Taču tuvumā nebija neviena vērotāja. Un notikumus nevirzīja Dievs. To darīju vienīgi es.
ASTOŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Lepnums
SKATĪDAMIES LEJUP, redzēju, ka draks ir saplacis zem milzīgā kaltas dzelzs riteņa. Nezvērs tumšs un nekustīgs gulēja baznīcas priekšā, un, kaut gan es zināju, ka citādi rīkoties nedrīkstēja, jutu durstošus sirdsapziņas pārmetumus, ka esmu nogalinājis nabaga radījumu.
īsu brīdi mani pārņēma dziļš, gurds atvieglojums. Par spīti gruzduma dūmiem, rudens gaiss bija spirgts un smaržīgs, uz baznīcas akmens jumts tīkami vēsināja pēdas. Juzdamies apmierināts, iebāzu zvīņu un magnētakmeni atpakaļ ceļamaisā. Dziļi ievilku elpu un paskatījos lejup uz pilsētu, ko biju izglābis no bojāejas.
Tad pēkšņi es izdzirdēju čerkstošu troksni, un jumts sašūpojās zem manām kājām. Ēkas priekšdaļa saguma, sadrupa, un es sagrīļojos, juzdams, ka zaudēju pamatu. Ar skatienu meklēju kādu jumtu, uz kuru varētu pārlēkt, bet tuvumā tāda nebija. Taustīdamies pēc atbalsta, rāpos atpakaļ, noskatīdamies, kā baznīcas jumts pārtop drupu kaudzē.
Izmisīgā lēcienā mēģināju ieķerties kādā no apdegušajiem ozola zariem. Tvēriens izdevās, taču zars nolūza no mana svara. Kūleņoju lejup starp melnajiem žuburiem, ar galvu atsitos pret kaut ko cietu un iegrimu tumsā.
/
ASTOŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . “goba, osis, pīlādzis…”
ES PAMODOS GULTĀ. Istabā. Viesnīcā. Pirmajā bridi neko vairāk nespēju aptvert. Man bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iesitis man pa galvu ar baznīcu.
Biju nomazgāts un pārsiets. Ļoti rūpīgi pārsiets. Kāds bija uzskatījis par nepieciešamu apstrādāt visus manus nesenos ievainojumus, lai cik nenozīmīgi tie būtu. Mana galva, krūtis, celis un viena pēda bija ievīstīti baltā audeklā. Kāds bija pat iztīrījis un aprūpējis nelielos nobrāzumus uz plaukstām, kā ari pirms trim dienām iegūto naža brūci, ko man bija atstājuši Ambroza nolīgtie slepkavas.
Vismokošākais šķita galvas sasitums. Tas sāpīgi pulsēja, un ikreiz, kad mēģināju pacelt galvu, uzmācās reibonis. Kustības bija kā mācību stunda ķermeņa sāpju anatomijā. Nolaidu kājas pāri gultas malai un saviebos: dziļa audu trauma labās kājas mediālajā pusē. Uzslējos sēdus: savilkums slīpo muskuļu šķiedru piestiprināšanās vietā pie apakšējo ribu skrimšļiem. Piecēlos kājās: neliels sastiepums sub… trans… pie velna, kā to sauca? Iztēlojos Arvila neapmierināto seju aiz apaļajām brillēm.
Manas drēbes bija izmazgātas un salāpītas. Uzvilku tās, lēni pārvarēdams visus skaudros ķermeņa raidītos signālus. Nopriecājos, ka istabā nav neviena spoguļa, jo zināju, ka izskatos nožēlojami sadauzīts. Galvas pārsējs kaitināja, tomēr nolēmu to neaiztikt. Spriežot pēc pašsajūtas, varbūt tas vienīgais turēja manu galvu vietā un neļāva tai sašķelties gabalos.
Piegāju pie loga. Debesis bija apmākušās, un pelēcīgajā gaismā pilsēta izskatījās atbaidoša; visās malās rēgojās sodrēji un pelni. Veikals ielas pretējā pusē bija sadragāts kā leļļu māja zem karavīra zābaka. Cilvēki kustējās lēni, pārlūkodami drupu kaudzes. Mākoņi bija tik biezi, ka nespēju noteikt dienas stundu.
Izdzirdēju aiz muguras nošalcam vieglu vēsmu: atvērās durvis un pagriezies es ieraudzīju tajās stāvam jaunu sievieti. Viņa bija jauna, glīta un neuzkrītoša tāda, kādas parasti strādā šādās mazās viesnīcās:
viena no daudzajām Nellijām. Nella. Viena no meitenēm, kuru dzīve aizrit nemitīgās bažās, jo viesnīcniekam mēdz būt ātras dusmas un asa mēle un tas nevairās izrādīt neapmierinātību. Viņa sastinga izbrīnā, redzēdama, ka esmu piecēlies no gultas.
- Vai kāds gāja bojā? es jautāju.
Meitene papurināja galvu. Liramu zēnam ir nelāgs rokas lūzums… Daži guva apdegumus un… Mani pārņēma spējš atvieglojuma vilnis.
- Jums nevajadzētu celties, ser! Ārsts šaubījās, vai jūs vispār pamodisieties. Jums ir jāatpūšas!
- Vai… vai mana māsīca atnāca uz pilsētu? es jautāju. Tā meitene, kura bija Motenu mājās. Vai viņa arī ir šeit?
Jaunā sieviete papurināja galvu. Tikai jūs viens, ser.
- Kāda pašlaik ir dienas stunda?
- Vakariņas vēl nav gatavas, ser. Bet, ja gribat ēst, es varu jums kaut ko atnest.
Mans ceļamaiss bija nolikts turpat pie gultas. Uzmetu to plecā, un tas šķita dīvaini tukšs: tajā bija vairs tikai dzelzs zvīņa un magnētakmens. Ar skatienu meklēju zābakus, bet tad atcerējos, ka iepriekšējā vakarā esmu tos nometis no kājām, lai skrējienā pa jumtiem būtu drošāks pēdas atbalsts.
Izgāju no istabas, un meitene tecēja man pakaļ līdz viesnīcas apmeklētāju zālei. Aiz bāra letes stāvēja tas pats vīrietis, kas iepriekšējā reizē, un viņa seja bija savilkta tikpat drūmi ērcīgā izteiksmē.
Es piegāju viņam klāt. Vai jūs zināt, kur ir mana māsīca? es jautāju. Vai viņa ir pilsētā?
Viesnīcnieks pievērsa pikto seju durvīm, pa kurām nupat bija ienākusi mana pavadone. Nella, sasodīts, ko tas nozīmē, ka tu ļāvi viņam celties? Tev nav vairāk saprašanas, kā Dievs devis muļķa krancim!
Tātad viņas vārds patiešām bija Nella. Citos apstākļos mani tāds atklājums būtu uzjautrinājis.
Vīrietis pagriezās pret mani ar smaidu, kas patiesībā bija tikai mazliet citāda piktuma izpausme. Ak kungs, zēn, vai tev ļoti sāp galva? Ar tādu nudien var dabūt galu! Viņš pasmējās, it kā būtu pateicis asprātību.
Es nikni pablenzu uz viņu. Jautājums bija par māsīcu!
Viņš papurināja galvu. Nav atgriezusies. Labs, kas labi beidzas, tā es gribētu teikt.
- Atnes man maizi, augļus un kādu gatavu gaļu no savas virtuves! es teicu. Un pudeli Avennas augļu vīna. Vislabāk zemeņu, ja te tāds ir.
Viesnīcnieks atspiedās pret leti un uzmeta man jautājošu skatienu. Ērcīgā sejas izteiksme pārtapa sīkā, augstprātīgā smaidiņā. Nav nekur jāsteidzas, manu zēn! Ja esi nācis pie saprašanas, vispirms ar tevi gribēs aprunāties konstebls.
Sakodu zobus, lai neizmestu pirmos vārdus, kas prasījās uz mēles, un dziļi ievilku elpu. Paklausies, es esmu aizvadījis divas grūtas dienas, galva man sāp tā, kā tu savā prātā nespēj iztēloties, un iespējams, ka man tuvs cilvēks ir nokļuvis grūtībās! Nenovērsu no viņa savu ledaino skatienu. Man nav nekādas vēlēšanās visu vēl vairāk sarežģīt. Tāpēc es draudzīgi aicinu tevi atnest man to, ko teicu! Es izvilku naudas maku. Lūdzu!
Viesnīcnieks paskatījās uz mani, un viņa seja lēnām satumsa dusmās. Sīkais, lecīgais balamute! Ja negribi izturēties pret mani ar cieņu, es tevi apsēdināšu un piesiešu pie krēsla līdz konstebla atnākšanai!
Es uzmetu uz letes dzelzs drabu, otru paturēdams cieši sažņaugtā saujā.
Viesnīcnieks nikni pablenza. Kas tas ir?
Koncentrēju domas un jutu, ka rokā pamazām ieplūst aukstums.
- Tava dzeramnauda! es teicu. No draba augšup sāka vērpties tieva dūmu grīste. Par ātru un laipnu apkalpošanu!
Letes virsmas lakojums apkārt drabam sāka sīki burbuļot, un kokā iezīmējās melns, pārogļots aplis. Viesnīcnieks blenza uz to mēmās šausmās.
- Un tagad nes šurp, ko es teicu! pavēlēju, cieši skatīdamies viņam acis. Un vēl ādas pudeli ar ūdeni! Citādi es nodedzināšu šo vietu kopā ar tevi un dejošu pelnos virs taviem apdegušajiem kauliem!
* * *
Nesdams plecā pilnu ceļamaisu, es uzkāpu pelēkakmeņu kalna virsotnē. Man bija basas kājas, trūka elpas un sāpīgi dunēja galva. No Dennas nebija ne vēsts.
Ātri pārlūkodams apkārtni, atradu visus savus izmētātos piederumus turpat, kur biju tos atstājis. Zemē gulēja abas segas. Ādas pudele bija gandrīz tukša, bet viss pārējais atradās tepat uz vietas. Varbūt Denna ir vienkārši pagājusies tālāk dabisku vajadzību pēc.