- Necik daudz tas viņam nav palīdzējis, Denna teica.
- Vispirms gribas jautāt, kāpēc tas viņam vispār bija, es teicu, pētīdams biezu zilgana tērauda gabalu, kas acīmredzot bija kalpojis par šķērsi. Tas nav parasts medību loks. Tas domāts, lai nogalinātu bruņās tērptu cilvēku no liela attāluma. Tādus nav atļauts nēsāt.
Denna nicīgi nosēcās. Tādi likumi šajos apvidos netiek ievēroti. Tu pats to zini.
Es paraustīju plecus. Lai nu kā, tas ir bijis dārgs un sarežģīts darinājums. Kāpēc lai cilvēks, kurš dzīvo mazā būdiņā ar klona grīdu, gādātu sev desmit talantu vērtu loku?
- Varbūt viņš zināja par draku, Denna minēja, nervozi skatīdamās apkārt. Es neiebilstu, ja ari man pašlaik būtu tāds loks.
Es papurināju galvu. Draki ir bailīgi. Viņi netuvojas cilvēkiem.
Denna zobgalīgi paskatījās uz mani un pamāja uz sadragāto būdu.
- Padomā par citiem savvaļas dzīvniekiem! es teicu. Visi savvaļas radījumi vairās no saskarsmes ar cilvēku. Tu pati teici, ka nekad neesi dzirdējusi par drakiem. Tam ir savs iemesls.
- Varbūt tas radījums bija traks?
Tāda doma mani apstulbināja. Tas būtu briesmīgi. Pārlaidu skatienu izpostītajai apkārtnei. Bet kā to varētu noteikt? Vai tādam rāpulim vispār var parādīties putas?
Denna neveikli sagrozījās, skatienam nemierīgi skraidot pa ieplaku.
- Vai šeit ir vēl kaut kas, ko tu gribi redzēt? Jo man pilnīgi pietiek. Es negribu atrasties šeit, kad tas briesmonis atkal atnāks šurp!
- Kaut kas manī čukst, ka vajadzētu to vīru piedienīgi apglabāt…
Denna papurināja galvu. Tik ilgi es šeit nepalikšu! Mēs varam
pastāstīt par to pilsētiņā, un lai kāds parūpējas. Tas zvērs var uzrasties jebkurā brīdi!
- Bet kāpēc? es jautāju. Kāpēc viņš vispār nāk atpakaļ? Es pastiepu roku. Lūk, tas koks ir nolauzts jau pirms veselas dienkopas, bet šis te izrauts no zemes tikai pirms pāris dienām…
- Kāpēc tas tevi interesē? Denna jautāja.
- Čandriānu dēļ! es apņēmīgi noteicu. Gribu zināt, kāpēc viņi ir bijuši šeit. Vai viņiem ir vara pār drakiem?
- Es nedomāju, ka čandriāni ir bijuši šeit, Denna iebilda. Varbūt viņi bija Motenu mājās. Bet šis ir kāda jukuša radījuma darbs. Viņa ilgi un pētoši ielūkojās man sejā. Es nezinu, ko tu šeit gribēji atrast. Bet domāju, ka tu to neatradīsi.
Es papurināju galvu un vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei. Man ir tāda nojauta, ka šim visam ir sakars ar Motenu saimniecību.
- Manuprāt, tu gribi, lai tāds sakars būtu, Denna saudzīgi sacīja.
- Bet tas cilvēks ir miris pirms krietna laika. Tu pats tā teici. Un atceries, kāda bija Motenu mājas durvju stendere un dzirdināmā sile! Viņa noliecās un paklaudzināja pa kādu no sagrautās būdas baļķiem. Skaņa liecināja, ka koks ir pilnīgi vesels. Un paskaties uz loka šķērsi: metāls nav sarūsējis! Čandriāni nav šeit bijuši.
Sajutu pakrūtē bezcerīgu tukšumu. Apzinājos, ka Dennai ir taisnība. Sirds dziļumos es apjautu, ka cenšos tverties pie katra salmiņa. Un tomēr man šķita, ka nedrīkstu padoties, iekams esmu izmēģinājis visas iespējas.
Denna saņēma mani aiz rokas. Nāc, iesim! Viņa pasmaidīja un vilka mani projām. Viņas plauksta vēsa un gluda gulēja manējā. Mēs taču varam darīt daudz ko interesantāku, nevis dzīt pēdas…
Biezokni atskanēja skaļš lūstošu koku troksnis: krrrak-krr-rrakt! Denna atlaida manu roku un pagriezās turp, no kurienes bijām nākuši.
- Nē… viņa izdvesa. Nē, nē, nē…
Piepešie draka draudi izrāva mani no domām un atsauca tiešajā tagadnē. Būs labi! centos mierināt Dennu. Tas zvērs nekur nespēj uzkāpt. Tas ir pārāk smags.
- Kur uzkāpt? Kokā? Kokus tas lauž un dragā tīrā prieka pēc!
- Tas nespēj uzkāpt klintīs. Es norādīju uz klinšu sienu ieplakas malā. Nāc…
Mēs aizsteidzāmies līdz klinšu sienas pamatnei, līkumodami starp dziļajām vagām un kāpdami pāri koku stumbriem. Aiz muguras dzirdēju dobju, pērkonam līdzīgu rūcienu. Pametu skatienu pār plecu atpakaļ, taču draks joprojām slēpās kaut kur kokos.
Izlauzāmies līdz klintīm, un es sāku meklēt vietu, pa kuru mēs abi varētu tikt augšā. Drudžainā steigā izspraukušies cauri bieziem etiķkoku zariem, ieraudzījām svaigi izvandītu zemes valni. Te pavisam nesen bija kārpījies draks.
- Skaties! Denna norādīja uz plaisu klinti. Sprauga bija dziļa un apmēram divas pēdas plata pietiekami liela, lai tajā ielīstu cilvēks, taču nepieejama milzīgam rāpulim. Klints sienā bija redzamas lielas nagu pēdas, un izvandītajā zemē mētājās akmeņu atlūzas.
Mēs ar Dennu ielīdām šaurajā spraugā. Ala bija tumša, un vienīgā gaisma tajā ieplūda no niecīgas zilu debesu strēles virs galvas. Rāpdamies biju spiests vietām pagriezties sāniski, lai tiktu pa eju uz priekšu. Atvilcis plaukstas no sienām, redzēju, ka tās klāj melnu sodrēju kārta. Acīmredzot draks, nespēdams ielīst šaurajā ejā, bija iepūtis tajā uguns mutuli.
Tikai krietnu kabalu tālāk sprauga kļuva mazliet platāka. Tur ir pakāpieni! Denna iesaucās. Es kāpšu augšā. Ja tas briesmonis pūtīs mums pakaļ uguni, tā netiks augstāk par šo eju.
Viņa devās augšup, un es sekoju. Pakāpieni bija primitīvi, bet stipri, un pēc divdesmit pēdām tie izveda mūs līdzenā vietā. No trim pusēm mūs ieskāva tumšas akmens sienas, bet sagrautā būda un izrautie koki no šejienes bija skaidri pārredzami. Pie klints sienas stāvēja pieslieta koka kaste.
- Vai tu redzi, kas tur notiek? Denna jautāja, raudzīdamās lejup.
- Negribas domāt, ka es nobrāzu ceļgalus, bēgdama no neesošām briesmām!
Izdzirdēju trulu būkšķi un sajutu mugurā karsta gaisa vilni, kas plūda no lejas. Draks atkal ierūcās, un šaurajā ejā zem mums ieplūda vēl viena uguns šalts. Pēc tam atskanēja spēja, neganta čerkstoņa: satracinātais milzenis ar nagiem skrāpēja klints pamatni.
Denna izteiksmīgi paskatījās uz mani. Nekaitīgs gan!
- Tas nemeklē mūs, es teicu. Tu taču redzēji: tas ir skrāpējis šīs klintis jau sen pirms mūsu ierašanās.
Denna apsēdās. Kas šī ir par vietu?
- Kaut kas līdzīgs skatlaukumam, es atbildēju. No šejienes var pārredzēt visu ieleju.
- Skaidrs, ka šis ir skatlaukums! viņa nopūtās. Bet es runāju par vietu kopumā.
Atvēru koka kasti, kas bija atslieta pret klints sienu. Tajā atradās rupja vilnas sega, pilna ādas pudele, mazliet kaltētas gaļas un ducis draudīgi asu loka bultu.
- Nezinu, es atzinos. Varbūt tas vīrs šeit no kaut kā slēpās.
Troksnis lejā apklusa. Uzmanīgi pārliecāmies pār klints malu un
paskatījāmies uz izpostīto ieplaku. Draks bija atvirzījies no sienas. Tas lēni devās projām, un milzīgais ķermenis atstāja zemē dziļu vagu.
- Tas nekustas tik ātri kā vakar vakarā, es teicu. Varbūt tas tiešām ir nevesels.
- Varbūt tikai noguris, visu dienu pūlēdamies mūs atrast un nogalināt. Denna paskatījās uz mani. Apsēdies! Tu mani dari nervozu. Mēs tikpat drīzumā nevarēsim nekur iet.
Es apsēdos, un mēs noskatījāmies, kā draks lēni aizlien līdz ieplakas vidum. Pierāpies klāt pēdas trīsdesmit augstam kokam, tas bez redzamas piepūles nogāza to zemē.
Pēc tam draks sāka to ēst un vispirms notiesāja lapas. Pēc tam tas nograuza zarus manas rokas resnumā un darīja to tik nepiespiesti kā aita, kas skrubina zāli. Kad koka stumbrs bija kļuvis kails, es spriedu, ka ēdājs mitēsies. Taču tas tikai iekodās ar milzīgo, plakano muti stumbra vienā galā un izlieca masīvo kaklu. Stumbrs ieplaisāja un pārlūza, un draka mutē palika liels, bet pieveicams kumoss, kas gandrīz vesels pazuda platajā rīklē.