- Noteikti! Denna atbildēja un tikko jaušami papurināja galvu, atbildēdama: Nē. Tu toreiz aizgāji, neizstāstījis pēdējo stāstu lidz galam. Biju briesmīgi vīlusies, ka neesmu uzzinājusi beigas. Patiesībā es jutos satriekta.
- Ā, beigas bija tās pašas, ko tu jau simtiem reižu esi dzirdējusi, es teicu. Drosmīgais Princis nogalina pūķi, bet zaudē dārgumus un mīļoto meiteni.
- Jā, tā ir traģēdija. Denna nolaida skatienu. Tās nav tādas beigas, kādas es biju cerējusi, bet laikam jau to varēja gaidīt.
- Traģēdija tā būtu, ja ar to viss beigtos, es iebildu. Taču viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Man patīk domāt, ka tas ir stāsts, kuram paredzams atbilstoši optimistisks turpinājums.
Mums garām zvārodamās pabrauca kariete, un Lentarens pakāpās malā, nejauši piegrūzdamies Dennai. Denna izklaidīgi satvēra viņa roku. Parasti man nepatīk stāsti ar turpinājumiem, viņa teica, uz brīdi kļūdama nopietna un neizdibināma. Tad viņa paraustīja plecus un tikko jaušami pasmaidīja. Bet man jau agrāk šādās reizēs ir gadījies mainīt domas. Varbūt tu mani pārliecināsi par pretējo.
Pamāju uz savu plecā uzmesto lautas futrāli. Es joprojām gandrīz katru vakaru spēlēju “Ankarā”, ja tev būtu interese tur iegriezties…
- Noteikti. Denna nopūtās un paskatījās uz Lentarenu. Mēs kavējamies, vai ne?
Viņš palūkojās augšup uz sauli un pamāja ar galvu. Jā. Bet, ja pasteigsimies, mēs viņus vēl panāksim.
Denna atkal pagriezās pret mani. Piedod, mums ir norunāta izjāde!
- Nekādā ziņā nevēlos jūs aizkavēt! es sacīju, galanti paiedams malā, lai atbrīvotu viņiem ceļu.
Mēs ar Lentarenu pārmijām pieklājīgus galvas mājienus. Es drīzumā tevi sameklēšu! Denna teica un pirms promiešanas vēlreiz paraudzījās uz mani.
- Ejiet vien! es pamāju turp, kurp viņi grasījās doties. Neļaujiet man jūs kavēt!
Viņi pagriezās un aizgāja. Es noskatījos, kā viņi attalinās pa bruģēto Imres ielu. Abi divatā.
* * *
Kad ierados norunātajā vietā, Vilems un Simmons mani jau gaidīja. Viņi bija atraduši solu “Eolijas” priekšā ar pievilcīgu skatu uz strūklaku. Pār satīra tvarstītām nimfām šļācās dzidra ūdens šaltis.
Noliku lautas futrāli blakus uz sola un izklaidīgi pavēru to vaļā, domādams, ka mana lauta varbūt priecāsies par drusciņu saulesgaismas uz stīgām. Ja neesat mūziķi, diez vai to sapratīsiet.
Vilems iedeva man ābolu, un es apsēdos draugiem blakus. Laukumam pārskrēja vēja brāzma, un strūklakas šļakatas saviļņojās vējā kā caurspīdīgs aizkars. Pār bruģakmeņiem, lokus mezdamas, aizdejoja dažas sarkanas kļavu lapas. Noskatījos, kā tās lēkāja un virpuļoja, veidodamas gaisā neredzamus, sarežģītus rakstus.
- Cik saprotu, tu beidzot atradi Dennu? Vilems pēc brīža jautāja. Pamāju ar galvu, nenovērsdams skatienu no sarkanajām lapām.
Man negribējās paskaidrot sīkāk.
- Tā es spriežu tāpēc, ka tu esi ļoti kluss, viņš sacīja.
- Vai negāja labi? Simmons draudzīgi pavaicāja.
- Negāja tā, kā biju cerējis, es atbildēju.
Abi saprotoši pamāja ar galvu, un kādu laiku mēs sēdējām klusēdami.
- Es domāju par to, ko tu mums stāstīji, Vilems beidzot teica.
- Par to, ko sacījusi tava Denna. Viņas stāstā ir caurums.
Mēs ar Simmonu neizpratnē paskatījāmies uz viņu.
- Viņa teica, ka meklējot savu patronu, Vilems atgādināja. Viņa gāja tev līdzi, lai mēģinātu to vīru atrast. Bet vēlāk sacīja tev, ka viņš esot drošībā un viņa to zinot, jo… Brīdi Vilems izteiksmīgi klusēja.
- …jo esot viņu satikusi, kad gājusi atpakaļ uz degošajām mājām. Tur kaut kas nesaskan. Ja Denna zināja, ka viņš ir drošībā, kāpēc tad vajadzēja iet viņu meklēt?
Tas man nebija ienācis prātā. Bet, pirms paguvu atbildēt, Simmons papurināja galvu. Tas bija tikai iegansts, lai viņa varētu pabūt kopā ar Kvoutu, viņš teica, it kā par to nebūtu nekādu šaubu.
Vilems mazliet sarauca pieri.
Simmons paskatījās uz mums abiem pēc kārtas, acīmredzot brīnīdamies, ka viņam tas jāpaskaidro. Katram taču redzams, ka viņa ir ieķērusies! viņš teica un sāka skaitīt uz pirkstiem. Viņa uzmeklēja tevi “Ankerā”. Viņa atnāca uz “Eoliju” tovakar, kad mēs tur dzērām, un aizvilka tevi projām. Viņa atrada ieganstu, lai divas dienas kopā ar tevi klejotu pa nekurieni…
- Sim, es aizkaitināts pārtraucu, ja viņai būtu interese par mani, es viņu mēneša laikā būtu atradis ne vienu reizi vien.
- Tas ir maldīgs spriedums! Simmons enerģiski iebilda. Maldīgs pamatojums. Tas pierāda vienīgi to, ka tu meklēšanā esi nepraša, vai arī to, ka viņu ir grūti atrast. Nevis to, ka viņai nav intereses par tevi.
- Varētu pat teikt, Vilems piebilda, nostādamies Simmona pusē,
- ka parasti viņa ir tā, kas atrod tevi, tātad jāsecina, ka viņa pavada diezgan daudz laika, tevi meklējot. Arī tu neesi viegli atrodams. Tas nepārprotami liecina par viņas interesi.
Atcerējos Dennas atstāto zīmīti un bridi pieķēros domai, ka Simmonam varētu būt taisnība. Domāju par nakti, kad abi gulējām pelēkakmens virsotnē, un man krūtīs iegailējās cerību dzirkstele.
Tad atgādināju sev, ka Denna tovakar bija delīrija iespaidā un neapzinājās, ko dara. Un atcerējos, kā viņa aizgāja, turēdamās pie elkoņa Lentarenam. Domāju par slaido, izskatīgo Lentarenu un visiem pārējiem vīriešiem, kuri varēja Dennai piedāvāt kaut ko vērtīgu. Kaut ko vairāk par labu dziedoņa balsi un vīrišķīgas drosmes demonstrējumiem.
- Tu taču zini, ka man ir taisnība! Simmons atglauda matus no pieres un puiciski iesmējās. To nu tu nevari apstrīdēt! Viņa ir iegrābusies kā muļķīte. Un tu esi nepārspējams muļķis, tāpēc no jums sanāk teicams pāris.
Es nopūtos. Sim, viņa ir mans draugs, un par to es jūtos laimīgs. Viņa ir neparasts, īpašs cilvēks, un es priecājos, ja varu pavadīt laiku kopā ar viņu. Tas ir viss. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk možas nevērības, lai Simmons man noticētu un pārstātu runāt par šo tematu.
Simmons bridi lūkojās manī, tad paraustīja plecus. Nu, ja tā, viņš teica, pavicinādams roku ar vistas gabalu, tad zini: Fela bez mitas runā par tevi. Stāsta, ka tu esot izcils puisis. Turklāt vēl izglābis viņai dzīvību. Tur tev noteikti ir simtprocentīgas izredzes.
Necentos atbildēt un pievērsu skatienu rakstiem, ko vējš zīmēja strūklakas šļakatās.
- Vai zināt, ko mums vajadzētu… Simmons iesāka, bet tad piepeši apklusa un kā sastindzis blenza man garām. Viņa seja bija negaidot pārvērtusies.
Pagriezies paskatījos turp un ieraudzīju, ka mans lautas futrālis ir tukšs. Lauta bija pazudusi. Pārlaidu apkārt izmisušu skatienu, gatavs lēkt kājās un skriet to meklēt. Bet tas nebija vajadzīgs pavisam netālu stāvēja Ambrozs un daži viņa draugi. Vienā rokā viņš turēja manu lautu.
- Ak, žēlīgais Tehlu! Simmons man aiz muguras izdvesa. Tad viņš teica savā ikdienišķajā balsī: Dod to atpakaļ, Ambroz!
- Apklusti, E’lirl Ambrozs atcirta. Tā nav tava darīšana!
Piecēlos kājās, nenovērsdams acis no viņa un savas lautas. Biju
iedomājies, ka Ambrozs ir garāks par mani, bet tagad, stāvēdams viņam pretī, redzēju, ka esam vienādā augumā. Arī Ambrozs izskatījās mazliet pārsteigts.
- Dod šurp! es teicu un izstiepu roku. Ar izbrīnu redzēju, ka tā nedreb. Es drebēju iekšēji: pa pusei aiz bailēm, pa pusei aiz niknuma.
Manī vienlaikus ierunājās divi cilvēki. Viens sauca: Lūdzu, nenodari tai neko! Lūdzu, nē! Nesalauz! Lūdzu, atdod to man! Neturi to tik neuzmanīgi, aiz grifa! Otrs skandēja: Es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, itin kā spļaudams asins malkus.