- Vai tu domā, ka kritiens tam kaut ko nodarīs? es šaubīdamies jautāju.
- Padomā! Denna teica. Kad tu nogrūd no galda skudru, tai nekas nenotiek, kaut gan skudrai tas ir līdzīgs kritienam no klints. Bet, ja mēs lēktu no jumta, mēs savainotos, jo esam smagāki. Tātad loģiski būtu secināt, ka lielākām būtnēm kritieni ir vēl smagāki. Viņa paskatījās lejā uz draku. Un lielāku par to būtu grūti atrast.
Protams, Dennai bija taisnība. Viņa runāja par tilpuma un virsmas laukuma attiecību, kaut gan nezināja, ar kādiem vārdiem to apzīmē.
- Kritienam vajadzētu viņu vismaz ievainot, Denna turpināja.
- Pēc tam… es nezinu, varbūt varētu uzvelt viņam virsū akmeņus vai tamlīdzīgi. Viņa paskatījās uz mani. Ko tu saki? Vai tā ir aplama doma?
- Necik diženi neizklausās, es noraidoši sacīju. Būtu gribējies kaut ko iespaidīgāku.
- Neko darīt, manas bruņas un kara zirgs palika mājās! Denna atcirta. Tev vienkārši nepatīk, ka tavas izcilās Universitātes smadzenes neko nespēj izdomāt, bet mans plāns ir teicams. Viņa izstiepa roku lejup pret istabai līdzīgo iedobi. Iedegsim uguni vienā no metāla pannām! Tās ir platas un seklas, un tās droši var karsēt. Vai tajā nojumē bija kāda virve?
- Es… Sajutu pakrūtē pazīstamo bezcerību. Nē. Šķiet, ka nebija.
Denna paplikšķināja man pa roku. Nerādi tādu seju! Kad tas briesmonis aizies, pārbaudīsim sagrauto būdu. Tur noteikti atradīsies kāds virves gabals. Viņa paskatījās uz draku. Patiesībā es saprotu, kā viņš jūtas. Arī man pašai gribas skraidīt un lēkāt.
- Tā ir mānija, par ko tev jau stāstīju, es teicu.
Pēc stundas ceturkšņa draks pameta ieleju, un tikai tad mēs ar Dennu nokāpām lejā no sava patvēruma. Es nesu savu ceļamaisu, un viņa vilka līdzi smago vaskadrānas saini ar atrastajiem sveķiem, kas svēra gandrīz veselu bušeli.
- Iedod man savu magnētakmeni! Denna teica, nolikdama nastu. Es viņai to iedevu. Ej un sameklē virvi! Es tikmēr sadabūšu tev dāvanu. Viņa vieglā soli aizdejoja prom, tumšajiem matiem plīvojot aiz muguras.
Ātri pārmeklēju sagāzto būdu, cenzdamies aizturēt elpu. Atradu cirvīti, dažus saplēstus traukus, muciņu ar tārpainiem miltiem, appelējušu salmu matraci, tievas auklas rituli, taču virves tur nebija.
No koku puses atskanēja sajūsmināts Dennas sauciens. Pieskrējusi pie manis, viņa iespieda man saujā melnu zvīņu. Tā bija sasilusi saulē, mazliet lielāka par to, kuru tiku iedevis viņai, bet šai drīzāk bija ovāli, nevis asarai līdzīgi apveidi.
- Pazemīgi pateicos, milēdij!
Denna apburoši pakniksēja un pasmaidīja. Vai atradi virvi?
Parādīju viņai auklas kamolu. Neko labāku neatradu. Piedod!
Denna sarauca pieri, tad paraustīja plecus. Nu nekas! Tagad tava kārta izdomāt kādu plānu. Varbūt tev ir padomā kāda pārdabiska, brīnumaina maģija no Universitātes? Kādi tumšie spēki, ko vajadzētu likt mierā?
Pasvārstīju zvīņu plaukstās un domāju. Man bija vasks, un šī zvīņa būtu tikpat laba saikne kā mats. Es varētu pagatavot draka atdarinājumu, bet ko pēc tam? Uguns neko nenodarīs radījumam, kas var ērti gulēt uz karstām oglēm.
Tomēr ar lelli var izdarīt šo to baisāku. To, ko nevienam krietnam arkanistam neklājās apsvērt pat domās. Ar adatām un nažiem bija iespējams likt cilvēkam noasiņot, kaut arī tas atrastos jūdžu attālumā. Tā bija nenoliedzama ļaunprātība un amatnoziegums.
Apskatīju melno zvīņu un apsvēru iespējas. Tā bija pārsvarā no dzelzs un biezāka nekā mana plauksta vidusdaļā. Nebiju pārliecināts, ka pat ar vaska atdarinājumu un uguni kā enerģijas avotu es spētu tikt cauri zvīņām un drakam kaut ko nodarīt.
Vēl ļaunāk: ja es to mēģinātu, es nezinātu, vai tas ir izdevies. Nespēju pieņemt domu, ka es rāmi sēdētu pie ugunskura un durtu adatas vaska lellē, bet kaut kur dažu jūdžu attālumā narkotiku apdullināts draks tikmēr vārtītos nevainīgu zemnieku mājas drupās un liesmās.
- Nē, es teicu. Tādu maģiju es nevaru iedomāties.
- Mēs varētu iet un pateikt konsteblam, lai savāc duci vīru ar šaujamlokiem un dodas nogalināt narkotiku apdullinātu pūķi mājas lielumā.
Atskārsme nāca vienā mirklī. Inde! es iesaucos. Mums vajadzēs to noindēt.
- Vai tev ir līdzi divas kvartas arsēna? Denna neticīgi noprasīja.
- Un vai tādam milzenim pietiktu pat ar to?
- Arsēna man nav. Es ar zābaku pabikstīju vaskadrānas maisu.
Denna paskatījās lejup. Ai! viņa satriekta iesaucās. Un mans
ponijs?
- Bez ponija tev laikam būs jāiztiek, es atbildēju. Bet mums vēl atliks pietiekami daudz, lai nopirktu tev pusarfu. Patiesībā es nojaušu, ka varēsim nopelnīt vēl vairāk ar draka mirstīgajām atliekām. Zviņas maksās krietnu naudu. Un Universitātes dabaszinātnieki ļoti priecāsies par iespēju…
- Tev nav mani jāpierunā! Denna teica. Es zinu, ka mums tas jādara. Viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja. Turklāt mēs būsim varoņi, kas nogalina pūķi. Bagātība ir tikai blakusapstāklis.
Es iesmējos. Nu labi! Domāju, ka tagad mums jāiet atpakaļ uz pelēkakmeņu kalnu un jāiekur ugunskurs, lai pievilinātu draku.
Denna izskatījās samulsusi. Kāpēc? Mēs taču zinām, ka tas nāks atpakaļ uz šejieni. Kāpēc nevaram apmesties tepat un gaidīt?
Es papurināju galvu. Paskaties, kas atlicis no dennerkokiem!
Viņa palūkojās apkārt. Vai tiešām tas apēda visus?
Es pamāju ar galvu. Ja nogalināsim to šovakar, varēsim atgriezties Trebonā vēl pirms tumsas. Man apnicis gulēt ārā. Gribu nomazgāties, paēst siltas vakariņas un aizmigt īstā gultā.
- Tu atkal melo! Denna moži attrauca. To tu dari arvien prasmīgāk, bet es tik un tā redzu tev cauri kā dzidram strautam. Viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs. Stāsti patiesību!
- Gribu pēc iespējas drīzāk nogādāt tevi Trebonā, es teicu. Var gadīties, ka tu esi apēdusi vairāk sveķu, nekā pieļaujams. Turienes ārstiem es neuzticētos, bet varbūt viņiem ir zāles, ko es mācētu izmantot. Katram gadījumam.
- Mans varonis! Denna pasmaidīja. Tu esi ļoti jauks, bet es jūtos pavisam labi.
Es pastiepu roku un ar pirksta galu enerģiski iesitu viņai pa ausi.
Denna pikti pacēla plaukstu pie galvas. Ai… Bet… Viņas sejā parādījās samulsums.
- Nemaz nesāpēja, vai ne?
- Nē, viņa apstiprināja.
- Lūk, te tev ir patiesība! es nopietni teicu. Domāju, ka viss būs labi, bet droši nevaru pateikt. Nezinu, cik daudz tā draņķa ir palicis tevī un dara savu melno darbu. Pēc stundas tas būs skaidrāk redzams, bet es gribētu, lai sarežģījumu gadījumā mēs atrastos par stundu tuvāk Trebonai. Tad man nevajadzēs to gabalu stiept tevi uz rokām. Cieši ielūkojos viņai acīs. Es nemēdzu riskēt ar tuvu cilvēku dzīvību.
Denna sadrūmušu seju klausījās manī. Tad viņas sejā atkal atplauka smaids. Man patīk tava vīra dūša, viņa sacīja. Parunā vēl!
SEPTIŅDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . Jaukas sarunas
CEĻŠ LĪDZ pelēkakmeņu kalnam mums prasīja apmēram divas stundas. Citkārt mēs tādu attālumu būtu veikuši ātrāk, taču Dennas mānija izpaudās arvien spēcīgāk, un pastiprinātais enerģijas pieplūdums vairāk traucēja nekā palīdzēja. Katrs sīkums piesaistīja viņas uzmanību, un ik pa brīdim viņa, ieraudzījusi kaut ko interesantu, metās citā virzienā.
Šķērsojām to pašu strautiņu, ko iepriekš, un, kaut gan ūdens tajā sniedzās tikko pāri potītēm, Denna apgalvoja, ka jānomazgājas. Mazliet noskalojies, atkāpos piedienīgā attālumā un klausījos, kā viņa mazgādamās dzied dažas visai pikantas dziesmiņas. Turklāt vairākas reizes viņa bez īpašas izsmalcinātības aicināja mani sev pievienoties.