Denna plati pasmaidīja. Es labprāt ņemtu pusi no klaipa. Jo vairāk tāpēc, ka mans neizprotamais, mīklainais patrons šķiet pazudis.
Mēs atgriezāmies mazajā klinšu ielokā. Šoreiz, rāpdamies ārā no šaurās ejas, es redzēju tvaicējamās pannas citādā gaismā. Tagad katra no tām nozīmēja ievērojamu papildinājumu kabatai. Nākamā dimestra mācību maksa, jauns apģērbs, nokārtots parāds Devi…
Redzēju, ka Denna raugās uz paplātēm ar tikpat alkainu skatienu, taču viņas acis šķita tādas kā aizplīvurotas. Ar to es varētu ērti dzīvot veselu gadu, viņa teica, un ne no viena nebūtu atkarīga.
Aizgāju uz darbarīku nojumi un sameklēju mums katram skrāpi. Pēc cītīga vairāku minūšu darba bijām savēluši visas melnās, lipīgās pikas kopējā muskusmelones lieluma kamolā.
Denna mazliet nodrebinājās un smaidīdama paskatījās uz mani. Viņas vaigos rotājās sārtums. Es pēkšņi jūtos ļoti labi! Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa notrina plaukstas pret piedurknēm. Patiešām ļoti labi! Diez vai to varēja izraisīt tikai doma par naudu.
- Tas ir dennera sveķu iespaids, es teicu. Bet laba zīme ir tā, ka līdz sekām pagāja diezgan ilgs laiks. Ja tas būtu noticis agrāk, būtu iemesls raizēties. Es nopietni paskatījos uz viņu. Tagad klausies! Tev noteikti man jāpasaka, ja jutīsi kādu smagumu krūtīs vai kļūs grūtāk elpot. Ja nekas tāds nenotiks, viss būs kārtībā.
Denna pamāja ar galvu, tad ievilka krūtīs lielu malku gaisa un to izelpoja. Pie visaugstā un žēlīgā Ordala, es jūtos brīnišķīgi! Viņa bažīgi paskatījās uz mani, tomēr nespēja apvaldīt platu smaidu. Vai tagad es kļūšu atkarīga?
Es noraidoši papurināju galvu, un Denna atviegloti uzelpoja. Vai tu zini, kas ir pats trakākais? Man bail, ka varu kļūt atkarīga, bet es nebēdāju par to, ka man ir bail. Nekad agrāk tā neesmu jutusies. Nav nekāds brīnums, ka mūsu lielais, zviņotais draugs nāk šurp atkal un atkal…
- Žēlīgais Tehlu! es iesaucos. Man tas pat neienāca prātā. Tieši tāpēc viņš skrāpēja klintis un centās šeit ielauzties. Viņš pazīst sveķu smaržu. Viņš ir grauzis šos kokus jau vairākas dienkopas pa trim vai četriem dienā.
- Pasaules milzīgākais narkomāns nāk šurp pēc kārtējās devas! Denna iesmējās, bet tad viņas sejā ieskanējās bailes. Cik koku tur vēl bija atlicis?
- Divi vai trīs, es teicu, domās skatīdams tukšo bedru un aplauzīto celmu rindas. Bet, kamēr esam šeit, tas varbūt ir apēdis vēl kādu.
- Vai tu esi redzējis atkarīgu lietotāju, kad tam vajadzīga deva? Denna satriekta jautāja. Viņi pilnīgi zaudē prātu!
- Zinu, es atbildēju, atcerēdamies meiteni no Tarbeanas, kuru biju redzējis kailu dejojam sniegā.
- Kā tev šķiet, ko tas briesmonis darīs, kad koku vairs nebūs?
Krietnu bridi es klusēdams domāju. Ies meklēt jaunus. Un būs
neprātīgi izmisis. Draks zina, ka pēdējā vieta, kur viņš atrada kokus, bija blakus būdai, kas oda pēc cilvēkiem… Mums viņš jānogalina!
- Jānogalina? Denna iesmējās, tad aizspieda ar plaukstām muti.
- Ar manu dziedošo balsi vai ar tavu vīra bravūru? Viņa sāka neapvaldīti ķiķināt, kaut gan joprojām spieda abas plaukstas pie mutes.
- Ak Dievs, piedod man, Kvout! Cik ilgi es būšu tāda kā tagad?
- Es nezinu. Ofala sekas ir eiforija…
- Pats redzi! Viņa smaidīdama pamirkšķināja man ar aci.
- Tai seko mānija, delīrija murgi, ja deva bijusi liela, un pēc tam pagurums.
- Varbūt es beidzot naktī kārtīgi izgulēšos, Denna teica. Bet tu taču nedomā nopietni, ka vari nogalināt tādu zvēru! Ar ko tu to izdarīsi? Ar nosmailinātu mietu?
- Tam nedrīkst ļaut skraidīt savā vaļā! Trebona atrodas tikai piecu jūdžu attālumā. Un atsevišķas saimniecības ir vēl tuvāk. Padomā, kādu postu tas var nodarīt!
- Bet kā tu to izdarīsi? Denna atkārtoja. Kā vispār tādu briesmoni iespējams nogalināt?
Pagriezos pret nelielo darbarīku nojumi. Ja tam vīram būtu pieticis prāta nopirkt rezerves šaujamloku, tad mums būtu laimējies… Sāku pārcilāt rīkus, mezdams tos ārā pa durvīm. Maisāmās lāpstiņas, spaiņi, skrāpji, lāpsta, vēl vairāki spaiņi, muca…
Tā bija nelielas alus muciņas lielumā. Iznesu to no nojumes un atlauzu vāku. Mucas dibenā gulēja vaskadrānas maiss, un tajā bija ievīstīta liela melnu, lipīgu dennera sveķu porcija, vismaz četras reizes lielāka par devu, ko mēs ar Dennu bijām savākuši no pannām.
Izvilku maisu un, nometis to zemē, atvēru galu, lai parādītu saturu Dennai. Viņa ieskatījās maisā, ieelsojās un sāka sajūsmā lēkāt. Tagad es varēšu nopirkt sev poniju! viņa smiedamās iesaucās.
- Nezinu, kā būs ar poniju, es atbildēju, cenzdamies galvā rēķināt, bet, pirms mēs sadalām naudu, es gribētu par šo nopirkt tev labu pusarfu. Tev nevajag nožēlojamu liru!
- Jā! Denna iesaucās un nākamajā brīdī ar abām rokām satvēra mani neapvaldītā, līksmā skāvienā. Un tev mēs dabūsim… Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani, un melni notrieptā seja atradās pavisam tuvu manējai. Ko tu gribētu?
Pirms es paguvu atbildēt vai sakustēties, lejā neganti ierēcās draks.
./
SEPTIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Inde
DRAKA RĒCIENS piedārdināja apkārtni kā taures skaņa, ja jums jebkad gadījies dzirdēt tauri, kura ir mājas lielumā un gatavota no akmens, pērkona un kausēta svina. Šoreiz es nejutu to sev krūtīs. Es jutu to sev zem kājām, jo tas sadrebināja zemi.
Rēciens mūs iztrūcināja tik pamatīgi, ka mēs spēji sarāvāmies. Dennas galva atsitās man pret degunu, un asās sāpes lika man sagrīļoties. Denna to nepamanīja, jo paklupa un nokrita zemē kā nevarīgs, smejošs roku un kāju kamols.
Kamēr palīdzēju viņai piecelties, izdzirdējām attālu brīkšķi un uzmanīgi devāmies uz savu skatlaukumu.
Draks trakoja… tas lēkāja kā piedzēries suns un gāza apkārtējos kokus, kā puika varētu lauzt stublājus kukurūzas laukā.
Aizturējis elpu, noskatījos, kā tas pierāpjas pie simtgadīga ozola ar masīvu stumbru pelēkakmens resnumā. Draks paslējās augšup un atbalstīja priekškājas pret vienu no apakšējiem zariem, it kā gribēdams pakāpties. Zars, kas pats bija koka resnumā, ar skaļu troksni pārlūza un sašķīda.
Draks pakāpās vēlreiz, atspiezdamies pret koku. Paredzēju, ka nezvērs uzdursies uz nolauztā stumbeņa, taču cietā koka robainie izciļņi sadrupa pret cietajām krūtīm, pat neiespiedušies tajā. Draks triecās pret ozola stumbru; tas nenolūza, bet pāršķēlās ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni.
Draks apsviedās otrādi, palēcās un nokrita zemē, veldamies pāri asajiem akmens izciļņiem. Izgrūdis milzīgu liesmu mutuli, tas vēlreiz uzbruka pāršķeltajam kokam un triecās tajā ar vareno ķīļveida galvu. Šoreiz ozols rībēdams apgāzās, izrautajām saknēm satricinot zemi un apkārtējās klintis.
Manā prātā bija tikai viena doma: šim radījumam neko nav iespējams nodarīt. Tādu spēku, ar ko stāties tam pretī, man neizdosies sakopot ne ar kādiem līdzekļiem.
- Nogalināt mēs viņu nekādi nevaram, es teicu. Tikpat labi varētu cīnīties pret pērkona negaisu. Kā viņu varētu ievainot?
- Jāpievilina viņa pie klints malas, lai nokrīt no kraujas, Denna lietišķi ierosināja.
- Viņa? es jautāju. Kāpēc tu domā, ka tā ir viņa?
- Un kāpēc tu domā, ka tas ir viņš? Denna atjautāja un papurināja galvu, it kā gribēdama noskaidrot domas. Labi, nav svarīgi! Mēs zinām, ka drakus vilina uguns. Aizdedzināsim kaut ko un pakārsim tur, zaros! Viņa pamāja uz dažiem kokiem, kas bija pārkārušies pāri kraujas malai. Tas briesmonis steigsies to apdzēst, un tad… Viņa ar roku kustībām atdarināja kaut ko līdzīgu kritienam.