Elodins pārlaida skatienu apkārtējām ēkām un studentu bariem. Tajos laikos Arkanums bija stiprs brendijs. Tagad tas ir pamatīgi atšķaidīts vīns.
Pagaidīju, līdz biju pārliecināts, ka viņš ir beidzis. Maģistr Elodin, kas vakar īsti notika? Aizturējis elpu, gaidīju, bezcerīgi cerēdams, ka saņemšu saprotamu atbildi.
Elodins savādi paskatījās uz mani. Tu izsauci vēja vārdu, viņš teica, it kā izskaidrojums būtu acīm redzams.
- Bet ko tas nozīmē? Un ko nozīmē vārds? Vai tas ir tāds pats vārds kā “Kvouts” vai “Elodins”? Vai drīzāk kaut kas tāds kā teicienā “Taborlins zināja daudzu lietu vārdus”?
- Gan viens, gan otrs, Elodins atbildēja un pamāja sveicienu glītai meitenei, kas bija izliekusies pa otrā stāva logu.
- Bet kā vārds var izdarīt kaut ko tādu? “Kvouts” un “Elodins” ir tikai skaņu virkne, ko mēs izsakām, tām nav pašām sava spēka.
Elodins izbrīnījies sarauca uzacis. Patiešām? Paskaties! Viņš pārlaida skatienu ielai. Neitan! viņš iesaucās. Kāds zēns pagriezās un paskatījās uz mums. Redzēju, ka tas ir viens no Džamisona ziņnešiem. Neitan, panāc šurp!
Zēns pieskrēja klāt un paskatījās uz Elodinu. Jā, ser?
Elodins iedeva viņam savu maģistra tērpu. Neitan, vai tu varētu aiznest to uz manām istabām?
- Protams, ser! Paņēmis tērpu, zēns aizsteidzās projām.
Elodins paskatījās uz mani. Redzi? Vārdi, kuros mēs saucam cits
citu, nav īstie Vārdi. Tomēr tiem piemīt savs spēks.
- H nav maģija! es iebildu. Viņam bija jāpaklausa. Jūs esat maģistrs.
- Un tu esi Re’lars, Elodins nepiekāpīgi teica. Tu izsauci vēju, un vējš tev paklausīja.
Pūlējos aptvert neparasto skaidrojumu. Vai gribat sacīt, ka vējš ir dzīvs?
Viņš izdarīja neizprotamu rokas kustību. Savā ziņā jā. Lielākā daļa lietu ir tādā vai citādā nozīmē dzīvas.
Nolēmu izmēģināt citu ceļu. Kā es varēju izsaukt vēju, ja nezināju, kā tas jādara?
Elodins strauji sasita plaukstas. Tas ir teicams jautājums! Atbilde ir tāda: ikvienam no mums ir divi prāti nomoda prāts un dusošais prāts. Mūsu nomoda prāts ir tas, kurš domā, runā un spriež. Bet dusošais prāts ir spēcīgāks. Tas redz visu līdz pašam dziļumam. Tā ir mūsu daļa, kas sapņo. Tā visu saglabā atmiņā. Tā dod mums intuīciju. Tavs nomoda prāts neizprot vārdu dabu. Tavs dusošais prāts to izprot. Tas zina daudz tāda, ko nezina nomoda prāts.
Elodins paskatījās uz mani. Atceries, kā tu juties pēc tam, kad biji izsaucis vēja vārdu!
Pamāju ar galvu; šis atmiņas nebija patīkamas.
- Brīdis, kad Ambrozs salauza tavu lautu, pamodināja tavu dusošo prātu. Kā milzīgs lācis, kas ar degošu nūju iztraucēts no ziemas miega, tas saslējās pakaļkājās un ierēcās, saukdams vēja vārdu. Elodins sparīgi mētāja rokas, piesaistīdams garāmejošo studentu izbrīnītos skatienus. Pēc tam tavs nomoda prāts nezināja, ko iesākt. Tas palika kopā ar saniknotu lāci.
- Ko jūs toreiz darījāt? Es neatceros, ko jūs man iečukstējāt ausī.
- Tas bija vārds. Tas bija vārds, kas nomierināja saniknoto lāci un ļāva tam atkal laisties miegā. Tomēr pašlaik tas nav iemidzis tik cieši kā iepriekš. Mums tas ir lēnām jāatmodina un jāpanāk, lai tu to kontrolētu.
- Vai tāpēc jūs ierosinājāt apturēt manu izslēgšanu?
Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Nekāda izslēgšana tev nedraudēja. Tu neesi pirmais students, kurš dusmās izsaucis vēja vārdu; tiesa gan, pirmais vairāku gadu laikā. Parasti dusošo prātu no miega izrauj kādas spēcīgas emocijas. Elodins pasmaidīja. Mani vēja vārds uzmeklēja bridi, kad es strīdējos ar Elksu Dalu. Kad es to izkliedzu, viņa karstuma tvertnes eksplodēja un izsvieda gaisā kvēlojošus pelnus un ogles.
- Par ko viņš jūs tik ļoti sadusmoja?
- Viņš atteicās mācīt man padziļināta līmeņa sasaisti. Man bija tikai četrpadsmit gadu un E’lir pakāpe. Viņš teica, ka man esot jāpagaida, līdz es kļūšot par Re’laru.
- Tātad pastāv padziļināta līmeņa sasaiste?
Elodins pasmīnēja. Noslēpumi, Re’lar Kvout! Tāda ir arkanista būtība. Tagad, kad tu esi Re’lars, tev ir tiesības uzzināt šo to, kas agrāk nebija pieejams. Padziļinātās simpātijas sasaistes, vārdu dabu. Kādu mazumiņu no noslēpumainajām rūnām, ja Kilvins uzskatīs, ka esi tām gatavs.
Man krūtīs iegailējās cerība. Vai tas nozīmē, ka tagad man ir atļauta ieeja Arhīvos?
- Ak nē, Elodins nopūtās. Nepavisam nē. Redzi, Arhīvi ir Lorrena pasaule, viņa karaļvalsts. Tie noslēpumi nepieder man, un es tos nedrīkstu nevienam nodot.
Kad viņš pieminēja noslēpumus, es atcerējos to, kas man jau mēnešiem ilgi nebija licis mieru. Kāds noslēpums pašā Arhīvu vidienē. Ko nozīmē akmens durvis Arhīvos? es jautāju. Tās durvis ar četrām plātnēm? Tagad, kad esmu Re’lars, vai varat man pastāstīt, kas aiz tām atrodas?
Elodins iesmējās. 0 nē! Nē, nē. Tu neapmierinies ar sīkiem noslēpumiem, vai ne? Viņš uzsita man pa plecu, it kā es būtu pateicis kādu sevišķi labu joku. Valaritas. Dievs. Es vēl tagad atceros, kā jutos, stāvēdams tur, skatīdamies uz tām durvīm un domādams, ko tās slēpj.
Viņš vēlreiz iesmējās. Žēlīgais Tehlu, es gandrīz biju pagalam! Viņš papurināja galvu. Nē. Tev nav atļauts nokļūt aiz Četru Plātņu durvīm. Bet tā kā tu esi Re’lars… Elodins sazvērnieciski paskatījās uz mani, tad palūkojās apkārt, it kā nevēlētos, lai citi mūs dzird. Es pieliecos tuvāk. Bet, tā kā tu esi Re’lars, es atzīšos, ka tādas pastāv! Viņš pamirkšķināja man ar aci, rādīdams nopietnu seju.
Kaut gan jutos vīlies, nespēju apvaldīt smaidu. Kādu laiku mēs soļojām klusēdami un pagājām garām “Centram”, pēc tam Ankera viesnīcai. Maģistr Elodin?
- Jā? Viņa skatiens sekoja vāverei, kas pārtecēja pāri ceļam un uzskrēja kokā.
- Es tomēr nesaprotu to, ko jūs teicāt par vārdiem.
- Es tevi iemācīšu saprast! Elodins bezbēdīgi attrauca. Vārdu dabu nevar aprakstīt, to var tikai izjust un saprast.
- Kāpēc to nevar aprakstīt? es jautāju. Ja kaut ko saprot, to ir iespējams ari aprakstīt.
- Vai tu vari aprakstīt visu, ko saproti? viņš jautāja, uzmezdams man iesāņus skatienu.
- Protams!
Elodins norādīja uz ielu. Kādā krāsā ir tā zēna krekls?
- Zils.
- Ko nozīmē zils? Apraksti to!
Brīdi mēģināju to darīt, tad padevos. Tātad arī zils pieder pie īpašajiem vārdiem?
- Tas ir ārējais vārds. Ārējie vārdi ir aizmirstu iekšējo vārdu bāli atspulgi. Arī tiem piemīt savs spēks. Tie var iedegt uguni cilvēku prātos.
Tie var izvilināt asaras no viscietākajām sirdīm. Ir septiņi vārdi, kas liek sievietei tevi iemīlēt. Ir desmit vārdi, kas spēj lauzt stipra cilvēka gribu. Tomēr ārējais vārds ir tikai uguns attēls. Iekšējais vārds ir pati uguns.
Tagad manas domas bija pavisam sajukušas. Es joprojām nesaprotu!
Elodins uzlika roku man uz pleca. Lietot vārdus, lai runātu par vārdiem, ir tas pats, kas lietot zīmuli, lai uzzīmētu zīmuli uz paša zīmuļa. Tas ir neiespējami. Apjukums. Bezcerība. Viņš pacēla rokas augstu virs galvas, it kā gribēdams aizsniegt debesis. Bet pastāv citi ceļi pretī sapratnei! viņš iesaucās un iesmējās kā bērns. Ar abām rokām mādams skaidrajai, zilajai velvei virs galvas, Elodins turpināja smieties. Skaties! viņš iesaucās, atgāzis galvu atpakaļ. Zils! Zils! Zils!
ASTOŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . pārdrošība
- VIŅŠ IR PILNĪGI un galīgi jucis, es teicu Simmonam un Vilemam, kad vēlāk pēcpusdienā sēdējām Ankera krogā.