Lieki piebilst, ka es paliku uz vietas. Vīriešus, kas izmanto sievietes, kad tās nav pie skaidras apziņas, mēdz dēvēt dažos trāpīgos vārdos, un es zināju, ka nekad neizpelnīšos nevienu no šiem vārdiem.
* * *
Kad bijām sasnieguši pelēkakmeņu kalna virsotni, ievirzīju Dennas pāri plūstošo enerģiju derīgā gultnē un aizsūtīju viņu vākt malku iekuriem, bet pats tikmēr izveidoju vēl lielāku ugunskura vietu nekā iepriekšējā reizē. Jo lielāks būs ugunskurs, jo drīzāk tas atvilinās šurp draku.
Apsēdos blakus vaskadrānas maisam un atsēju to vaļā. No sveķiem vēdīja zemes smarža ar tādu kā saldenu, dūmotu zemsedzes dvašu.
Denna atgriezusies nometa zemē prāvu klēpi malkas. Cik daudz no tās ķēpas būs jāizlieto? viņa noprasīja.
- Tas vēl jāizlemj, es atbildēju. Būs jāpaļaujas uz minēšanu.
- Dod viņam visu! Denna ierosināja. Labāk par daudz nekā par maz.
Es papurināju galvu. Pārcensties nav vajadzības. Tā būtu lieka izšķērdība. Ja šos sveķus pienācīgi attīra, no tiem var pagatavot teicamu pretsāpju līdzekli. Cilvēkiem tas noderētu…
- …un tev noderētu nauda, Denna pabeidza.
- Noderētu gan, es atzinos. Bet pavisam godīgi teikšu, ka vairāk domāju par tavu arfu. Ugunsgrēkā tu zaudēji liru. Es zinu, ko nozīmē palikt bez instrumenta.
- Vai tu esi dzirdējis stāstu par zēnu ar zelta bultām? Denna jautāja. Kad biju maza, tas man bieži nedeva mieru. Vajadzīga ārkārtīga vēlēšanās kādu nogalināt, lai šautu uz viņu ar zelta bultu. Vai gudrāk nebūtu paturēt zeltu un iet mājās?
- Tas, protams, parāda šo stāstu jaunā gaismā, es sacīju, lūkodamies lejup uz maisu. Spriedu, ka tāds dennerkoka sveķu daudzums aptiekaram būtu vismaz piecdesmit talantu vērts. Varbūt pat simt atkarībā no attīrīšanas pakāpes.
Denna paraustīja plecus un devās pēc jauna kurināmā, bet es nodevos sarežģītiem prātojumiem: cik dennera sveķu būtu vajadzīgs, lai noindētu piecas tonnas smagu pūķi?
Tas bija skolotu minējumu murgs, jo vairāk tāpēc, ka man nebija iespēju izdarīt precīzus mērījumus. Sāku ar piku sava mazā pirkstiņa augšējās falangas lielumā: tāds bija mans pieļāvums par Dennas apēsto sveķu daudzumu. Tomēr Denna pēc tam bija pamatīgi saēdusies ogles, un tam vajadzēja nevēlamo ietekmi samazināt apmēram uz pusi. Atlikums bija melnu sveķu bumbiņa, kas mazliet lielāka par zirni.
Taču tāds daudzums bija spējis izraisīt eiforiju un enerģiju cilvēku dzimuma meitenei. Man turpretī bija jānogalina draks. Tāpēc es trīskāršoju iedomāto devu un pēc tam, lai varētu justies drošs, trīskāršoju to vēlreiz. Iznākums bija sveķu bumbiņa prāvas, gatavas vīnogas lielumā.
Spriedu, ka draks varētu svērt piecas tonnas un astoņsimt stonu. Dennas svars varēja būt astoņi vai deviņi stoni, un drošības labad es izvēlējos astoņus stonus. Tātad, lai nogalinātu draku, man vajadzēja simtreiz lielāku devu par šo vīnogas lieluma piku. Saritināju desmit vīnogas lieluma bumbiņas un pēc tam saspiedu tās kopā. Sanāca prāva aprikoze. Tad savirpināju vēl deviņas aprikozes lieluma bumbiņas un iemetu tās koka spainī, ko bijām atnesuši no dennera sveķu apstrādes vietas.
Denna nosvieda zemē vēl vienu malkas klēpi un ieskatījās spainī.
- Tik vien? viņa noprasīja. Necik daudz neizskatās!
Viņai bija taisnība. Salīdzinājumā ar draka milzīgo ķermeni tas patiešām nelikās liels daudzums. Pastāstīju viņai, kā esmu izdarījis šo aprēķinu. Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Laikam jau tā ir pareizi. Bet neaizmirsti, ka tas radījums jau gandrīz mēnesi ir barojies ar tiem kokiem! Droši vien tam ir izveidojusies zināma pretestība.
Es piekritu un iemetu spainī vēl piecas aprikozes lieluma bumbiņas.
- Un iespējams, ka tas ir izturīgāks, nekā tu domā. Varbūt sveķi uz tiem radījumiem iedarbojas citādi nekā uz cilvēkiem.
Vēlreiz piekrītoši pamāju ar galvu un vēlreiz papildināju spaini ar piecām aprikozes lieluma bumbiņām. Tad, bridi padomājis, iesviedu spainī vēl vienu bumbiņu. Tagad kopā sanāk divdesmit viena, es paskaidroju. Tas ir labs skaitlis. Trīs septiņnieki.
- Nekad nekaitē paieties pretī veiksmei, Denna piekrita.
- Un mēs gribam, lai tas nomirtu ātri, es teicu. Tas būtu iejūtīgāk pret draku un drošāk mums pašiem.
Denna paskatījās uz mani. Tātad divkāršosim? Es pamāju ar galvu, un viņa devās atpakaļ koku audzē, bet es tikmēr saripināju vēl divdesmit vienu bumbiņu un iemetu tās spainī. Kad Denna atgriezās ar nākamo malkas klēpi, es valstīju plaukstās pēdējo bumbiņu.
Sablietēju sveķus spaiņa dibenā. Tur vajadzētu būt vairāk nekā pietiekami,es teicu. Tāds ofala daudzums varētu divkārt nobeigt visus Trebonas iedzīvotājus.
Mēs ieskatījāmies spainī. Tajā bija apmēram trešā daļa no visiem mūsu atrastajiem sveķiem. Ar to, kas atlicis vaskadrānas maisā, būtu diezgan, lai nopirktu Dennai pusarfu, lai es samaksātu parādu Devi un lai mēs vairākus mēnešus varētu dzīvot bez rūpēm. Jaunas drēbes, jauns stīgu komplekts manai lautai, pudele Avennas augļu vīna…
Bet tad atcerējos, kā draks gāza kokus, it kā tie būtu labības stati, un nevērīgi spieda tos pie zemes ar milzīgā ķermeņa svaru.
- Vajadzētu vēlreiz dubultot devu, Denna teica, atbalsodama manas domas. Drošības dēļ!
Es to dubultoju, saveldams vēl četrdesmit divas sveķu bumbiņas, bet Denna tikmēr atnesa vēl vairākus malkas klēpjus.
Aizdedzināju ugunskuru tieši tajā brīdī, kad sāka līt lietus. Mēs iekūrām pamatīgāku uguni nekā iepriekšējā reizē, cerēdami, ka spožākas liesmas drīzāk piesaistīs draka uzmanību. Pēc iespējas ātrāk gribēju nogādāt Dennu Trebonā, kur viņa būtu lielākā drošībā.
Visbeidzot ar atrasto cirvīti un auklu es uzmeistaroju primitīvas spraišļu kāpnes. Lai cik neglītas, tās tomēr kalpoja izvēlētajam nolūkam.
un es piestiprināju tās pie pelēkakmeņu arkas augšmalas. Šoreiz mēs ar Dennu vieglāk sasniegsim savu drošo patvērumu.
* * *
Šodien mūsu vakariņas nebija tik dižas kā iepriekšējā dienā. Notiesājām pēdējās paliekas no mana sakaltušā plāceņa, apēdām kaltēto gaļu un ugunskura malā izcepām pēdējos kartupeļus.
Vakariņu laikā es izstāstīju Dennai visu, kas noticis “Frakcijas” ugunsgrēka laikā. Daļēji tāpēc, ka biju jauns, biju vīrietis un izmisīgi vēlējos atstāt teicamu iespaidu uz viņu, bet arī tāpēc, ka gribēju, lai viņa zinātu: mūsu nenotikušajām pusdienām bija nopietns iemesls, ko es nekādi nevarēju novērst. Denna bija nevainojama klausītāja: viņa uzmanīgi tvēra ikvienu vārdu un satraukti ierāva elpu visos atbilstošajos brīžos.
Mani vairs nemāca raizes par viņas veselību. Pēc tam kad Denna bija sanesusi veselu kalnu malkas, viņas mānija šķita noplokam un dodam vietu rāmai, gandrīz sapņainai letarģijai. Tomēr es zināju, ka turpmākās sekas izpaudīsies pagurumā un vājumā. Gribēju, lai viņa pēc iespējas drīzāk nokļūtu Trebonā un atlaistos gultā.
Kad bijām paēduši, es piegāju pie pelēkakmens, pret kuru viņa bija atspiedusi muguru. Atrotīju piedurknes. Tagad man tevi jāapskata! es dižmanīgi paziņoju.
Viņa man gurdi uzsmaidīja, pa pusei pievērusi acis. Tu nudien proti jauki sarunāties ar meiteni!
Sataustīju slaidajā kakla bedrītē pulsu. Tas bija lēns, bet stabils. Denna mazliet sarāvās no mana pieskāriena. Man kut!
- Kā tu jūties? es jautāju.
- Nogurusi, viņa atbildēja, mazliet stiepdama vārdus. Patīkams nespēks un drusciņ salst…