietām, jo vairāk es par to šaubos. Govis un vistas. Kur paliek tavas dramatiskās dotības?
- Patiesība nemīl pārspīlējumus, es teicu. Ja vien nemaldos, šī zvīņa pārsvarā ir no dzelzs. Kā es varu to padarīt dramatiskāku nekā īstenībā?
Denna pacēla zvīņu tuvāk pie acīm, lai nopētītu to uzmanīgāk.
- Tu joko!
Es pasmīnēju. Visi šie klintsakmeņi mums apkārt ir pilni dzelzs. Draks ēd akmeņus, un tie guzā pamazām sadrūp. Metāls lēnām uzsūcas kaulos un zvīņās. Paņēmu zvīņu un aizgāju līdz tuvākajam pelēkakmenim. Radījums katru gadu nomet ādu un pēc tam to apēd, tā paturēdams dzelzi sevi. Pēc divsimt gadiem… Es pieklaudzināju ar zvīņu pie akmens. Atskanēja džinkstošs troksnis, kaut kas vidējs starp zvana un glazēta māla lausku šķindām.
Atdevu zvīņu Dennai. Agrāk, kad cilvēki vēl nepazina mūsdienu raktuves, tie droši vien medīja šos zvērus dzelzs dēļ. Varu iedomāties, ka pat šodien dažs alķīmiķis par tādām zvīņām vai kauliem būtu gatavs šķirties no krietnas summas. Organiska dzelzs ir liels retums. Ar to viņi droši vien spēj darīt visādus brīnumus.
Denna vēlreiz paskatījās uz zvīņu savā plaukstā. Tu esi uzvarējis. Tu tomēr spēj sacerēt dziesmu! Pēkšņi viņai kaut kas iešāvās prātā un tumšās acis pacilāti iemirdzējās. Iedod man vēlreiz savu magnētakmeni!
Izvilku to no maisa un iedevu Dennai. Viņa tuvināja tam zvīņu, un abi priekšmeti ar tādu pašu šķindošu skaņu sakļāvās kopā. Denna pasmaidīja un, atgriezusies ugunskura vietā, sāka bīdīt magnētakmeni pa izvandītajām paliekām, meklēdama citas zvīņas.
Es paskatījos uz ziemeļu klintīm. Man nepatīk pavēstīt sliktas ziņas, es teicu, norādīdams uz tikko jaušamu dūmu mākoni, kas cēlās virs kokiem, bet tur kaut kas gruzd. Mieti, kurus es vakar iespraudu zemē, lai noteiktu virzienu, ir pazuduši, bet man šķiet, ka tieši tajā pusē mēs vakar redzējām zilo gaismu.
Denna virzīja magnētakmeni turp un atpakaļ virs ugunskura atliekām. Draks nevarēja būt vainīgs pie tā, kas notika Motenu mājās. Viņa norādīja uz izrakņāto zemi un velēnām. Tur nekā tamlīdzīga nebija.
- Es nedomāju par Motenu mājām, es teicu. Domāju, varbūt kāds pazudis patrons mēģināja kurināt uguni…
Dennas seja sastinga. Un draks to pamanīja.
- Nesatraucies! es mierināju. Ja tas cilvēks ir tik gudrs, kā tu stāsti, tad viņš noteikti ir atradis drošu patvērumu.
- Parādi, kur ir drošs patvērums no tāda nezvēra! Denna drūmi atmeta un atdeva man magnētakmeni. Iesim paskatīties!
* * *
Līdz vietai, virs kuras no kokiem vijās caurspīdīgā dūmu strūkla, bija tikai dažas jūdzes, tomēr mums klājās grūti. Bijām savainojušies un noguruši, un nevienam no mums nebija ilūziju par to, ko ieraudzīsim, nonākuši galā.
Iedami apēdām manu pēdējo ābolu un pusi no atlikušā plāceņa. Es noplēsu vairākus bērza tāss gabalus, un mēs ar Dennu tos plucinājām un košļājām. Apmēram pēc stundas mani kāju muskuļi bija tiktāl atlabuši, ka iešana vairs nesagādāja sāpes.
Tuvojoties meklētajai vietai, mūsu gaita palēninājās. Viļņotos paugurus nomainīja asas klintsradzes un drupaniem akmeņiem klātas nogāzes. Vajadzēja kāpt augšup un lejup vai mest lielus līkumus un dažkārt atgriezties agrākajā vietā, pirms atradām ceļu tālāk.
Turklāt uzmanību piesaistīja dažādi atradumi. Nejauši uzgājām audzi ar gatavām pīlādžogām, un tā aizkavēja mūs gandrīz veselu stundu. Drīz pēc tam atradām strautu, pie kura padzērāmies, atpūtāmies un noskalojāmies. Manu izsapņoto grāmatu scenāriju atkal izjauca apstāklis, ka strauts bija tikai sešas collas dziļš. Pārāk sekls, lai tajā varētu īsti mazgāties.
Kad beidzot sasniedzām meklēto vietu, bija agra pēcpusdiena, un tas, ko tur ieraudzījām, nepavisam nelīdzinājās tam, ko mēs bijām gaidījuši.
* * *
Tā bija norobežota ieplaka, ko ieskāva klintis. Es saku “ieplaka”, taču īstenībā to drīzāk varēja saukt par milzīgas pēdas nospiedumu kalna nogāzē. Vienā pusē tai stiepās augsta melnu klinšu siena, bet otrā stāva krauja. Mēs ar Dennu mēģinājām tajā iekļūt no divām dažādām nepieejamām pusēm, līdz beidzot atradām īsto taku. Par laimi, diena bija bez vēja, un dūmi kā taisna šautra kāpa skaidrajās, zilajās debesīs. Ja tie nebūtu rādījuši ceļu, diez vai mums būtu izdevies atrast meklēto vietu.
Kādreiz tas droši vien bija pievilcīgs meža stūrītis, taču pašlaik te izskatījās tā, it kā pāri būtu gājusi viesuļvētra. Daudzi koki bija nolauzti, izrauti ar saknēm, apdeguši un sadragāti. Zemi šķērsoja dziļas vagas, visapkārt mētājās izvandītas velēnas un akmeņi, it kā ieplaku būtu centies uzart kāds nelabā apsēsts zemnieks.
Pirms divām dienām es nebūtu spējis uzminēt, kas tik ļoti varējis saārdīt apkārtni. Bet pēc visa, ko biju redzējis pagājušajā naktī…
- Un tu teici, ka viņi esot nekaitīgi? Denna jautāja, pagriezusies pret mani. Te taču ir notikusi neprātīga plosīšanās!
Mēģinājām līkumot cauri drūmajai postažai. Baltie dūmi kāpa gaisā no dziļas bedres, ko bija atstājusi izrauta, apgāzta kļava. Sakņu vietā bedres dibenā kūpēja tikai dažas gruzdošas ogles.
Ar zābaka purngalu dīki iespārdīju bedrē vēl dažas zemes pikas.
- Nu, labā ziņa ir vismaz tāda, ka tava patrona šeit nav. Bet sliktā ziņa… Aprāvos un dziļi ievilku elpu. Vai jūti šo smaku?
Denna ieelpoja un pamāja ar galvu, nepatikā saraukusi degunu.
Uzrāpos uz apgāztās kļavas stumbra un paskatījos apkārt. Vējš mainīja virzienu, un smaka kļuva spēcīgāka: tajā vēdīja kaut kas no puvekļiem un līķiem.
- Man šķiet, tu teici, ka viņi neēdot gaļu, Denna sacīja, nemierīgi lūkodamās apkārt.
Nolēcu no koka stumbra un aizgāju līdz klinšu sienai. Pie tās apgāzta gulēja neliela baļķu būda. Puvuma smaka šeit bija vēl spēcīgāka.
- Tā nu tas ir! Denna teica, pārlaizdama skatienu postažai. Nepavisam neizskatās, ka te būtu ciemojies nekaitīgs radījums.
- Mēs taču nezinām, vai pie tā vainojams draks! es iebildu. Ja šeit notika čandriānu uzbrukums, uguns varēja pievilināt draku, un tas saārdīja apkārtni, cenzdamies apdzēst liesmas.
- Tu domā, ka to izdarīja čandriāni? Denna jautāja. Tas nemaz nesaskan ar to, ko esmu par viņiem dzirdējusi. Viņi uzliesmo kā zibens un pēc tam pazūd. Viņi nemēdz ierasties, iedegt ugunskurus un atgriezties vēlāk, lai paveiktu vēl šo to.
- Es nezinu, ko domāt. Bet divas sagrautas mājas… Es sāku pārlūkot izvandītos rakumus. Tā vien liekas, ka starp tām jābūt kādai saistībai.
Pēkšņi Denna strauji ievilka elpu. Sekodams viņas skatienam, es ieraudzīju, ka no vairāku resnu baļķu apakšas slejas nekustīga roka.
Piegāju tuvāk. Gaisā pacēlās mušu bars, un es aizsedzu muti ar plaukstu, bezcerīgi mēģinādams atvairīt smaku. Viņš ir miris apmēram pirms divām dienkopām. Es pieliecos un pacēlu sapinušos koka un metāla mudžekli. Paskaties uz šo te!
- Atnes šurp, tad paskatīšos.
Aiznesu to līdz vietai, kur stāvēja Denna. Priekšmets bija salauzīts gandrīz līdz nepazīšanai. Tas ir stops.