Ambroza savaldība pagaisa. Ko? viņš neticīgi iesaucās, pagriezdamies pret mani.
Iejaucās Hemme. Henna, tas kļūst smieklīgi!
Rektors paskatījās uz mani ar vieglu pārmetumu sejā. Diemžēl man jāpiekrīt maģistram Hemmem, E’lir Kvout. Nedomāju, ka notikušais ir pietiekams pamats tiesību atņemšanai.
- Nepiekrītu! es teicu, cenzdamies sakopot visas savas pārliecināšanas spējas. Padomājiet vēlreiz par to, ko dzirdējāt! Tikai un vienīgi personīgas nepatikas dēļ Ambrozs atļāvās mani publiski izsmiet un pēc tam nozaga un sabojāja vienīgo vērtīgo lietu, kas man pieder.
Vai tādu uzvedību drīkst atļauties Arcanum biedrs? Vai tāda attieksme ir veicināma pārējos Re’lara pakāpes audzēkņos? Vai sīkumains zemiskums un nelabvēlība ir īpašības, ko jūs vēlaties redzēt nākamajos arkanistos? Ir pagājuši divi gadu simti, kopš pēdējo reizi arkanists tika sadedzināts uz sārta. Ja turpināsiet piešķirt gilderus tādiem untumainiem bērniem kā šis, es pamāju uz Ambrozu, līdzšinējais miers un drošība izgaisīs pāris gadu desmitos!
Tas nepalika bez iespaida. Redzēju, kā mainās maģistru sejas izteiksmes. Ambrozs man blakus nervozi sakustējās, un viņa skatiens nemierīgi šaudījās apkārt.
Pēc neilga klusuma brīža rektors aicināja maģistrus balsot. Kas ir par to, lai Re’laram Ambrozam uz laiku atņemtu Arcanum tiesības?
Roku nevilcinādamies pacēla Arvils, tad Lorrens, Elodins, Elksa Dals… Sasprindzinājums pieauga. Es skatījos uz Kilvinu un rektoru, cerēdams, ka roku pacels arī viens no viņiem.
Izšķirošais bridis pagāja. Priekšlikums noraidīts! Ambrozs dzirdami uzelpoja. Es jutos tikai mazlietiņ vilies. Patiesībā biju pat izbrīnījies, ka man izdevies panākt kaut vai tik daudz.
- Un tagad turpinām! rektors teica, it kā sagatavojies ļoti grūtam solim. Mums jāpieņem lēmums par apsūdzību ļaunprātībā pret E’liru Kvoutu.
- Paredzētais sods ir no četriem līdz piecpadsmit sitieniem ar vienkāršu pletni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens noskaitīja.
- Pieprasītais sitienu skaits?
Ambrozs pagriezās un paskatījās uz mani. Jutu, kā darbojas viņa domas, cenšoties izrēķināt, cik dārgi likt man maksāt un tomēr nezaudēt maģistru labvēlību. Seši!
Jutu pakrūtē iegulstam svina smagumu. Sitienu skaits man bija pilnīgi vienaldzīgs. Es labprāt piekristu kaut diviem dučiem, ja vien tas pasargātu mani no izslēgšanas. Ja mani izmestu no Universitātes, mana dzīve būtu galā. Rektor? es ierunājos.
Viņš palūkojās uz mani ar gurdu, labsirdīgu skatienu. Rektora acis teica, ka viņš mani saprot, taču viņam nav citas iespējas kā aizvadīt notikumus līdz paredzētajām beigām. Mani izbiedēja žēlums rektora skatienā. Viņš zināja, kas notiks turpmāk. Jā, E’lir Kvout?
- Vai drīkstu kaut ko sacīt?
- Savai aizstāvībai tu esi jau izteicies, viņš noraidoši atbildēja.
- Bet es pat nezinu, ko esmu izdarījis! es iekliedzos, panikai ņemot virsroku pār savaldību.
- Seši sitieni un izslēgšana, rektors oficiālā tonī paziņoja, nepievērsdams uzmanību manam izvirdumam. Kas balso par šo priekšlikumu?
Hemme pacēla roku. To pašu darīja Branders un Arvils. Sirdij gurstot, redzēju, ka roku paceļ arī rektors, Lorrens, Kilvins un Elksa Dals. Pēdējais viņiem pievienojās Elodins, laiski smaidīdams un kustinādams izstieptos pirkstus kā atvadu mājienā. Visas deviņas rokas bija paceltas pret mani. Biju izslēgts no Universitātes. Mana dzīve bija galā.
ASTOŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . attēls un uguns
- SEŠI SITIENI un izslēgšana, rektors smagi noteica.
Izslēgšana, es truli atkārtoju sevī, it kā nekad nebūtu dzirdējis šo vārdu. Izslēgt, piespiedu kārtā izmest. Jutu sev blakus gluži fiziski starojam Ambroza triumfu. Brīdi baidījos, ka mani turpat uz vietas, visu acu priekšā, piemeklēs smaga lēkme.
- Vai kāds no maģistriem iebilst pret šo lēmumu? rektors uzdeva tradicionāli pieņemto jautājumu. Es stingi raudzījos grīdā.
- Es iebilstu! Izteiksmīgā balss varēja piederēt vienīgi Elodinam.
- Kas balso par izslēgšanas apturēšanu? Uz brīdi pacēlis acis, paguvu ieraudzīt, ka roku paceļ Elodins, Elksa Dals, Kilvins, Lorrens un rektors. Nolaista palika vienīgi Hemmes roka. Pārsteigumā un neticībā es gandrīz skaļi iesmējos. Elodins vēlreiz vēltīja man savu zēnisko smaidu.
- Izslēgšana apturēta! rektors enerģiski paziņoja, un es jutu, kā Ambroza gandarījums man blakus nodreb un saplok. Vai ir vēl kādi ierosinājumi? Es saklausīju rektora balsī neparastu pieskaņu. Viņš kaut ko gaidīja.
Ierunājās Elodins: Es ierosinu piešķirt Kvoutam Re’lara pakāpi.
- Vai visi piekrīt? Visi, izņemot Hemmi, pacēla roku. Papuves mēneša piektajā dienā Kvoutam tiek piešķirta Re’lara pakāpe, par kuratoru ieceļot maģistru Elodinu. Sapulce beigusies! Rektors piecēlās un devās uz durvīm.
- Ko?! Ambrozs iekliedzās un apjucis paskatījās apkārt, it kā nesaprazdams, kam uzdot šo jautājumu. Beidzot viņš aizskrēja pakaļ Hemmem, kas steidzīgi gāja uz izeju tūlīt aiz rektora un pārējiem maģistriem. Ievēroju, ka Ambrozs nepavisam vairs neklibo tik stipri kā tiesas sākumā.
Es apstulbis paliku uz vietas un stāvēju, līdz pie manis pienāca Elodins un paspieda manu ļengano roku. Esi apjucis? viņš jautāja.
- Nāc man līdzi! Es paskaidrošu.
Pēc “Dobuma” ēnainā vēsuma pēcpusdienas saules spožums šķita gluži apžilbinošs. Elodins ērmīgi sarāva maģistra tērpu augšup, pārmezdams to pār galvu. Zem tā viņam bija vienkāršs, balts krekls un diezgan bēdīga izskata bikses, ko saturēja apspūrusi aukla. Es pirmoreiz pamanīju, ka Elodinam ir basas kājas. Pēdu virspuses bija tikpat veselīgi iedegušas kā viņa rokas un seja.
- Vai tu zini, ko nozīmē Re’lar? Elodins nevērīgi apvaicājās.
- Tulkojumā “runātājs”, es atbildēju.
- Vai tu zini, ko tas nozīmē? viņš atkārtoja, uzsvērdams pēdējo vārdu.
- Patiesībā nē, es atzinos.
Elodins dziļi ievilka elpu. Reiz sensenos laikos bija kāda universitāte. To uzcēla uz citas, senākas universitātes drupām. Tā nebija liela tajā bija varbūt piecdesmit cilvēku. Bet tā bija vislabākā universitāte daudzu jūdžu apkaimē, tāpēc studenti tiecās pēc tās, mācījās tajā un to beidza. Šajā universitātē bija kāda cilvēku grupa. Tā apvienoja tos, kuru zināšanas sniedzās tālāk par matemātikas, valodniecības un retorikas robežām.
Universitātes ietvaros viņi nodibināja vēl kādu mazāku grupu. To sauca Arcanum, un tā bija ļoti maza un ļoti slepena apvienība. Tajā bija noteikta pakāpju sistēma, un ikviena biedra augšupeju noteica vienīgi viņa asredzība. Par šīs grupas piederīgo varēja kļūt, apliecinot savas spējas redzēt patiesību. Šie cilvēki ieguva apzīmējumu E’lir, proti, “redzētājs”. Kā tu domā, kā viņi ieguva Re’lar pakāpi? Elodins nogaidoši palūkojās uz mani.
- Ar runas spējām.
Elodins iesmējās. Pareizi! Viņš apstājās un pagriezās pret mani.
- Bet ar kāda veida spējām? Ko viņi prata pateikt? Viņa acis raudzījās manī dzīvi un caururbjoši.
- Vārdus?
- Cilvēku un lietu vārdus! Elodins pacilāts atbildēja. Vārdi ir pasaules apveidi, un cilvēks, kurš spēj tos pateikt, atrodas uz spēka ceļa. Savos senajos aizsākumos Arkanums bija neliela grupa, un tā apvienoja cilvēkus, kuri saprata vairāk par citiem. Cilvēkus, kuri zināja stiprus vārdus. Tie mācīja nelielu studentu skaitu, lēni un uzmanīgi vadīdami viņus pretī spēkam un gudrībai. Un maģijai. īstai maģijai. -