Viņa to pazaudēs. Ne jau tūlīt, bet pēc gada, pēc diviem vai desmit gadiem. Tāda ir cilvēka daba, un, kad tas notiks, viņa jutīsies vēl sliktāk nekā iepriekš. Tas nav vajadzīgs, es aši teicu. Skaties, kā tas darbojas! Saņēmu viņas plaukstu, kas kļāvās ap metāla gabalu, un ieskāvu to savējā. Aizver acis!
Ņina aizvēra acis, un es lēni noskaitīju pirmās desmit rindas no Ve Valora Sartane. Laikam tas nebija pats piemērotākais, taču nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Temu valodai piemīt izteiksmīgs skanējums, it īpaši tad, ja runātājam ir labs dramatiskais baritons, un tieši tāds bija man.
Beidzu runāt, un Ņina atvēra acis. Tajās spulgoja nevis asaras, bet brīnuma apjauta.
- Tagad tas ir pieskaņots tev! es teicu. Lai kas notiktu un lai kur tas atrastos, tas tevi aizsargās un gādās par tavu drošību. Tu vari to pat salauzt vai izkausēt, bet burvība paliks spēkā.
Meitene apsvieda rokas man ap kaklu un noskūpstīja manu vaigu. Pēc tam viņa pietvīkusi palika stāvam. Ņina vairs nebija bāla un satriekta, un viņas acīs mirdzēja dzīvīgs spožums. Iepriekš to nebiju ievērojis, bet viņa bija skaista!
Drīz pēc tam Ņina aizgāja, un es ilgāku laiku sēdēju uz gultas, iegrimis domās.
Pēdējā mēneša laikā es biju iznesis sievieti no degošas mājas. Biju izsaucis uguni un zibeni uz nolīgtiem uzbrucējiem un aizkļuvis projām sveikā. Biju pat nonāvējis radījumu, ko varēja uzskatīt par pūķi vai par dēmonu atkarībā no katra ieskatiem.
Taču šeit, šajā istabā, es pirmoreiz patiesi jutos kā varonis. Ja gribat izdibināt sākotni tam cilvēkam, par kādu es beigu beigās kļuvu, ja gribat izsekot manam ceļam no paša sākuma, tad sākums jums jāmeklē šeit.
ASTOŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . atgriešanās
TOVAKAR ES savācu mantas un devos lejā uz viesnīcas kopējo zāli. Pilsētiņas iedzīvotāji mani nopētīja un pārmija satrauktus čukstus. Tuvodamies bāra letei, dzirdēju vairākas piezīmes un sapratu, ka iepriekšējā dienā viņi mani redzējuši pārsējos, zem kuriem acīmredzot slēpās smagi ievainojumi. Šodien pārsēju vairs nebija, un viņi redzēja tikai dažus zilumus. Vēl viens brīnums. Es centos apvaldīt smaidu.
īgnais viesnīcnieks paziņoja, ka nekādā ziņā nevarot ņemt no manis maksu, jo visa pilsēta esot man parādā, un tā tālāk, un tā joprojām. Es tomēr uzstāju. Nē, nē! Nekādā gadījumā! Viņš par to negribot ne dzirdēt. Un ļoti priecātos, ja varētu vēl kaut kā paust savu pateicību.
Savilku seju domigā izteiksmē. Ja nu viņš tā vēlas, es teicu, varbūt viņam vēl ir aizķērusies kāda pudele lieliskā zemeņu vīna…
Devos uz īvzdaunas piestātni un sarunāju vietu liellaivā, kas grasījās ceļot lejup pa straumi. Pēc tam, kamēr gaidīju, apvaicājos, vai kāds no ostas strādniekiem pēdējās pāris dienās nav redzējis šajā apkaimē jaunu sievieti. Tumšmatainu, skaistu…
Viņi bija to redzējuši. Sieviete bija atnākusi šurp vakar pēcpusdienā un ar kuģi devusies lejup pa upi. Izjutu zināmu atvieglojumu: tātad Denna ir sveika un atrodas drošībā. Tomēr es nesapratu, ko domāt. Kāpēc viņa nebija gājusi uz Trebonu? Vai iedomājās, ka esmu viņu pametis? Vai viņa atcerējās kaut ko no tā, ko bijām runājuši iepriekšējā vakarā, gulēdami blakus uz pelēkakmens?
Imrē mēs piestājām dažas stundas pēc rītausmas, un es devos taisnā ceļā pie Devi. Pēc enerģiskas tirgošanās iedevu viņai magnētakmeni un vienu talantu, lai dzēstu savu divdesmit talantu parādu, kas bija sakrājies ļoti īsā laikā. Joprojām vēl palika sākotnējais parāds, bet pēc visa, ko biju piedzīvojis, četri talanti vairs nelikās pārmēru draudīga summa, kaut arī mans maks atkal bija gandrīz tukšs.
Nebija vienkārši atsākt agrāko dzīvi. Biju pavadījis projām tikai četras dienas, bet tagad vajadzēja atvainoties un sniegt paskaidrojumus daudziem un dažādiem cilvēkiem. Biju nokavējis tikšanos ar Threpi, divas tikšanās ar Manetu un pusdienas kopā ar Felu. Ankera krogam divus vakarus bija vajadzējis iztikt bez mūziķa. Pat Auri izteica maigus pārmetumus, ka neesmu bijis viņu apciemot.
Biju izlaidis nodarbības pie Kilvina, Elksas Dala un Arvila. Visi viņi pieņēma manu atvainošanos ar pieklājīgu neatzinibu. Es zināju: kad maģistri lems par nākamā dimestra mācību maksu, man būs dārgi jāizpērk sava negaidītā un grūti pamatojamā prombūtne.
Un, pats galvenais, man vajadzēja izskaidroties ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija dzirdējuši baumas par kādu studentu, kuram klusā ieliņā uzbrukuši bandīti. Tā kā Ambrozs pēdējā laikā bija staigājis apkārt ar ļoti pašapmierinātu sejas izteiksmi, viņi bija nodomājuši, ka esmu padzīts no pilsētas vai ļaunākajā gadījumā ar piesietu akmeni guļu Omethi upes dibenā.
Viņi bija vienīgie, kuriem es atklāti izstāstīju par notikušo. Tiesa, es noklusēju patieso iemeslu, kāpēc mani interesē čandriāni, taču pastāstīju visu pārējo un parādīju viņiem draka zvīņu. Draugi bija bezgala pārsteigti, tomēr pateica skaidri un gaiši: nākamreiz, kad es sadomāšot aizskriet no pilsētas, lai tomēr atstājot viņiem ziņu, citādi man klāšoties plāni.
Un es turpināju meklēt Dennu, cerēdams sniegt pašu svarīgāko paskaidrojumu. Tomēr mani meklējumi tāpat kā vienmēr palika bez panākumiem.
ASTOŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . negaidīta vētra
BEIGU BEIGĀS es atradu Dennu tāpat kā citas reizes tīrās nejaušības dēļ.
Steidzos pa ielu, daudzu domu pārņemts, nogriezos ap stūri un biju spiests strauji apstāties, lai neuzskrietu viņai tieši virsū.
īsu mirkli mēs abi stāvējām, aizturējuši elpu, iztrūkušies un nespēdami parunāt. Kaut gan es dienām ilgi biju meklējis viņas seju ikvienā ēnā, ikvienā karietes logā, tagad tā mani pārsteidza un sastindzināja. Biju saglabājis atmiņā viņas acu apveidus, nevis to iespaidu. Tumšo acu krāsu, nevis to dziļumu. Viņas tuvums aizrāva man elpu, it kā es pēkšņi būtu pagrūsts dziļi zem ūdens.
Biju aizvadījis daudz stundu, iztēlodamies, kāda varētu būt mūsu tikšanās. Neskaitāmas reizes biju izspēlējis to domās. Baidījos, ka viņa varētu būt atturīga un tāla. Varbūt dusmīga par to, ka esmu atstājis viņu vienu mežā. Varbūt nerunīga un drūmi aizvainota. Baidījos, ka viņa varētu raudāt, nolādēt mani vai vienkārši pagriezties un aiziet.
Bet Denna man līksmi uzsmaidīja. Kvout! Viņa satvēra manu plaukstu un saņēma to abās rokās. Man tevis pietrūka! Kur tu biji?
Mani pārņēma tīkams atvieglojuma gurdums. Kā lai to saka… Šur un tur. Izdarīju bezmērķīgu rokas kustību visapkārt. Tepat vien!
- Tu mani toreiz atstāji kā zivi sausā krastā, viņa teica ar mākslotu sašutumu. Es gaidīju, bet paisumu tā ari nesagaidīju.
Grasījos paskaidrot notikušo, bet tad Denna pamāja uz vīrieti, kas stāvēja viņai blakus. Piedod manu nepieklājību, Kvout, šis ir Lentarens. Es viņu nebiju pat pamanījis. Lentaren, tas ir Kvouts!
Lentarens bija garš un slaids. Atlētisks, labi ģērbies un labi audzināts. Viņam bija zoda līnija, ar kādu lepotos ikviens brīvmūrnieks, un līdzeni, balti zobi. Viņš izskatījās pēc Drosmīgā Prinča no pasaku grāmatas. No viņa vēdīja nauda.
Lentarens man nepiespiesti un draudzīgi uzsmaidīja. Patīkami iepazīties, Kvout! viņš teica, atturīgi paklanīdamies.
Gluži instinktīvi es atbildēju ar tādu pašu kustību un žilbinošu smaidu. Ļoti priecājos, Lentaren!
Atkal pievērsos Dennai. Mums kādu dienu jāpaēd kopā pusdienas, es moži teicu un tikko jaušami savilku augšup vienu uzaci, mēmi jautādams: Vai tas ir Oša kungs? Man ir daži interesanti stāsti.