Denna miegā sakustējās, sāka slīdēt sānis, tad pamodās. Apgulies! viņa teica, un balss atkal skanēja skaidri. Paraustījusi segu, viņa to savilka tā, lai tā neatrastos starp mums. Nāc! Tev noteikti ari salst. Tu taču neesi priesteris, tāpēc tev par to nekas nedraud. Mums būs labi. Tikai mazs prieciņš šajā aukstumā.
Apskāvu viņu, un viņa pārmeta segu mums abiem pāri.
Mēs gulējām uz sāniem, sakļāvušies kā karotes atvilktnē. Mana roka atradās viņai zem galvas kā spilvens. Viņa ieritinājās mana auguma līkumā tik ērti un dabiski, it kā būtu tieši tam radīta.
Tā gulēdams, es aptvēru, ka iepriekš esmu maldījies. Skaistākais brīdis manā dzīvē bija šis.
Denna miegā sakustējās. Es zinu, ka tu nemaz tā nedomāji, viņa skaidri sacīja.
- Kā nedomāju? es klusi pārjautāju. Dennas balss skanēja citādi, tā vairs neizklausījās sapņaina un gurda. Brīdi domāju, ka varbūt viņa runā miegā.
- Pirmīt. Kad teici, ka notriekšot mani zemē un likšot ēst ogles. Tu man nekad nesistu. Viņa mazliet pagrieza galvu. Nesistu, vai ne? Pat tad, ja tas man nāktu par labu?
Man pārskrēja saltas tirpas. Ko tu tur runā?
Ilgu laiku valdīja klusums, un es nodomāju, ka viņa atkal ir aizmigusi, bet tad balss atskanēja no jauna. Es tev neizstāstīju visu. Es zinu, ka Osis negāja bojā tajās mājās. Kad es toreiz gāju uz uguns pusi, viņš mani atrada. Atnāca atpakaļ un teica, ka visi esot beigti. Teica, ka izskatīšoties aizdomīgi, ja es vienīgā būšot dzīva un vesela…
Jutu sevī uzbangojam saltas, tumšas dusmas. Zināju, kas sekos, tomēr ļāvu viņai runāt. Negribēju to dzirdēt, bet zināju, ka viņai tas kādam jāizstāsta.
- Viņš to neizdarīja tāpat vien, negaidot, Denna teica. Viņš pārliecinājās, ka es patiešām to gribu. Es zināju, ka neizskatīsies ticami,
ja es to darīšu pati. Viņš pārliecinājās, ka es tiešām gribu, lai viņš to dara. Ja viņš to nebūtu darījis, es tagad varbūt sēdētu cietumā. Varbūt mani pakārtu.
Man pakrūtē sagriezās nelabums. Denna, es teicu, cilvēks, kurš tev to varēja nodarīt, nav tava dārgā laika vērts. Neviena mirkļa vērts. Te nav runa par klaipu vai pusi no klaipa. Viņš ir zemisks no galvas līdz kājām! Tu esi pelnījusi kaut ko labāku.
- Kurš zina, ko es esmu pelnījusi? Denna novilka. Viņš nav mans labākais maizes klaips. Viņš ir vienīgais. Vai nu viņš, vai bads.
- Tev ir citas iespējas, es teicu un aprāvos, atcerēdamies sarunu ar Deohu. Tev ir… tev ir…
- Man esi tu, viņa sapņaini sacīja. Dzirdēju viņas balsi siltu, miegainu smaidu kā bērnam, kad māte to ievīsta segā. Vai tu būsi mans tumšacainais Drosmīgais Princis un sargāsi mani no cūkām? Dziedāsi man? Uznesīsi mani augstu kokos… Balss izgaisa klusumā.
- Jā, es teicu, bet atslābušā auguma smagums uz manas rokas liecināja, ka viņa beidzot ir aizmigusi.
ASTOŅDESMITĀ NODAĻA . pieskāriens dzelzij
GULĒJU NOMODĀ, juzdams pret roku Dennas rāmo elpu. Es nebūtu spējis aizmigt pat tad, ja to vēlētos. Viņas tuvums viesa mani sprikstošu enerģiju, maigu siltumu, klusu, tlksmigu dūkoņu. Gulēju nomodā, izbaudīdams šo sajūtu, un ik mirklis man šķita kā dārgakmens.
Un tad es izdzirdēju attālu zara lūšanas troksni. Pēc brīža tas atkārtojās. Vēl nesen biju nepacietīgi gaidījis draka ierašanos pie mūsu ugunskura. Pašlaik biju ar mieru atdot savu labo roku, lai tas vēl piecas minūtes ārdītos kaut kur tālumā.
Bet nezvērs tuvojās. Es saudzīgi atraisīju rokas no Dennas. Viņa miegā tikko jaušami sakustējās. Denna? es teicu un papurināju viņu vispirms viegli, tad spēcīgāk. Tas nelīdzēja. Par to es nebrīnījos. Dennera sveķu iespaidā miegs mēdz būt ļoti ciešs un dziļš.
Uzklāju viņai segu, noliku vienā pusē savu ceļamaisu, otrā vaskadrānas saini, iežogodams viņu kā starp diviem grāmatu turētājiem. Ja viņa miegā sagrozīsies, tie neļaus pievelties pārāk tuvu pelēkakmens malai.
Aizgājis akmens arkas otrā malā, pievērsu skatienu ziemeļiem. Debesis joprojām klāja biezi mākoņi, un ārpus ugunskura gaismas loka nekas nebija saskatāms.
Uzmanīgi taustīdamies, es sameklēju auklas gabalu, ko biju nolicis uz pelēkakmens virsmas. Otrs auklas gals bija piesiets pie koka spaiņa, kas atradās lejā, pusceļā starp ugunskuru un pelēkakmeņiem. Visvairāk es baidījos no tā, ka draks var nejauši sadragāt spaini, pirms saodis sveķu smaku. Biju iecerējis tādā gadījumā uzvilkt spaini augšā, kur tas būtu drošībā, un pēc tam nolaist vēlreiz. Denna bija pasmējusies par manu plānu un nosaukusi to par cāļu makšķerēšanu.
Skaļi lauzdamies cauri koku audzēm, draks uzrāpās kalnā. Tas apstājās ugunskura gaismas lokā. Tumšās acis sarkani gailēja, un melnās zvīņas meta sarkanus atspulgus. Ar dobjiem sēcieniem tas sāka iet apkārt ugunskuram, lēni grozīdams galvu turp un atpakaļ. Tas izpūta
plašu uguns mutuli, un es prātoju, vai tas jāuztver kā sveiciens vai kā izaicinājums.
Zvērs metās pie mūsu ugunskura. Kaut gan no attāluma biju to vērojis gana ilgi, joprojām brīnījos, cik strauji tik milzīgs radījums spēj pārvietoties. Tas apstājās pie paša ugunskura, paošņāja gaisu un taisnā ceļā devās pie atstātā spaiņa.
Kaut gan spainis bija no izturīga koka un tā tilpums varēja būt vismaz divi galoni, blakus draka masīvajai galvai tas izskatījās sīks kā tējas tase. Zvērs vēlreiz paošņāja, tad ar pumu pagrūda spaini, un tas apgāzās.
Spainis ripodams apmeta pusloku, bet lipīgo sveķu masu es biju iestampājis stingri. Draks paspēra vēl vienu soli un sakampa mutē spaini ar visu tā saturu.
Jutos tik atvieglots, ka gandrīz aizmirsu palaist vaļā auklu. Tā strauji izslīdēja man no rokas, kad draks sāka košļāt spaini, drupinādams to ar saviem masīvajiem zobiem. Pēc brīža milzīgais radījums izslēja galvu gaisā, tad atkal to nolaida un ļāva lipīgajai masai ielīt rīklē.
Man izlauzās dziļa atvieglojuma nopūta, un es apsēdos uz akmens, skatīdamies, kā nezvērs riņķo ap ugunskuru. Tas izpūta zilu liesmu mutuli, tad vēl vienu un pēc tam pagriezās un velšus ievēlās ugunī, vārtīdamies un drupinādams pussadegušo pagaļu kaudzi.
Kad ugunskurs bija saplacināts, draks atkārtoja tās pašas darbības, ko bijām redzējuši iepriekš. Tas sameklēja izmētātos malkas gabalus, vārtījās virs tiem, līdz tie nodzisa, un pēc tam apēda atlikumu. Es gandrīz spēju iztēloties, kā šie norītie malkas gabali un zari ievada dennera sveķus dziļāk zvēra māgā, sajauc tos ar pārējo saturu, sasmalcina, palīdzot izšķīst…
Apmēram stundas ceturksni es vēroju draka darbošanos ap ugunskuru. Biju cerējis, ka tik ilgā laikā sekas būs jau manāmas. Pēc maniem aprēķiniem, briesmonis bija apēdis seškārtīgu nāvējošu devu. Tagad vajadzētu sākties neilgai eiforijai un mānijai. Šīm sākotnējām stadijām sekotu delīrijs, paralīze, koma un nāve. Biju aprēķinājis, ka tam visam vajadzētu beigties stundas laikā, varbūt vēl agrāk.
Ar zināmu nožēlu lūkojos, kā draks saberž un apdzēš izmētātās ugunskura paliekas. Tas bija izcils dzīvnieks. Man ļoti negribējās to nonāvēt, tāpat kā negribējās pazudināt ofalu sešdesmit talantu vērtībā. Tomēr nebija nekādu šaubu, kas notiktu, ja notikumiem ļautu risināties savā vaļā. Es nevēlējos ņemt uz sirdsapziņas daudzu nevainīgu cilvēku nāvi.
Drīz draks mitējās ēst. Tas tikai valstījās virs izmētātajiem zariem, slāpēdams liesmas. Pašlaik zvērs kustējās enerģiskāk, un tas liecināja, ka dennera sveķi sāk iedarboties. Tad atskanēja paklusi, dobji rūcieni. Rrrūciens. Rrrūciens. Zilas uguns šalts. Apvēliens. Rrrūciens. Apvēliens.