Denna sēdēja zemē plati ieplestām acīm un izskatījās ļoti bāla. Iespiedu ādas pudeli viņai rokās, un viņa iedzēra malku tik strauji, ka aizrijās, brīdi rīstījās un pēc tam to izspļāva.
Iebāzu roku ugunskura bedrē, rakdamies pelnos, cik dziļi vien spēju, līdz uztaustīju apakšā nesadegušas ogles. Izvilku virspusē pilnu sauju. Sapurināju plaukstu, notraukdams lielāko daļu pelnu, un pagrūdu melnos ogļu gabalus viņai pretī. Ēd! es pavēlēju.
Viņa palūkojās uz mani ar tukšu, nesaprotošu skatienu.
- Dari, ko saku! Es sakratīju saujā saņemtās ogles. Ja tu tās neapēdīsi un nenorīsi, es sagrūdīšu tev tās rīklē ar varu! Iebāzu pāris gabalu pats sev mutē. Redzi, tā! Klausi un dari! Mans pavēlošais tonis pārtapa lūgumā. Denna, uzticies man!
Viņa paņēma dažus ogles gabalus un iebāza tos mutē. Acis bālajā sejā pieplūda asarām, viņa sakošļāja dažus cietos kumosus un viebdamās iedzēra ūdens malku, lai dabūtu tos lejā.
- Viņi šeit audzē nolādēto ofalu! es teicu. Kāds idiots biju, ka neredzēju to agrāk!
Denna mēģināja kaut ko sacīt, bet es viņu pārtraucu. Nerunā! Ēd ogli! Cik vien māga ņem pretī!
Plati ieplestām acīm raudzīdamās manī, Denna nopietni pamāja ar galvu. Viņa košļāja, drusku aizrijās un norija ogles porciju, uzdzerot tai virsū vēl vienu ūdens malku. Citu pēc citas viņa ātri apēda vēl vairākas ogles porcijas, tad atkal izskaloja muti.
- Kas ir ofals? viņa klusi jautāja.
- Narkotiska viela. Šie ir dennerkoki. Tu nupat apēdi lielu dennera sveķu devu! Es apsēdos viņai blakus. Man trīcēja rokas. Piespiedu plaukstas pie kāju stilbiem, lai tās apvaldītu.
Denna klusēja. Visi zina, ko nozīmē dennera sveķi. Tarbeanā sētniekiem nereti nācās vest projām no Piekrastes šķērsielām un kāpņu telpām pārcentīgu lietotāju sastingušos līķus.
- Cik daudz tu noriji? es jautāju.
- Es tikai košļāju to kā īrisu, Denna nobālusi atbildēja. Man tas vēl drusku ir ieķēries zobos.
Es ieskatījos ūdens pudelē. Turpini skalot! Viņa paskaloja ūdeni starp vaigiem, tad izspļāva un atkārtoja visu vēlreiz. Mēģināju minēt, kāds narkotisko vielu daudzums varētu būt iekļuvis viņas organismā, taču iespēju bija pārāk daudz. Nezināju, cik viņa norijusi un cik sveķi bijuši tīri, ja brūvētāji vispār pūlējušies tos filtrēt vai attīrīt.
Denna skaloja muti, ar mēli tīrīdama zobus. Tl, tagad esmu kārtībā.
Es piespiesti iesmējos. Tu nepavisam neesi kārtībā! Tev visa mute ir melna. Tu izskaties pēc bērna, kas spēlējies ogļu tvertnē.
- Tu pats neizskaties labāk! viņa atcirta. Tu esi melns kā skursteņslauķis! Pastiepusi roku, viņa pieskārās manam kailajam plecam. Laikam es, steigdamies pēc ādas pudeles, pret kādu akmens šķautni biju saplēsis kreklu. Denna nevarīgi pasmaidīja, bet izbiedētajās acīs nebija nekādas smaida atblāzmas. Kāpēc man vajadzēja piebāzt vēderu ar oglēm?
- Ogles ir līdzīgas sūklim, es teicu. Tās uzsūc narkotikas un indes.
Viņas seja kļuva mazliet gaišāka. Visas?
Mana pirmā vēlēšanās bija samelot, tomēr nolēmu to nedarīt.
- Lielāko daļu. Tu tās apēdi ļoti drīz. Tāpēc tām vajadzētu uzsūkt visu kaitīgo, ko tu paguvi norīt.
- Cik daudz tās uzsūks?
- Apmēram sešas daļas no desmit, es atbildēju. Cerēsim, ka drusku vairāk. Kā tu jūties?
- Man bail, viņa atzinās. Krata drebuļi… Bet citādi viss kā parasti. Viņa nervozi sakustējās un uzlika plaukstu uz lipīgā sveķu gabala, ko es iepriekš biju izrāvis viņai un nometis zemē. Aizgrūdusi to projām, viņa drudžaini noslaucīja roku biksēs. Cik drīz mēs uzzināsim?
- Es nezinu, cik tas bija attīrīts, es teicu. Ja viela vēl nebija apstrādāta, tā iedarbosies pēc ilgāka laika. Tas būtu labi, jo tad sekas izpaustos garākā laika posmā.
Sataustīju viņai uz kakla pulsu. Tas bija ļoti straujš, bet pēc tā neko nevarēju spriest. Ari mans pulss bija straujš. Paskaties šurp! es teicu, pacēlu roku un vēroju viņas acis. To zīlītes gausi reaģēja uz gaismu. Uzliku plaukstu viņai uz galvas ar ieganstu, ka gribu mazliet pacelt viņas plakstiņu, un stingri piespiedu pirkstu pie ziluma ap viņas deniņu. Viņa nesarāvās un neizrādīja ne mazākās sāpju pazīmes.
- Agrāk man šķita, ka esmu to tikai iedomājusies, Denna teica, skatīdamās uz mani. Bet tavas acis patiešām maina krāsu. Parasti tās ir koši zaļas ar zeltainu apli apkārt…
- Tās es esmu mantojis no mātes, es sacīju.
- Bet es tevi uzmanīgi vēroju. Kad tu vakar salauzi sūkņa rokturi, tās kļuva nespodri zaļas, duļķainas. Un tad, kad tas cūkgans nicīgi izteicās par Rū cilti, tās uz brīdi satumsa. Sākumā domāju, ka to izraisa apgaismojuma maiņa, bet tagad redzu, ka tā nav.
- Cik savādi, ka tu to pamanīji! es sacīju. Līdz šim to bija teicis vēl tikai viens cilvēks, mans vecais skolotājs. Un viņš bija arkanists, tāpēc pamanīt un ievērot bija daļa no viņa amata prasmes.
- Bet mana amata prasme ir ievērot to, kas attiecas uz tevi. Denna mazliet šķelmīgi piešķieba galvu. Cilvēki droši vien bieži pievērš uzmanību taviem matiem. Tie ir neparasti spilgti. Ļoti pievilcīgi… un piesaista skatienu. Un tev ir ļoti izteiksmīga seja. Tu to vienmēr kontrolē tāpat kā acis. Bet krāsu tu nespēj ietekmēt. Viņa tikko jaušami pasmaidīja. Pašlaik tās ir bālas. Kā zaļgana salna. Laikam tu esi ļoti nobijies.
- Droši vien tā ir vecmodīga kaisle, es teicu, cik skarbi vien spēdams. Ne jau bieži skaista meitene pielaiž mani sev tik tuvu.
- Tu vienmēr proti stāstīt ļoti skaistus melus, Denna sacīja, aizgriezdamās no manis un pievērsdama skatienu plaukstām. Vai es miršu?
- Nē, es noteikti atbildēju. Nepavisam ne.
- Vai tu varētu… Viņa vēlreiz paskatījās uz mani un pasmaidīja. Acīs mirdzēja valgums, taču viņa neļāva vaļu asarām. Vai tu varētu to vēlreiz pateikt skaļi?
- Tu nemirsi! es atkārtoju, celdamies kājās. Nāc, iesim paskatīties, vai mūsu draugs ir jau projām!
Centos gādāt, lai viņa kustētos un pievērstu uzmanību kaut kam citam, tāpēc mēs abi vēlreiz padzērāmies un devāmies apakaļ uz savu skatlaukumu. Draks gulēja, saritinājies saulē.
Izmantoju izdevību pārlikt atrasto segu un kaltēto gaļu savā ceļamaisā. Agrāk mani mocīja sirdsapziņa, ja pievācu kaut ko no miruša cilvēka, es teicu. Bet tagad…
- Tagad mēs vismaz zinām, kāpēc viņš slēpās nekurienes vidū ar šaujamo loku, skatlaukumu un tā tālāk, sacīja Denna. Viena neliela mīkla ir atrisināta!
Gribēju aizsiet ceļamaisu, bet tad, brīdi padomājis, ieliku tajā arī loka bultas.
- Kam tās vajadzīgas? Denna nesaprata.
- Tās kaut ko maksā, es atbildēju. Esmu parādā kādai bīstamai personai. Man noderēs ikviens penijs… Nepabeidzis pievērsos citai domai.
Denna paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa iedomājusies tieši to pašu. Vai tev ir nojausma, cik varētu maksāt šie sveķi? viņa jautāja.
- īsti nav gan, es teicu, domās kavēdamies pie trīsdesmit pannām pusdienu šķīvja lielumā: visām tām dibenā melnēja lipīga, sarecējusi sveķu kārta. Šķiet, diezgan daudz. Pamatīgi daudz.
Denna neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Kvout, es īsti nezinu, kā uz to skatīties. Esmu redzējusi meitenes, kas kļuvušas atkarīgas. Bet man vajadzīga nauda! Viņa rūgti iesmējās. Pašlaik man nav pat otras drēbju kārtas. Viņas sejā iegula raižpilna izteiksme.
- Bet es nezinu, vai man pēc tās ir tik liela vajadzība.
- Es domāju par aptiekāriem, aši paskaidroju. Viņi šo vielu pārvērstu zālēs. Tas ir spēcīgs pretsāpju līdzeklis. Cena gan nebūtu ne tuvu tik augsta kā tad, ja mēs piedāvātu to citiem gribētājiem, tomēr puse no klaipa būtu labāk nekā…