Tomēr es sapratu, ka tur neko vairs nav iespējams līdzēt. Šaubījos, vai jauniegūtā slava būtu nodrošinātu man pietiekamu aizsardzību, ja mani pieķertu mēģinājumā izrakt draka ķermeni. Kas ir ar to meiteni, kura palika dzīva pēc Motenu kāzām? es jautāju. Vai kāds viņu šodien ir redzējis?
Mērs jautājoši paskatījās uz konsteblu. Neesmu dzirdējis. Vai viņa varētu būt kaut kā saistīta ar dēmonu?
- Ko? Jautājums šķita tik bezjēdzīgs, ka es pirmajā brīdī to pat nesapratu. Nē! Tas ir smieklīgi! Veltīju viņiem saniknotu skatienu. Mazāk par visu vēlējos, lai viņi šajos notikumos iejauktu Dennu. Viņa man palīdzēja darbā, es sacīju, cenzdamies izteikties pēc iespējas neskaidrāk.
Mērs izteiksmīgi paskatījās uz konsteblu un pēc tam uz mani.
- Vai tavs… tavs darbs šeit ir pabeigts? viņš uzmanīgi jautāja, it kā baidītos mani apvainot. Man nebūt nav nodoma iejaukties tavās lietās, bet… Viņš nervozi aplaizīja lūpas. Kāpēc tas notika? Vai tagad mēs varam justies droši?
-Tik droši, cik es spēju jūs darīt, es mīklaini atbildēju. Tas izklausījās itin varonīgi. Ja šajos notikumos man lemts iegūt tikai vērā ņemamu reputāciju, bija vērts pacensties, lai tā būtu pietiekami spoža.
Tad man kaut kas iešāvās prātā. Lai es būtu pārliecināts par jūsu drošību, man vajadzīgs vēl kaut kas. Saliecos krēslā uz priekšu un sakrustoju kopā saņemtos pirkstus. Man jāzina, ko Motens izraka no Kapukalna.
Redzēju, ka viņi saskatās un abi domā par vienu: Kā viņš to zina?
Atspiedos pret krēsla atzveltni un centos apslāpēt smaidu, juzdamies kā kaķis baložu būrī. Ja zināšu, ko Motens tur atrada, spēšu parūpēties, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos. Es saprotu, ka tas bija noslēpums, bet kāds šajā pilsētiņā to noteikti zina. Pasakiet to ļaudīm, un lai ikviens, kuram kaut kas zināms, atnāk pie manis aprunāties!
Piecēlos, stingri un droši turēdamies kājās. Vajadzēja krietni saņemties, lai neviebtos daudzo durstošo sāpju dēļ. Bet sakiet, lai dara to drīz! Rītvakar man jādodas projām. Mani gaida steidzams darāmais dienvidu pusē.
Tad devos ārā pa durvīm, ļaudams apmetnim dramatiski noplīvot aiz muguras. Esmu dzimis un dziļākajā būtībā palicis izcilas trupas aktieris un atbilstošā brīdī protu iespaidīgi aiziet no skatuves.
* * *
Nākamo dienu es aizvadīju, tiesādams labu ēdienu un snauduļodams mīkstā gultā. Nomazgājos vannā, apkopu savus ievainojumus, īsāk sakot, baudīju pelnītu atpūtu. Pie manis iegriezās vairāki cilvēki, lai pastāstītu to, ko es jau zināju. Motens bija izracis Kapukalna akmeņus un atradis starp tiem kaut ko īpašu. Kas tas bija? Vienkārši “kaut kas”. Vairāk neko viņi nezināja pateikt.
Kādā brīdī, kad sēdēju pie gultas un apcerēju domu, ka varētu sacerēt dziesmu par draku, pie manām durvīm atskanēja bikls klauvējiens tik kluss, ka es gandrīz atstāju to bez ievērības. Nāciet iekšā!
Durvis atvērās vispirms šaurā šķirbā, pēc tam drusku platāk. Nākamajā brīdī istabā aši ietecēja gadus trīspadsmit veca meitene, zibinādama apkārt nervozu skatienu, un steigšus aizvēra aiz sevis durvis. Viņai bija viļņaini, pelēkbrūni mati un bāla seja ar košiem plankumiem vaigos. Viņas acis bija tumšas un paslēpušās dziļi dobumos, it kā viņa būtu ilgi raudājusi vai dzīvojusi bez miega varbūt iemesls bija gan viens, gan otrs.
- Vai tu gribēji zināt, ko Motens izraka tajā kalnā? Viņa paskatījās uz mani un aši novērsās.
- Kā tevi sauc? es laipni pavaicāju.
- Verenija Greifloka, meitene paklausīgi atbildēja. Pēc tam viņa steigšus pakniksēja, pievērsusi skatienu grīdai.
-Jauks vārds, es teicu. Verena ir maza, sarkana puķīte. Pasmaidīju, cenzdamies mazināt viņas sasprindzinājumu. Vai tu esi to redzējusi? Meitene papurināja galvu, nepaceldama acis no grīdas. Bet diez vai kāds tevi sauc par Vereniju. Varbūt par Ņinu?
Tad viņa pacēla skatienu. Izbiedētajā sejā parādījās tikko jaušams smaids. Tā mani sauc vecmāmiņa.
- Nāc, apsēdies, Ņina! es aicināju un pamāju uz gultu, jo tā šajā istabā bija vienīgā mēbele, uz kuras iespējams apsēsties.
Meitene apsēdās, drudžaini žņaudzīdama klēpi saliktās rokas. Es to redzēju! To lietu, ko viņi izraka no kapukalna. īsu mirkli viņa paskatījās man acis, tad atkal pievērsa skatienu rokām. Man to parādīja Džimijs, Motenu jaunākais dēls.
Mana sirds iepukstējās straujāk. Un kas tas bija?
- Tas bija liels, izrotāts pods, viņa klusi teica. Apmēram tik augsts. Meitene pacēla plaukstu trīs pēdu augstumā no zemes. Uz tā bija visādi raksti un zīmējumi. Ļoti izsmalcināti. Nekur citur tādas krāsas neesmu redzējusi. Un dažas vietas spīdēja kā sudrabs un zelts.
- Kas tie bija par zīmējumiem? es jautāju, cenzdamies apvaldīt satraukumu balsī.
- Cilvēku zīmējumi, viņa atbildēja. Visvairāk tur bija cilvēki. Sieviete ar salauztu zobenu rokā un vīrietis blakus nokaltušam kokam, un vēl viens vīrietis, kam kājā bija iekodies suns… Viņas balss aprāvās.
- Vai tur bija uzzīmēts cilvēks ar baltiem matiem un melnām acīm?
Meitene platām acīm paskatījās uz mani un apstiprinoši pamāja
ar galvu. Pastāsti man visu sīkāk! Viņa nodrebēja.
Čandriāni. Motenu atradums bija vāze, uz kuras attēloti čandriāni un viņu zīmes.
- Vai tu atceries vēl kaut ko no tiem zīmējumiem? es jautāju.
- Nesteidzies, padomā labi!
Viņa domāja. Tur bija uzzīmēts kāds vīrs bez sejas… tikai kapuce, bet tajā iekšā tukšums. Viņam pie kājām bija spogulis, un virs viņa vesels saišķis mēnešu. Tas ir, pilns mēness, pusmēness, sadilis mēness. Meitene lūkojās grīdā un saspringti domāja. Un vēl tur bija kāda sieviete… Viņa pietvīka. Tikai pa pusei apģērbusies.
- Vai tu atceries vēl kaut ko? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Kas tur bija rakstīts?
Ņina papurināja galvu. Tas viss bija svešā valodā. Es neko nesapratu.
- Kā tev šķiet, vai tu varētu atdarināt kaut ko no redzētajiem rakstiem?
Viņa vēlreiz papurināja galvu. Es tos redzēju tikai īsu bridi, viņa teica. Mēs ar Džimiju zinājām, ka dabūsim kāvienu, ja paps mūs
pieķers! Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām. Vai dēmoni nāks mani meklēt tāpēc, ka es to redzēju?
Es enerģiski papurināju galvu, tomēr meitene izplūda asarās. Pēc tā, kas notika Motenu mājās, man ir briesmīgi bail! viņa šņukstēja.
- Man visu laiku rādās atbaidoši sapņi! Es zinu, ka viņi atnāks man pakaļ!
Pārsēdos meitenei blakus uz gultas un apskāvu viņas plecus, cenzdamies viņu nomierināt. Šņuksti pamazām pieklusa. Neviens nenāks tev pakaļ un neaiztiks tevi!
Ņina paskatījās uz mani. Viņa vairs neraudāja, taču es redzēju, kas slēpjas viņas acīs. Meitene joprojām bija pārbiedēta. Nomierināt viņu nebija iespējams pat ar vislaipnākajiem vārdiem.
Piecēlos un aizgāju pie sava apmetņa. Es tev kaut ko iedošu, sacīju viņai, iebāzis roku apmetņa kabatā. Izvilku gabalu no simpātijas lampas, kuru biju sācis gatavot “Frakcijā”. Tas bija spoža metāla disks, kam vienu pusi klāja sarežģīta sigaldrija.
Aiznesu to meitenei. Šo burvju priekšmetu es dabūju Veloranā. Tas ir tālu, aiz Negaisa kalniem. Šī lieta ir izcils aizsargs pret dēmoniem. Saņēmu Ņinas roku un iespiedu to viņai saujā.
Ņina paskatījās uz to un pacēla acis pret mani. Vai tev pašam to nevajag?
Es papurināju galvu. Man ir citi līdzekļi, ar kuriem aizsargāties.
Viņa cieši satvēra disku, un pār vaigiem viņai atkal noritēja asaras.
- Ai, paldies! Es visu laiku turēšu to sev klāt! Ņinas pirkstu kauliņi ciešajā satvērienā bija gluži balti.