Mēs ar Dennu izmantojām piespiedu atelpas brīdi paši savai maltītei. Notiesājām plāceni, desu un atlikušos burkānus. Es vilcinājos ķerties pie kastē atrastā ēdiena, jo nevarēju izslēgt iespēju, ka ieplakas iemītnieks bijis savā veidā traks.
- Es joprojām brīnos, ka neviens šajā apkārtnē nav to redzējis, Denna teica.
- Kaut ko cilvēki palaikam droši vien ir redzējuši, es sacīju. Pēc cūkgana vārdiem, visi zinot, ka šajos mežos ir bīstami klejot. Droši vien viņi ir pieņēmuši, ka te mājo dēmons, vai sadomājušies līdzīgas blēņas.
Denna pameta skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi uzjautrinājumā savilkās. Un to saka puisis, kurš te ieradies, meklēdams čandriānus!
- Tas ir citādi, es dedzīgi iebildu. Es nestaigāju apkārt, stāstīdams pasakas par fejām un taustīdams dzelzi. Esmu šeit, lai izdibinātu patiesību. Meklēju ziņas, kas nāktu no uzticamākiem avotiem nekā daudz reižu atkārtoti nostāsti.
- Es negribēju tevi aizskart, Denna samulsusi teica un paskatījās lejā. Šis patiešām ir neticams radījums.
- Kad es lasīju par viņu, uguns spļaušanai īsti neticēju, es atzinos. To es uzskatīju par pārspīlējumu.
- Par lielāku pārspīlējumu nekā ķirzaka piekrauta vezuma lielumā?
- Auguma izmēri ir kaut kas cits. Bet uguns spļaušana nav dabiska. Kaut vai tāpēc, ka rodas jautājums: kur šī uguns glabājas? Nedeg taču radījuma iekšās!
- Vai tas tavā grāmatā nebija paskaidrots? Denna jautāja.
- Autors izteica dažus minējumus, bet tas bija viss. Viņš nevarēja noķert dzīvu eksemplāru, lai to izpētītu sīkāk.
- Tas ir saprotams, Denna piekrita, vērodama, kā draks nevērīgi apgāž citu koku un sāk ēst ari to. Kādā tīklā vai būri tādu nezvēru būtu iespējams iesprostot?
- Tomēr viņš izvirzīja dažas interesantas teorijas, es teicu. Vai tu zini, ka govju mēsli izdala gāzi, kas spēj degt?
Denna paskatījās uz mani un iesmējās. Nē. Patiešām?
Es smīnēdams pamāju ar galvu. Lauku bērni mīl pielaist svaigai govs karašai uguni un skatīties, kā tā deg. Tāpēc lauksaimniekiem, kuri uzglabā mēslus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Gāze var sakrāties un eksplodēt.
- Es esmu pilsētas meitene, Denna ieķiķinājās. Mēs tādas spēles nespēlējām.
- Tu esi zaudējusi daudz izpriecu, es teicu. Autors pieļāva iespēju, ka draks glabā līdzīgu gāzi kaut kādā pūslī sev iekšās. Galvenais ir jautājums, kā viņš to aizdedzina. Autors izteica interesantu domu par arsēnu. No ķīmijas viedokļa tā ir itin sakarīga. Arsēns un deggāze savienojoties uzliesmo. Tā purvos rodas uguntiņas. Tomēr man grūti tam ticēt. Ja ķermenī būtu tik daudz arsēna, dzīvnieks noindētos.
- Hmm, Denna novilka, vērodama draku, kas joprojām rosījās lejā.
- Bet, ja padomā, lai aizdedzinātu gāzi, vajadzīga tikai sīka dzirkstele, es turpināju. Un netrūkst dzīvnieku, kuri spēj radīt pietiekami daudz galvaniska spēka, lai izraisītu dzirksteli. Piemēram, daži zuši spēj ģenerēt tik spēcīgu lauku, kas nonāvē cilvēku, un to garums ir tikai dažas pēdas. Es pamāju uz draku. Tik milzīgs radījums noteikti būtu spējīgs radīt dzirksteli.
Biju cerējis, ka mana atjautība atstās iespaidu uz Dennu, taču viņas uzmanību, šķiet, bija pārāk piesaistījis skats lejā.
- Tu laikam nemaz neklausies, ko es stāstu.
- Drusku jau klausos, viņa atbildēja un smaidīdama paskatījās uz mani. Tas ir, es visu gluži labi saprotu. Viņš ēd koku. Koks deg. Kāpēc lai viņš nevarētu spļaut uguni?
Kamēr es domāju, ko uz to atbildēt, Denna izstiepa roku pret ieplaku. Paskaties uz tiem kokiem tur lejā! Vai tie neizskatās dīvaini?
- Ja nu vien tāpēc, ka ir izraustīti un pa pusei apēsti, es atbildēju. Neko citu es neredzu.
- Ieskaties, kā tie izvietoti! To ir grūti redzēt, jo viss ļoti izvandīts, tomēr šķiet, ka tie auguši rindās. It kā tos kāds būtu iestādījis.
Tagad, kad viņa bija uz to norādījusi, es redzēju, ka daļa koku laikam tiešām pirms draka ierašanās ir auguši rindās. Ducis rindu, un katrā rindā pa divdesmit kokiem. Tagad no tiem bija palikuši galvenokārt stumbeņi vai tukšas bedres.
- Kāpēc lai cilvēks stādītu kokus meža vidū? Denna prātoja.
- Nav taču augļudārzs… Vai tu redzēji kādus augļus?
Es papurināju galvu.
- Un tie ir vienīgie koki, kurus draks ir lauzis un ēdis, viņa teica.
- Ieplakas vidū ir liels notīrīts laukums. Citus kokus viņš ir tikai nogāzis, bet tieši šos gāza un ēda. Viņa samiedza acis. Kas ir tas koks, ko viņš pašlaik grauž?
- No šejienes grūti pateikt, es sacīju. Kļava? Vai drakam patīk saldums?
Kādu laiku mēs skatījāmies, tad Denna piecēlās kājās. Lai nu kā, viņš vairs laimīgā kārtā negrasās nākt šurp un pūst mums mugurā uguni. Iesim un paskatīsimies, kas atrodas tās šaurās ejas otrā galā! Tur varētu būt kāda izeja no šejienes.
Mēs nokāpām lejā pa pakāpieniem un lēni rāpāmies tālāk pa šauro, līkumoto spraugu līdz ejas galam. Apmēram divdesmit pēdas tālāk tā mūs izveda nelielā kalnu aizā, ko no visām pusēm iežogoja stāvas sienas.
Izejas no šejienes nebija, tomēr skaidri varēja noprast, ka šai vietai ir bijusi sava nozīme. Kāds bija to attīrījis no augiem un cieši noblietējis zemi. Virs divām ugunskura bedrēm uz ķieģeļu paaugstinājumiem stāvēja lielas metāla pannas. Tās mazliet atgādināja kastroļus, kādos mēdz kausēt taukus. Taču šis pannas bija platas, plakanas un seklas, gluži kā lielu pīrāgu cepamās plātis.
- Nudien, te kādam bijusi kāre uz saldumiem! Denna iesmējās.
- Tas vīrs šeit ir darinājis kļavas konfektes. Vai tecinājis sīrupu.
Piegāju tuvāk, lai apskatītu pavardu vietas. Tuvumā mētājās spaiņi tādi, kuros varētu vākt kļavu sulu, lai no tās vārītu sīrupu. Atvēru mazas, pussagruvušas nojumes durvis un ieraudzīju tajā vēl citus spaiņus, garas koka lāpstiņas sulas maisīšanai, skrāpjus, ar kuriem iztukšot pannas…
Tomēr kaut kas šeit šķita aplam. Mežā auga daudz kļavu. Kāpēc lai vajadzētu tās īpaši stādīt? Un kāpēc bija jāizvēlas tik nomaļa vieta?
Varbūt tas vīrs vienkārši bija drusku ķerts. Izklaidīgi paņēmu vienu no skrāpjiem un pārlaidu tam skatienu. Tā mala bija nomelnējusi, it kā ar to būtu kasita darva…
- Ēēē! Denna man aiz muguras iesaucās. Cik rūgts! Laikam viņš to ir piededzinājis.
Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju Dennu stāvam pie vienas no ugunskuru bedrēm. Viņa bija izkasījusi no pannas lielu lipīgas vielas kamolu un iebāzusi gabalu mutē. Tas bija melns, nevis sarkanīgi dzeltens kā kļavu sīrups.
Piepešā atklāsmes brīdī es sapratu, ko tas nozīmē. Neēd!
Denna izbrīnījusies paskatījās uz mani. Nemaz nav tik slikts! viņa teica, un skaņas neskaidri vēlās cauri lipīgajam kumosam. Diezgan dīvains, bet garša ir patīkama.
Piesteidzos klāt un izsitu tumšo kamolu viņai no rokas. Dennas acis nikni iezibsnījās man pretī. Spļauj ārā! es uzkliedzu. Tūlīt! Tā ir inde!
Aizkaitinājumu Dennas sejā acumirklī nomainīja izbailes. Viņa atvēra muti un ļāva tumšās masas kamolam nokrist zemē. Pēc tam viņa izspļāva siekalas biezas un melnas. Iespiedu viņai rokās ūdens pudeli. Izskalo muti! es uzsaucu. Izskalo un izspļauj!
Denna paņēma pudeli, bet tad es atcerējos, ka tā ir tukša. Pusdienu maltītē mēs bijām to iztukšojuši.
Skriešus metos projām un, izlīdis pa šauro eju, uzsteidzos augšā pa akmens pakāpieniem. Paķēru kastē atstāto ādas pudeli un metos atpkaļ lejā uz mazo klinšu iedobi.