Un tieši tāpat, kā to saprata viņi, arī es sapratu, kas darāms. Jutos tā, it kā pēkšņi būtu nokļuvis uz skatuves. Pazuda bailes, izgaisa vilcināšanās. Palika tikai loma, kuru man jāprot nospēlēt.
Uzlēcu uz tuvākā jumta un pārskrēju pāri vairākiem citiem jumtiem, līdz sasniedzu māju blakus pilsētas laukumam, kuras jumtu bija aizdedzinājusi izmētātā ugunskura pagale. Nolauzu no jumta malas biezu degošas lubiņas gabalu un skrēju tālāk uz rātsnama jumta pusi.
Kad līdz tam bija atlikuši vairs tikai divi jumti, es paslīdēju. Pārāk vēlu aptvēru, ka esmu uzlēcis uz viesnīcas jumta, ko veidoja nevis koka dakstiņi, bet māla flīzes, kas lietū kļuvušas slidenas. Krizdams cieši turēju rokā degošo lubiņu, negribēdams to kritiena laikā pazaudēt. Slīdējums aprāvās gandrīz pie pašas jumta malas, un es paliku guļam, sirdij dobji dauzoties krūtis.
Gulēdams tur bez elpas, es nometu no kājām zābakus. Tad, juzdams zem tulznainajām pēdām pazīstamo jumtu virsmu, atkal metos skriet, lēcu, skrēju, slīdēju, vēlreiz lēcu. Beidzot, ar vienu roku cieši ieķēries jumta notekcaurulē, veiksmīgi pārsviedos uz rātsnama plakanā jumta.
Joprojām cieši spiezdams plaukstā degošo jumta lubiņu, pa spraišļu kāpnēm uzskrēju līdz cisternas augšdaļai un aizelsies čukstēju pateicības vārdus nezināmajiem cilvēkiem, kuri tvertni bija atstājuši vaļā.
Lēcienā pāri jumtiem lubiņas liesma bija apdzisusi, atstājot tai gar malu tikai šauru sarkani kvēlojošu joslu. Pūzdams atdzīvināju uguni, un liesma drīz jautri uzzibēja no jauna. Pārlauzu lubiņu uz pusēm un vienu no daļām nosviedu uz plakanā jumta.
Pārlaizdams skatienu pilsētiņai, ievēroju, kur liesmo vislielākā uguns. Vissmagāk skartas bija sešas vietas, kas spoži kvēloja uz tumšo debesu fona. Elksa Dals vienmēr bija teicis, ka visas ugunis ir viena uguns un visas ugunis ir simpātijas pārvaldītāja varā. Labi, tātad visas pilsētas ugunis bija viena uguns. Šī uguns. Šis degošās lubiņas gabals. Nomurmināju sasaistes vārdus un koncentrēju domas uz Alaru. Ar īkšķa nagu steigšus ieskrāpēju kokā ule rūnu, tad doch, pēc tam pesin. Neilgajā laika sprīdī, kas tam bija vajadzīgs, karstā lubiņa kūpēdama liesmoja manā plaukstā.
Aizāķējis pēdu aiz kāpņu spraišļa, es ieliecos dziļi cisternā un apdzēsu degošo koka gabalu ūdenī. īsu bridi jutu, kā vēsais ūdens apņem manu plaukstu, bet drīz tas kļuva silts. Kaut gan lubiņa atradās zem ūdens, redzēju tās malā joprojām kvēlojam sarkanu ogli.
Ar otru roku izvilku kabatas nazi, iedūru to lubiņas gabalā un pienagloju savu sigaldrijas darinājumu pie cisternas koka sienas zem ūdens. Tas, protams, bija visašāk un primitīvāk darinātais karstuma rijējs, kāds jebkad lietots.
Atgriezies uz kāpnēm un paskatījies apkārt, ar atvieglojumu redzēju, ka pilsēta ir satumsusi. Liesmas bija noplakušas un pa lielākai daļai pārtapušas blāvās oglēs. Es nebiju apdzēsis uguni, tikai pieklusinājis to tiktāl, lai pilsētiņas iedzīvotājiem dotu iespēju darboties tālāk ar spaiņiem.
Tomēr mans darbs bija vēl tikai pusē. Nolēcu no cisternas kāpnēm uz jumta un pacēlu otru, joprojām degošo lubiņas daļu, ko iepriekš biju tur nometis. Tad pa notekcauruli nošļūcu lejā un ar pilnu jaudu metos skriet pa tumšajām ielām un cauri pilsētas laukumam uz tehliešu baznīcas pusi.
Apstājos zem kuplā ozola, kas auga pie baznīcas parādes ieejas, joprojām tērpies pilnā rudens lapu rotā. Nometies ceļos, atrāvu vaļā ceļamaisu un izvilku vaskadrānas saini ar atlikušajiem sveķiem. Izlaistīju virs tiem brendiju, iztukšojot visu pudeli, un aizdedzināju tos ar degošo lubiņas gabalu. Tie strauji uzliesmoja, un gaisā pacēlās saldeni sīvu dūmu nlutulis.
Tad satvēru zobos lubiņas plakano galu, palēcies ieķēros zemā zarā un sāku rāpties kokā. Tas bija vieglāk nekā cīnīties augšup pa ēkas sienu, un drīz vien biju ticis pietiekami augstu, lai pārlēktu uz platu akmens palodzi baznīcas otrā stāva logu rindā. Nolauzu mazu ozola zariņu un iebāzu to kabatā.
Pa palodzi aizvirzījos līdz vietai, kur pie akmens sienas bija piestiprināts milzīgais dzelzs ritenis. Kāpšana pa to veicās ašāk nekā pa spraišļu kāpnēm, kaut gan dzelzs spieķi skaudri saldēja manas joprojām slapjās plaukstas.
Uzkāpu līdz riteņa augšdaļai un no turienes uzrāpos uz visaugstākā pilsētas jumta plakanās virsmas. Ugunis joprojām bija apslāpētas, un kliedzieni pieklusuši līdz šņukstiem un steidzīgām, satrauktiem saucieniem. Izņēmu lubiņas gabalu no mutes un pūtu, līdz tas uzliesmoja no jauna. Tad koncentrējos, nomurmināju citus sasaistes vārdus un pacēlu virs liesmas līdzpaņemto ozola zariņu. Pārlaidis skatienu pilsētai, redzēju, ka mirgojošās ogles kļūst vēl blāvākas.
Pagāja vairāki satraucoši mirkļi.
Tad lejā spēji un spilgti uzliesmoja milzīgais ozols. Tas dega spožāk par tūkstoš lāpām, jo visas lapas bija aizdegušās vienlaikus.
Spožajā gaismā es ieraudzīju draku, kas divas ielas attālāk izslēja galvu. Ierēcies un izgrūdis zilu liesmu mākoni, tas metās uz uguns pusi. Lēkšodams gar stūri, tas spēji ietriecās veikala sienā, kas sabruka gandrīz bez pretestības.
Tuvojoties degošajam ozolam, draks palēnināja gaitu un vēlreiz izpūta vairākus liesmu mutuļus. Lapas strauji iegailējās un apdzisa, atstājot zaros neskaitāmas melnas ogles; tagad koks bija līdzīgs milzīgam, apdzisušam svečturim.
Blāvi sarkanīgajā gaismā draks izskatījās gandrīz pēc ēnas. Taču tagad, kad liesmu spožums vairs neapgaismoja apkārtni, redzēju, ka draks sāk neziņā mīņāties. Masīvā ķīļveida galva kustējās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Es izdvesu klusu lāstu. Zvērs nebija pietiekami tuvu…
Tad draks iešņācās tik skaļi, ka es to dzirdēju, stāvēdams simt pēdu augstāk. Tas bija saodis degošo sveķu saldos dūmus un sāka drudžaini mētāt galvu. Briesmonis ieelsojās, ierūcās un pieslīdēja tuvāk kūpošajai dennera sveķu kaudzei. Nākamajā brīdī tas bez jebkādas vilcināšanās ar negantu lēcienu metās virsū kūpošajam maisam, kas tūlīt pazuda starp milzīgajiem, atplestajiem žokļiem.
Es dziļi ievilku elpu un papurināju galvu, cenzdamies nokratīt gurduma uzplūdu. īsā laikā vienu pēc otra biju veicis divus diezgan pamatīgus simpātijas pielietojumus, un tas atstāja apdullinošu iespaidu uz manu apziņu.
Bet, kā mēdz sacīt, izšķirošā ir trešā reize. Sašķēlu savu apziņu divās daļās un pēc zināmas piepūles atdalīju vēl trešo. Te varēja līdzēt vienīgi trīskārša sasaiste.
Kamēr draks kustināja žokļus, cenzdamies norīt lipīgo sveķu masu, es sameklēju ceļamaisā smago, melno zvīņu un izņēmu no apmetņa kabatas magnētakmeni. Skaidri izrunāju sasaistes vārdus un koncentrējos uz Alaru. Pacēlu zvīņu un magnētakmeni sev priekšā, līdz sajutu pievilkšanās spēku.
Saspringti koncentrēju uzmanību.
Tad palaidu magnētakmeni vaļā. Tas triecās pret dzelzs zvīņu. Man zem kājām atskanēja sprādziens: milzīgais dzelzs ritenis atdalījās no baznīcas sienas.
Lejā gāzās tonna kaltas dzelzs. Ja kāds vērotu notiekošo, viņš pamanītu, ka ritenis krīt ātrāk, nekā liktu tā smagums. Viņš pamanītu, ka ritenis krīt slīpā leņķī, it kā draks vilktu to pie sevis. Gluži tā, it kā pretī milzīgajam nezvēram to virzītu paša Tehlu atriebīgā roka.