Kaut gan tas nebija negaidīti, es tomēr mazliet izbrīnījos, jo mēs sēdējām tikai dažas pēdas no liela, liesmojoša ugunskura. Aizgājis pie sava maisa, izvilku no tā rezerves segu un atnesu viņai. Denna ar patiku tajā ieritinājās.
Pieliecos tuvāk un ieskatījos viņai acīs. Zīlītes joprojām bija platas un apātiskas, bet neizskatījās, ka stāvoklis būtu kļuvis sliktāks.
Viņa pastiepa roku un pieskārās man pie vaiga. Tev ir brīnum jauka seja, viņa teica, sapņaini lūkodamās manī. Gluži kā teicama virtuve.
Centos nesmaidīt. Tas bija delīrijs. Kādu laiku sekos viļņveida murgu uzplūdi, līdz iestāsies pilnīgs pagurums un samaņas zudums. Ja šaurā Tarbeanas ieliņā kāds pie sevis runāja nesakarīgas muļķības, pastāvēja droša iespēja, ka tas ir nevis jukušais, bet narkomāns, ko apdullinājusi pārāk liela dennera sveķu deva. Virtuve?
- Jā, viņa atbildēja. Viss ir saskanīgs, un cukurtrauks atrodas savā vietā.
- Kā tev ar elpošanu? es jautāju.
- Normāli, viņa bezbēdīgi atbildēja. Pasmagi, bet normāli.
Mana sirds sāka sisties straujāk. Kā tas ir: pasmagi?
- Pagrūti ievilkt elpu, Denna paskaidroja. Krūtis brīžiem sastingst, un šķiet, ka es elpoju cauri pudiņam. Viņa iesmējās. Vai es teicu “pudiņam”? Es domāju sīrupu. Saldu sīrupa pudiņu.
Atvairīju vēlēšanos pikti izmest, ka esmu jautājis, vai viņai viss kārtībā ar elpošanu. Vai pašlaik ir grūti elpot?
Denna vienaldzīgi paraustīja plecus.
- Man jāpaklausās tava elpa, es teicu, bet šeit nav nekādu rīku, tāpēc vajadzēs piespiest ausi tev pie krūtīm. Ja tev nav iebildumu, mazlietiņ atpogā kreklu!
Denna pablisināja acis un atpogāja kreklu zemāk, nekā nepieciešams. Tas man ir kaut kas pavisam jauns, viņa šķelmīgi sacīja, bridi izklausīdamās tāda pati kā agrāk. To vēl neviens līdz šim nav darījis.
Pagriezies piespiedu ausi pie viņas krūšu kaula.
- Kā pukst mana sirds? Denna jautāja.
- Lēni, bet spēcīgi, es atbildēju. Tev ir stipra sirds.
- Vai tā kaut ko saka?
- Es vismaz nedzirdu.
- Ieklausies uzmanīgāk!
- Ievelc pāris reižu elpu un nerunā! es teicu. Man jāklausās tava elpošana.
Bridi klusējot klausījos. Dzirdēju plaušās ieplūstam gaisu un jutu pret roku spiežamies vienu viņas krūti. Denna izelpoja, un es sajutu pakausī viņas silto elpu. Visu manu augumu pārņēma zosāda.
Gara acīm redzēju Arvila neatzinīgo skatienu. Aizvēru acis un centos sakopot uzmanību, domāt tikai par darāmo. Ieelpa un izelpa atgādināja vēja šalkoņu kokos. Ik pa brīdim dzirdēju tikko jaušamu čaukstoņu kā papīra burzlšanu, kā klusu nopūtu. Taču nesaklausīju elpā mitrumu vai burbuļošanu.
- Tev ļoti jauki smaržo mati, viņa teica.
Es piecēlos sēdus. Viss būs labi! es teicu. Katrā ziņā saki, ja tev kļūst sliktāk vai citādi.
Sapņaini smaidīdama, viņa laipni pamāja ar galvu.
Noskaities, ka draks nepavisam nesteidzas šurp, piemetu ugunij vēl klēpi malkas. Pētīju ziemeļu klintis, taču blāvajā gaismā bija redzami tikai koku un akmeņu apveidi.
Pēkšņi Denna iesmējās. Es laikam salīdzināju tavu seju ar cukurtrauku vai kaut ko tamlīdzīgu? viņa jautāja, iesāņus skatīdamās uz mani. Vai arī pašlaik es runāju tikpat nesakarīgi?
- Tas ir tikai neliels delīrijs, es mierināju. Vēl daži uzplūdi, un tad tu aizmigsi.
- Kaut tu justos tikpat labi kā es! viņa nopūtās, tīksmīgi savilkdama ciešāk sev apkārt segu. Tā ir gluži kā mīksta auduma sapnis, tikai nav tik silta.
Pa spraišļu kāpnēm es uzrāpos pelēkakmens virspusē, kur bijām uznesuši savas mantas. Izvilku no vaskadrānas maisa sauju dennera sveķu, nonesu to lejā un nosviedu blakus ugunij. Sveķi tumši gruzdēja, izdalot kodīgus dūmus, ko vējš nesa uz ziemeļiem un rietumiem, neredzamo klinšu virzienā. Gribējās cerēt, ka draks tos saodīs un steigsies šurp.
- Kad biju pavisam maziņa, es reiz saslimu ar plaušu karsoni, Denna bez īpašas izteiksmes sacīja. Tāpēc man ir vājas plaušas. Ir briesmīga sajūta, ja nevar paelpot.
Dennas acis bija pa pusei aizvērtas, un viņa turpināja runāt gluži kā pati ar sevi. Es uz divām minūtēm pārstāju elpot un nomiru. Reizēm man šķiet, ka viss notiekošais ir kaut kāda kļūda, ka man vajadzēja būt mirušai. Bet, ja tā nav kļūda, tad jābūt iemeslam, kāpēc es esmu šeit. Bet, ja tāds iemesls ir, es nezinu, kāds tas ir.
Pastāvēja acīmredzama iespēja, ka viņa nesaprot, ko runā, un vēl lielāka iespēja, ka viņas svarīgākās smadzeņu daļas ir jau aizmigušas un no rīta viņa neko no visiem šiem notikumiem neatcerēsies. Nezinādams, ko atbildēt, es vienkārši pamāju ar galvu.
- Tie bija pirmie vārdi, ko tu man teici. Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Mani septiņi vārdi. Es ļoti ilgi esmu prātojusi to pašu.
Saule, kas bija jau paslēpusies mākoņos, beidzot pazuda aiz rietumpuses kalniem. Apkārtne ieslīga krēslā, un mazā kalna virsotne izskatījās kā neliela saliņa milzīgajā nakts okeānā.
Denna sēdēdama laidās snaudā, un viņas galva lēni noslīga uz krūtīm, tad atkal uzrāvās augšā. Piegāju viņai klāt un izstiepu roku.
- Nāc! Draks drīz būs šeit. Mums jākāpj augšā uz akmeņiem.
Pamājusi ar galvu, viņa piecēlās kājās, joprojām tīdamās segā. Aizvedu viņu līdz kāpnēm, un viņa lēni, neveikli uzrāpās pelēkakmens virspusē.
Augšā, projām no ugunskura, bija vēsi. Palaikam uzpūta vējš, un gaiss kļuva vēl aukstāks. Izklāju uz akmens vienu no segām, un Denna apsēdās, ietinusies otrā segā. Aukstums šķita viņu mazliet uzmundrinām, un viņa drebinādamās ērcīgi paskatījās apkārt. Muļķa cālis. Nāc un ēd vakariņas! Man salst.
- Biju cerējis, ka šajā laikā tu jau gulēsi Trebonā siltā gultā, es sacīju. Mans spožais plāns cieta neveiksmi.
- Tu vienmēr zini, ko dari, Denna neskaidri novilka. Tu tik svarīgi skaties uz mani ar savām zaļajām acīm, it kā es kaut ko nozīmētu. Nudien, tev taču ir šis tas labāks, ko darīt. Pietiek, ja es tevi dabūju paretam. Šad un tad. Zinu, ka tā ir veiksme, ja es dabūju drusciņu no tevis.
Es piekrītoši pamāju, vērodams kalna nogāzi un gaidīdams draku. Abi sēdējām vēl kādu laiku, raudzīdamies tumsā. Dennas galva mirkli noslīga lejup, tad viņa atkal izslējās taisni un centās apspiest jaunu drebuļu lēkmi. Es zinu, ka tu nedomā par mani… Viņas balss aizklīdusi apklusa.
Delīrija laikā cietušajiem ir jāizdabā, lai tie nekļūtu agresīvi. Es par tevi visu laiku domāju, Denna, es teicu.
- Beidz tik žēlīgi izturēties! viņa pikti iesaucās, bet nākamajā brīdī atkal atmaiga. Tādā nozīmē tu par mani nedomā. Tas nekas. Bet, ja tev ari ir auksti, tu varētu nākt tuvāk un apskaut mani. Tikai mazdrusciņ.
Sirdij strauji dauzoties, es pievirzījos tuvāk un, apsēdies aiz muguras, apviju rokas viņai apkārt. Tā ir labi, viņa sacīja, sasprindzinājumam atslābstot. Man laikam vienmēr ir bijis auksti.
Sēdējām un raudzījāmies uz ziemeļiem. Ļaudamās manam skāvienam, Denna tīksmīgi atspiedās pret mani. Centos elpot pēc iespējas seklāk, lai viņu netraucētu.
Mazliet sakustējusies, viņa nomurmināja: Tu esi tik maigs… Tu nekad neuzstāj… Balss atkal aprāvās, un Denna atspiedās pret mani vēl ciešāk. Pēc brīža viņa vēlreiz izslējās. Zini, drusciņ tu varētu uzstāt. Tikai mazdrusciņ.
Sēdēju tumsā, turēdams rokās viņas aizmigušo augumu. Viņa bija maiga un silta, un neaprakstāmi mīļa. Es nekad nebiju turējis sievieti savās skaujās. Pēc kāda laika, turot gan viņas svaru, gan savējo, sajutu sāpes mugurā. Man notirpa kāja. Dennas mati kutināja degunu. Tomēr es nekustējos, baidīdamies izputināt pašu skaistāko brīdi savā līdzšinējā dzīvē.