Es gaidīju. Gaidīju ilgāk, nekā liktu veselais saprāts. Tad sāku saukt vispirms klusi, pēc tam arvien skaļāk, kaut gan saucot sāpīgi dunēja galva. Beidzot vienkārši apsēdos zemē. Spēju domāt tikai par to, kā Denna pamodusies viena, mocīdamās ar sāpēm, izslāpusi un apjukusi. Ko viņa tobrīd varēja domāt?
Mazliet uzkodu, prātodams, ko varētu iesākt turpmāk. Bridi jutu vēlēšanos atdarīt vīna pudeli, bet tad sapratu, ka tā nav prātīga doma, jo es neapšaubāmi biju cietis vieglu smadzeņu satricinājumu. Atvairīju nesaprātīgās bažas, ka Denna varētu būt delīrijā aizklīdusi kaut kur mežā un man vajadzētu iet viņu meklēt. Prātoju, vai nevajadzētu iekurt ugunskuru, lai viņa to redzētu un atgrieztos…
Nē. Es zināju, ka viņa gluži vienkārši ir aizgājusi. Pamodusies, pārliecinājusies, ka manis nav, un devusies projām. Tā viņa pati bija teikusi, kad kopā aizgājām no Trebonas viesnīcas. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā. Vai Denna domāja, ka esmu viņu pametis?
Lai nu kā, es sirds dziļumos jutu, ka viņa jau sen ir no šejienes projām. Sakravāju savu ceļamaisu. Pēc tam ja nu tomēr būtu maldījies uzrakstīju zīmīti, paskaidrodams notikušo un apsolīdams nākamajā dienā gaidīt viņu Trebonā. Ar ogles gabalu uzrakstīju uz viena no pelēkakmeņiem viņas vārdu un tam blakus uzvilku bultu lejup ar norādi uz atstāto ēdienu, ūdens pudeli un vienu no segām.
Tad es devos projām. Mans noskaņojums nebija pacilāts. Manas domas nebija jaukas un labsirdīgas.
* * *
Kad atgriezos Trebonā, pār pilsētu biezēja krēsla. Rāpdamies uz jumtiem, šoreiz ievēroju mazliet lielāku piesardzību nekā parasti. Nevarēju uzticēties savai līdzsvara izjūtai, iekams dažas dienas nebūšu apārstējis galvu.
Tomēr es bez īpašām grūtībām nokļuvu līdz viesnīcas jumtam, uz kura biju atstājis zābakus. No šīs vietas krēslainā pilsētiņa izskatījās drūma. Baznīcas fasādes daļa bija pilnīgi sabrukusi, un uguns bija nodedzinājusi gandrīz trešo daļu no pilsētas. Dažas ēkas bija tikai apsvilušas, toties citas pārvērtušās pelnos un oglēs. Par spīti maniem pūliņiem, uguns bija pamatīgi plosījusies vēl pēc tam, kad es zaudēju samaņu.
Paskatījies uz ziemeļiem, redzēju pelēkakmeņu kalna virsotni. Cerēju pamanīt tur kādas ugunskura pazīmes, taču nekā tāda, protams, nebija.
Aizkļuvu līdz lēzenajam rātsnama jumtam un pa spraišļu kāpnēm uzkāpu līdz cisternas augšai. Tā bija gandrīz tukša. Pašā dibenā, krietni zemāk par vietu, kur ar nazi biju piespraudis pie tvertnes sienas apdegušo lubiņas gabalu, viļņoja pāris pēdu dziļš ūdens. Tas izskaidroja pilsētiņas bēdīgo stāvokli. Kad ūdens līmenis bija noslīdējis zem manas sameistarotās sigaldrijas, uguns bija uzliesmojusi no jauna. Tomēr mana rīcība vismaz bija to aizkavējusi. Bez šiem pasākumiem, iespējams, pilsētiņas vispār vairs nebūtu.
Viesnīcas ēdamzālē pulcējās daudz cilvēku nokvēpušām, drūmām sejām, sanākuši iedzert un pārmīt valodas. Mans piktais draugs nekur nebija redzams, bet pie bāra letes stāvēja bariņš vīru un kaut ko satraukti pārrunāja.
Viņu vidū bija arī pilsētas mērs un konstebls. Ieraudzījuši mani, viņi tūlīt aizveda mani uz atsevišķu istabu, lai izjautātu.
Es biju nerunīgs un drūms, un pēc pāris pēdējo dienu notikumiem mani sevišķi nebiedēja amatpersonas divu resnu večuku izskatā. Viņi to redzēja, un tas viņiem lika nervozēt. Man sāpēja galva, es negribēju sniegt nekādus paskaidrojumus, un neveiklais klusums mani nemaz netraucēja. Tāpēc diezgan daudz runāja viņi paši, un viņu uzdotie jautājumi ļāva man uzzināt lielāko daļu no tā, ko es gribēju zināt.
Par laimi, pilsētiņa nebija cietusi tik smagi, kā varēja domāt. Tā kā iedzīvotāji svinēja ražas svētkus, uguns nevienu nebija pārsteigusi miegā. Daudzi bija guvuši nelāgus sasitumus, daudziem apsviluši mati, daži bija saelpojušies pārāk daudz dūmu, bet lielākā daļa tikusi cauri sveikā. Daži tomēr bija guvuši smagus apdegumus, un kādam vīrietim krītošs baļķis bija sadragājis roku; arī es biju nopietnāk cietušo vidū.
Vīri nešaubījās, ka draks ir bijis dēmons. Milzīgs, melns dēmons, kas spļāvis uguni un indi. Ja kāds par to bija kaut drusku šaubījies, viss bija kļuvis skaidrs, kad briesmonis gāja bojā no paša Tehlu dzelzs.
Viņi bija pārliecināti ari par to, ka baisais dēmons iznīcinājis Motenu saimniecību. Secinājums bija loģisks, taču pilnīgi aplams. Ja es censtos pārliecināt viņus par kaut ko citu, tā būtu gluži veltīga laika šķiešana.
Mani bija atraduši guļam bez samaņas virs dzelzs riteņa, kas bija nogalinājis dēmonu. Vietējais dakteris, kaulu licējs, atbilstoši savām prasmēm bija savedis mani kārtībā un, nezinādams, cik man apbrīnojami izturīga galva, izteicis nopietnas šaubas, vai es vispār nākšot pie samaņas.
Sākumā visi bija domājuši, ka es esmu vai nu nejaušs cietušais, vai varbūt kaut kādā veidā esmu palīdzējis ritenim nokrist no baznīcas sienas. Tomēr mana apbrīnojamā atgūšanās un vēl tas apstāklis, ka biju iededzinājis bāra letē melnu apli, beidzot bija vedinājuši ieklausīties kāda maza zēna un vecas atraitnes daudzreiz atkārtotajā stāstā: brīdī, kad vecais ozols uzliesmojis kā lāpa, viņi esot redzējuši kādu cilvēku stāvam uz baznīcas jumta. Uguns gaismā viņš esot bijis skaidri saskatāms. Viņš stāvējis priekšā izstieptām rokām, gandrīz kā skaitīdams lūgšanu…
Beidzot mēram un konsteblam pietrūka sakāmā, ar ko aizpildīt klusumu, un viņi sēdēja, bažīgi raudzīdamies pārmaiņus te uz mani, te viens uz otru.
Es aptvēru, ka viņi neredz sev pretī sēžam nabadzīgu, noskrandušu zēnu. Viņi redzēja noslēpumainu, ievainotu cilvēku, kas nonāvējis dēmonu. Neredzēju iemesla laupīt viņiem šo pārliecību. Patiesībā bija pēdējais laiks izmantot savā labā kādu drusciņu no notikušā. Ja viņi uzskata mani par kaut ko līdzīgu varonim vai svētajam, tā būtu noderīga kārts manās rokās.
- Ko jūs izdarījāt ar dēmona ķermeni? es jautāju un ievēroju, ka viņi atviegloti uzelpo. Līdz šim biju izrunājis tikai nedaudzus vārdus un uz viņu uzvedinošajiem jautājumiem atbildējis galvenokārt ar drūmu klusēšanu.
- Par to nav jāraizējas, ser, konstebls atbildēja. Mēs zinājām, kas ar to jādara.
Man sažņaudzās pakrūte, jo es bez skaidrojumiem sapratu, ko viņi izdarījuši: sadedzinājuši un aprakuši draku. Radījumu, kas bija zinātnisks retums, viņi bija sadedzinājuši un aprakuši kā nevērtīgu krāmu. Es pazinu dažus Arhīvu skrīvus, dabaszinātniekus, kas būtu gatavi atdot savas rokas, lai varētu izpētīt tādu retu būtni. Sirds dziļumos biju pat cerējis: ja sagādāšu viņiem tik izcilu iespēju, varbūt tas palīdzēs man atgūt pieeju Arhīviem.
Turklāt vēl zvīņas un kauli… Simtiem mārciņu denaturētas dzelzs, par ko alķīmiķi būtu cīnījušies visiem spēkiem!
Mērs enerģiski pamāja ar galvu un noskandēja: “Desmit pēdas izracis, meklē, kur ir lietas trīs: goba, osis, pīlādzis…” Viņš nokremšļojās. Bedre, protams, bija jārok krietni lielāka. Visi pielika pūles, lai izdarītu to pēc iespējas ātrāk. Viņš pacēla roku, lepni parādīdams svaigas tulznas uz plaukstas.
Aizvēru acis un centos apspiest vēlmi sviest zemē visu, kas pa rokai, un lamāt viņus astoņās valodās. Lūk, kāpēc pilsētiņa bija tik bēdīgā stāvoklī! Visi bija veltījuši laiku un spēkus tam, lai sadedzinātu un apraktu zemē izcili vērtīgu radījumu.