Beidzot no ugunskura bija atlicis tikai mirgojošu ogļu klājiens. Tāpat kā iepriekš draks iekārtojās virs tā un apgūlās, apslāpējot kalna virsotnē jebkādu gaismu.
Bridi tas mierīgi gulēja. Tad atkal atskanēja rūciens. Rrrūciens. Rrrūciens. Uguns šalts. Draks, nemierīgi dīdīdamies, iespieda vēderu dziļāk oglēs. Ja šis bija mānijas sākums, viss notika pārāk lēni, lai es varētu justies mierīgs. Biju cerējis, ka šajā laikā jau pilnā sparā izpaudīsies delīrijs. Vai tiešām biju izvēlējies pārāk nelielu devu?
Kad acis pamazām aprada ar tumsu, es pamanīju kādu citu, tālu gaismas avotu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka vējš aizpūtis mākoņus un virs pamales izniris mēness. Taču, novērsis skatienu no draka un pagriezies atpakaļ, ieraudzīju kaut ko pavisam citu.
Dienvidrietumu pusē, nepilnu divu jūdžu attālumā, pilnā spožumā mirdzēja Trebonas pilsētiņa. Tā nebija bāla sveču gaisma no māju logiem: pret tumšajām debesīm plandījās lielas liesmas. Mirkli man šķita, ka pilsēta ir aizdedzināta.
Brīdi vēlāk es sapratu iemeslu: šovakar taču bija ražas svētki! Pilsētas vidū liesmoja milzīgs ugunskurs, un mazāki ugunskuri dega pie daudzām mājām, kuru iemītnieki dzīrās cienāt nogurušos strādniekus ar sidru. Cilvēki cilās dzēriena kausus un sviedīs uguni savus šļūceņus lelles, kas darinātas no kviešu kūļiem, miežu saišķiem, sausiem stiebriem. Lelles, kam strauji un spoži jāuzliesmo. Ar šo rituālu cilvēki atzīmēja gada beigas, un tam vajadzēja atvairīt dēmonus.
Aiz muguras dzirdēju pūķa rūcienu. Paskatījos atpakaļ. Tāpat kā es, tas bija pagriezis muguru Trebonai un raudzījās uz ziemeļu tumšajām klintīm.
Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr atzīšos, ka tobrīd es skaitīju lūgšanu. No visas sirds lūdzos Tehlu un visus tā eņģeļus, lai tie liek drakam nomirt klusi ieslīgt miegā un nomirt, nepagriežoties atpakaļ un neieraugot pilsētas ugunskurus.
Gaidīju vairākas bezgalgaras minūtes. Brīdi man šķita, ka draks ir aizmidzis, bet, ieskatoties ciešāk, pamanīju, ka milzīgā galva viegli kustas augšup un lejup, augšup un lejup. Jo vairāk manas acis aprada ar tumsu, jo spožāki šķita Trebonas ugunskuri. Bija pagājusi pusstunda, kopš draks notiesāja sveķu devu. Kāpēc tas aizvien vēl nebija miris?
Gribēju sviest lejā atlikušo sveķu porciju, tomēr neuzdrīkstējos to darīt. Ja draks pagriezīsies pret mani, tas pagriezīsies uz dienvidiem, uz pilsētiņas pusi. Pat tad, ja es nosviestu sveķu maisu nezvēram tieši priekšā, tas varētu sakustēties un mainīt stāvokli. Varbūt vienīgi…
Tad draks izgrūda negantu rēcienu dobju un mežonīgu, kādu bijām dzirdējuši iepriekš. Nešaubījos, ka to varēja dzirdēt arī Trebonā. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka tas bijis dzirdams pat Imrē. Paskatījos uz Dennu. Viņa miegā sakustējās, taču nepamodās.
Draks ņipri nokūleņoja no ogļu paklāja gluži kā draiskulīgs kucēns. Vietvietām ogles joprojām gailēja, un to blāvajā gaismā es redzēju milzeni apveļamies otrādi un palecamies. Žokļu kampiens tukšā gaisā… Pagrieziens…
- Nē! es izdvesu. Nē, nē, nē!
Draks raudzījās uz Trebonu. Redzēju, kā pilsētiņas ugunskuru plandošās liesmas atspīd tā milzīgajās acīs. Briesmonis izspļāva augstu zilas uguns šalti. Izmisis atkal sev jautāju: vai tas ir sveiciens vai izaicinājums?
Un tad nezvērs pilnā sparā metās lejup pa kalna nogāzi, brāzdamies uz priekšu ar jukuša radījuma aklo neprātu. Dzirdēju koku Ierakstus un brīkšķus. Tos pavadīja jauns rēciens.
Ieslēdzis simpātijas lampu, piesteidzos pie Dennas un spēcīgi viņu sapurināju. Denna! Denna! Tev jāceļas!
Viņa gandrīz nepakustējās.
Pacēlu viņas plakstiņu un apskatīju acs zīlīti. Tajā vairs nebija agrākā gurduma, un tā strauji sarāvās, reaģējot uz gaismu. Tātad dennera sveķu iedarbība beigusies. Šis bija tikai pārgurums, un no tā nebija iemesla baidīties. Lai justos drošs, es pacēlu abus viņas plakstiņus un pašūpoju lampu turp un atpakaļ.
Jā, acu zīlītes bija kārtībā. Dennai nekas nedraudēja. Itin kā apstiprinādama manu pārliecību, viņa nikni pablisināja acis un aizgriezās projām no gaismas, murminādama kaut ko neskaidru un dāmai pavisam nepiedienīgu. Visu es nesapratu, bet vārdus “mauku tirgonis” un “sūdabrālis” dzirdēju vairākas reizes.
Pacēlu viņu uz rokām kopā ar segām un uzmanīgi nokāpu lejā. Novietoju viņu starp arkas akmeņiem. Kustēšanās viņu, šķiet, mazliet izrāva no miega. Denna?
- Mmm? viņa miegaini nomurmināja, un acis zem aizvērtajiem plakstiņiem gandrīz nesakustējās.
- Denna! Draks iet lejā uz Trebonu! Man kaut kas jādara…
Es aprāvos. Daļēji tāpēc, ka Denna nepārprotami bija atkal ieslīgusi nemaņā, un daļēji tāpēc, ka nesapratu, ko man vajadzētu darīt.
Bet kaut kas bija jādara. Normālā stāvokli draks vairītos tuvoties pilsētai, taču šis radījums bija sazāļojies un mānijas pārņemts, un es nezināju, kā tas reaģēs uz ražas svētku ugunskuriem. Ja draks sāks plosīties pa pilsētiņu, tā būs mana vaina. Kaut kas jādara!
Uzsteidzos pelēkakmeņu arkas virsotnē, paķēru abus maisus un metos atpakaļ lejā. Apgriezu otrādi savu ceļamaisu un izbēru visu tā saturu zemē. Pagrābis loka bultas, ievīstīju tās savā saplēstajā kreklā un iebāzu ceļamaisā. Iemetu tajā arī cieto dzelzs zvīņu, tad iestūmu brendija pudeli vaskadrānas maisā, lai tā nesaplīstu, un visu kopā iebāzu ceļamaisā.
Mana mute bija izkaltusi, tāpēc aši iedzēru malku no ādas pudeles, aizdarīju to un atstāju atlikumu Dennai. Pamostoties viņa būs ļoti izslāpusi.
Uzmetu ceļamaisu plecā un piesēju to šķērsām pāri mugurai. Tad ieslēdzu simpātijas lampu, paņēmu cirvīti un metos skriet.
Man bija jānogalina pūķis.
* * *
Kā neprātīgs skrēju cauri kokiem, un lampas gaisma tikpat neprātīgi lēkāja man priekšā, atsedzot šķēršļus ceļā tikai mirkli pirms paklupšanas. Nav brīnums, ka nokritu zemē un kādu laiku kūleņu kūleņiem ripoju lejup pa nogāzi. Piecēlies tūlīt sameklēju lampu, bet cirvīti pametu turpat, prāta dziļumos saprazdams, ka sadursmē ar draku tas nebūs nekāds palīgs.
Pēc vēl diviem kritieniem es nokļuvu uz ceļa un, ierāvis galvu plecos kā sprinteris, metos pilsētas gaismu virzienā. Zināju, ka draks spēj kustēties ātrāk par mani, tomēr cerēju, ka to kavēs biezoknis vai varbūt tas izvēlēsies nepareizu virzienu. Ja es pagūtu aizskriet līdz pilsētiņai pirmais, varētu brīdināt cilvēkus, likt tiem piesargāties…
Bet, līdzko ceļš izveda no kokiem klajumā, es ieraudzīju, ka ugunis kļuvušas spožākas, negantākas. Tur dega mājas. Dzirdēju draka atkārtotos rēcienus, kas mijās ar kliedzieniem un spalgu sasaukšanos.
Ieskriedams pilsētiņā, palēnināju gaitu, cenzdamies atgūt elpu. Tad pa mājas sienu uzrāpos vienā no nedaudzajiem otrā stāva jumtiem, lai redzētu, kas īsti notiek.
Ugunskurs pilsētas laukumā bija izsvaidīts uz visām pusēm. Dažas tuvējās mājas un veikalu ēkas bija iedragātas kā satrunējušas mucas, un pa tām drudžaini raustījās liesmu mēles. Virs vairāku jumtu koka lubiņām lēkāja iznicinoša uguns. Ja vakarā nebūtu lijis lietus, šobrīd liesmotu jau visa pilsēta, nevis tikai atsevišķas ēkas. Tomēr tas bija tikai neilga laika jautājums.
Draku es neredzēju, bet dzirdēju rīboņu, ko izraisīja nezvēra valstīšanās degošas mājas drupās. Redzēju augstu virs jumtiem paceļamies zilu liesmu mākoni un dzirdēju vēl vienu baisu rēcienu. Noplūdu sviedriem no galvas līdz kājām. Kurš zina, kas pašlaik risinās indes apdullinātajā briesmoņa galvā?
Visur drūzmējās cilvēki. Daži vienkārši stāvēja, neziņā apjukuši, citi panikā skrēja uz baznīcu, cerēdami rast patvērumu augstajā akmens ēkā vai zem milzīgā dzelzs rata, kas karājās virs baznīcas durvīm, solīdams drošību no dēmoniem. Taču baznīcas durvis bija slēgtas, un patvērums bija jāmeklē citur. Daži skatījās notiekošajā pa logu, raudādami un šausmu pārņemti, bet apbrīnojami daudzi saglabāja vēsu prātu un, sameklējuši spaiņus, izveidoja rindu no pilsētas ūdens cisternas, kas atradās virs rātsnama jumta, līdz tuvākajai degošajai ēkai.