Es paspēru soli uz priekšu. Dod šurp! Paša balss manās ausīs skanēja svešādi, tā šķita neskanīga un tukša. Tukša kā mana izstieptā plauksta. Biju pārstājis iekšēji drebēt.
Ambrozs brīdi saminstinājās: kaut kas manā balsī viņu bija negaidot pārsteidzis. Jutu, ka viņš jūtas neveikli, jo es izturējos citādi, nekā viņš bija gaidījis. Simmons un Vilems man aiz muguras aizturēja elpu. Ambroza draugi viņam blakus nedroši sagrozījās.
Tad Ambrozs pasmaidīja un savilka vienu uzaci. Bet es esmu sacerējis tev dziesmu, un tai vajadzīgs pavadījums. Sagrābis lautu rupjā tvērienā, viņš sāka strinkšķināt stīgas, nedomādams ne par ritmu, ne melodiju. Garāmgājēji apstājās un ieklausījās viņa dziesmā.
“Reiz dzīvoja zeņķis, vārdā Kvouts,
Ar mākoņos izslietu galvu.
Maģistri teica: "Tam pienākas gods!"
Un pērienu lēma par balvu.”
Tagad mūsu tuvumā bija apstājušies jau diezgan daudzi klausītāji, kas vēroja Ambroza priekšnesumu ar smaidiem un jautriem smiekliem. To iedrošināts, Ambrozs izteiksmīgā žestā aplaida apkārt roku.
- Visi kopā! viņš iesaucās, paceldams rokas kā orķestra diriģents un vēzēdams manu lautu gaisā kā zizli.
Es paspēru soli uz priekšu. Atdod, vai ari es tevi nogalināšu! Tajā bridi nešaubījos, ka tiešām to izdarīšu.
Visi apklusa. Redzēdams, ka nesagaidīs no manis to, ko gribējis, Ambrozs mēģināja tēlot vienaldzību. Dažiem nav nekādas humora izjūtas, viņš nopūzdamies teica. Še, ķer!
Viņš pasvieda man lautu, bet lautas nav piemērotas metieniem. Tā neveikli sagriezās gaisā, un mans tvēriens palika tukšā. Man bija gluži vienalga, vai Ambrozs tā darījis aiz neveiklības vai aiz tīša ļaunuma. Mana lauta atsitās ar korpusu pret bruģakmeņiem, un atskanēja plīstošs troksnis.
ŠI skaņa man atgādināja drausmīgo bridi, kad netīrā Tarbeanas šķērsielā zem manis ar troksni bija sašķīdusi tēva lauta. Pieliecos, lai to paceltu, un tā ievaidējās kā ievainots dzīvnieks. Ambrozs pa pusei pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz mani, un es redzēju viņa sejā uzjautrinājuma smīnu.
Atvēru muti, lai kliegtu, aurotu, lādētu viņu. Taču no mutes man izlauzās kaut kas cits vārds, kuru es nezināju un nevarēju atcerēties.
Pēc tam es dzirdēju vairs tikai vēja troksni. Tas auroja laukumā kā piepeša viesuļvētra. Garāmbraucošā kariete sāniski aizslīdēja pār bruģakmeņiem, un zirgi panikā saslējās pakaļkājās. Brāzma kādam no rokām izrāva nošu lapas, un tās aizspridzēja mums garām kā dīvaina zibens šautra. Neredzams spēks pagrūda mani soli uz priekšu. Vējš grūstīja visus. Visus, izņemot Ambrozu, kas nekustīgi gulēja zemē gluži kā Dieva rokas notriekts.
Tad viss atkal apklusa. Papīri krita zemē, virpuļodami kā rudens lapas. Cilvēki apdulluši raudzījās apkārt izspūrušiem matiem un izraustītām drēbēm. Daži streipuļodami centās pretoties brāzmām, kas bija jau pierimušas.
Man skaudri sāpēja sirds. Mana lauta bija salauzta.
Ambrozs grīļodamies uzslējās kājās. Roka ļengani karājās viņam gar sāniem, un no galvas plūda asinis. Viņš uzmeta man mežonīgu baiļu un apjukuma pilnu skatienu, un es izjutu īslaicīgu, līksmu gandarījumu. Man gribējās uzkliegt viņam vēlreiz un paskatīties, kas notiks. Vai atkal sacelsies vējš? Vai viņu aprīs zeme?
Kaut kur dzirdēju pārbiedēta zirga zviegšanu. Laukumā pulcējās cilvēki, kas bija izskrējuši no “Eolijas” un citām tuvējām ēkām. Mūziķi satraukti lūkojās apkārt, un visi runāja vienlaikus.
- …tas bija?
- …notis pa visām malām! Palīdziet, pirms tās…
- …to izdarīja! Tas tur, ar sarkanajiem…
- …dēmons! Vēja dēmons un…
Mēmā apjukumā skatījos apkārt, līdz Vilems un Simmons steigšus aizrāva mani projām.
* * *
- Mēs nezinājām, kurp viņu vest, Simmons teica Kilvinam.
- Izstāstiet visu vēlreiz! Kilvins mierīgi sacīja. Bet šoreiz runājiet pa vienam! Viņš pamāja uz Vilemu. Pacenties salikt visus vārdus kārtīgā rindā!
Mēs sēdējām Kilvina kabinetā. Durvis bija aizvērtas, un logiem priekšā aizvilkti aizkari. Vilems sāka pārstāstīt notikušo. Viņš runāja arvien ātrāk un beigu beigās pārgāja uz siaru valodu. Kilvins palaikam pamāja ar galvu, un viņa seja bija neparasti domīga. Simmons dedzīgi klausījās, brīžam papildinādams stāstu ar kādu starpsaucienu.
Es sēdēju blakus uz ķebļa. Manī virmoja apjukuma un neskaidru jautājumu mutulis. Sāpēja kakls. Ķermenis bija gurduma un skaudra adrenalīna pilns. Visa tā vidū dziļi krūtīs kvēloja karsta un sarkana dusmu ogle. Apkārt man pletās liels, nejutīgs tukšums, it kā mani būtu apņēmusi desmit collu bieza vaska kārta. Kvouta vairs nebija bija tikai trula tukšuma ieskauts apjukums un dusmas. Jutos kā zvirbulis, kas nokļuvis vētrā un nespēj atrast drošu zaru, kam pieķerties. Kā viesuļa mētāts putns, kas vairs nespēj kontrolēt savu lidojumu.
Kad Vilems tuvojās stāsta beigām, kabinetā bez klauvēšanas un pieteikšanās ienāca Elodins. Vilems apklusa. Es uzmetu Vārdu maģistram īsu skatienu un atkal pievērsos sasistajai lautai, ko turēju rokās. Kad to pagrozīju, viena no asajām šķautnēm pārgrieza man pirkstu. Es vienaldzīgi noskatījos, kā asinis kāpj augšup no brūces un sāk pilēt uz grīdas.
Elodins nostājās tieši man pretī, nepievērsdams uzmanību nevienam no citiem klātesošajiem. Kvout?
- Viņš nejūtas labi, maģistr, sacīja Simmons, un viņa balsī spalgi ieskanējās raizes. Viņš ir pilnīgi apdullis. Nav spējīgs runāt. Kaut gan es dzirdēju vārdus un zināju, ka tiem ir nozīme zināju pat konkrēto, tiem atbilstošo nozīmi -, nekādu kopēju jēgu tajos nespēju aptvert.
- Man šķiet, ka viņš sasita galvu, sacīja Vilems. Viņš skatās uz jums, bet neko neredz. Acis tādas kā sunim.
- Kvout? Elodins atkārtoja. Kad es neatbildēju un nepacēlu skatienu no lautas, viņš pasniedzās un saudzīgi pacēla manu zodu augšup, līdz mūsu skatieni sastapās. Kvout!
Es samirkšķināju acis.
Viņa skatiens bija ciešs un rāms. Tumšās acis mani mazliet nomierināja. Pieklusināja vētru, kas plosījās mani. Aerlevsedi,viņš teica.
- Atkārto!
- Ko? Simmons kaut kur aizmugurē pārjautāja. Vējš?
-AerlevsediElodins pacietīgi sacīja vēlreiz, nenovērsdams tumšās
acis no manas sejas.
- Aerlevsedi es truli atkārtoju.
Elodins uz mirkli nesteidzīgi aizvēra acis, it kā mēģinātu saklausīt tikko jaušamu melodiju, kas viegli šūpojas vēja pūsmā. Neredzēdams viņa acis, es ieslīgu tukšumā. Vēlreiz paskatījos uz salauzto lautu, ko turēju rokās, taču, pirms mans skatiens aizklīda nenosakāmā tālumā, viņš atkal satvēra manu zodu un pavērsa manu seju augšup.
Mūsu skatieni vēlreiz sastapās. Trulums pagaisa, taču manā galvā joprojām plosījās vētra. Tad Elodina acis pārvērtās. Viņš pārtrauca skatīties uz mani un ieskatījās man iekšā. Citādi es to neprotu aprakstīt. Viņš ieskatījās dziļi mani nevis manās acīs, bet tām cauri. Viņa skatiens iegāja manī un stingri nostājās man krūtīs, it kā viņš ar abām rokām darbotos man iekšienē, iztaustītu plaušas, pārbaudītu sirdsdarbību, pētītu manu dusmu karstumu, izzinātu manas iekšējās vētras dabu.
Elodins saliecās uz priekšu, un viņa lūpas pieskārās manai ausij. Sajutu viņa elpu. Viņš sāka runāt… un vētra norima. Es atradu vietu, kur nostāties.
Ir kāda spēle, ko agrāk vai vēlāk ir izmēģinājis ikviens bērns. Tu izstiep rokas un daudz reižu ātri griezies apkārt, skatīdamies, kā pasaule pārvēršas kustīgā miglā. Sākumā zūd lietu un virzienu izjūta, bet, ja griešanās turpinās pietiekami ilgi, viss sakārtojas pie vietām un galva vairs nereibst, riņķojot reizē ar izplūdušo pasauli sev apkārt.