Pirmajā brīdī Apakšzeme izskatījās tieši tāda, kā biju gaidījis. Tuneļi un caurules. Kanalizācijas, ūdens, tvaika un deggāzes caurules. Lielas, melnas čuguna caurules, pa kurām varētu līst cilvēks; mazas, spīdīgas misiņas caurules īkšķa resnumā. Te bija plašs akmens tuneļu tīkls,
kura ejas sazarojās un savienojās dīvainos leņķos. Ja tā visa pamatā bija kāda saprātīga sistēma, man tā palika neizprasta.
Auri izvadāja mani pa visām malām, lepna kā jauna māte un pacilāta kā maza meitene. Man pielipa viņas sajūsma, un drīz vien es ļāvos brīža aizrautībai, aizmirstot sākotnējo iemeslu, kura dēļ biju vēlējies izpētīt apakšzemes ejas. Noslēpumainība, kas vijas ap nezināmo paša mājās, izraisa neatkārtojami fantastiskas sajūtas.
Nokāpuši pa trim riņķveida kāpnēm no melnas kaltas dzelzs, mēs nokļuvām “Pelēkajā Duci”. Tas bija tikpat kā stāvēt dziļas aizas dibenā. Augstu virs galvas redzēju bālu mēness gaismu, kas spraucās cauri notekas restēm. Pūču mātes te pašlaik nebija, bet Auri parādīja man viņas ligzdu.
Jo dziļāk gājām, jo apkārtne kļuva dīvaināka. Kanalizācijas un cauruļu apaļie tuneļi pazuda, un tos nomainīja akmeņu druskām piebirušas četrstūrveida telpas un kāpnes. Sarūsējušās eņģēs karājās satrunējušas koka durvis, šur tur skatienam pavērās pussabrukušas istabas ar appelējušiem galdiem un krēsliem. Vienai no istabām bija divi logi ar ķieģeļu apmalēm, kaut gan es spriedu, ka mēs atrodamies vismaz piecdesmit pēdu zem zemes.
Iedami tālāk, mēs nonācām “Bezdibenī” milzīgā, katedrālei līdzīgā telpā. Tās augstos griestus nespēja sasniegt ne Auri zilā, ne manas lampas sarkanā gaisma. Visapkārt mums slējās milzīgas, senlaicīgas ierīces. Dažas no tām bija sagruvušas, un zemē mētājās salauztas detaļas cilvēka augumā; ādas siksnas laikazoba ietekmē bija pa pusei sairušas; masīvos koka veltņus klāja baltu sēņu audzes, lielas un blīvas kā dzīvžogi.
Citas ierīces izskatījās veselas, bet tās bija sagrauzusi gadsimtiem ilgā pamestība. Piegāju pie dzelzs bluķa, kas pēc apmēriem atgādināja zemnieku namiņu, un nolauzu rūsas gabalu pusdienu šķīvja lielumā. Zem tā rēgojās vienīgi dziļākas rūsas kārtas. Netālu slējās trīs lieli stabi, apsūbējuši tik zaļi, ka šķita ietīti sūnu pārvalkā. Daudzas milzīgās mašīnas izskatījās drīzāk izkusušas, nevis sarūsējušas, un neiespējami bija pateikt, kādam nolūkam tās kalpojušas. Tomēr es ievēroju kaut ko līdzīgu ūdensratam trīsstāvu mājas augstumā; milzīgā ierīce slējās sausā grāvī, kas visā garumā šķērsoja telpu kā dziļa plaisa.
Es tikai pavisam aptuveni spēju minēt, kāds savulaik bijis visu šo vareno iekārtu uzdevums. Un nepavisam nevarēju iedomāties, kāpēc tās neskaitāmus gadsimtus gulējušas šeit, dziļi zem zemes. Šķita, ka…
ASTOŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . starpspēle — “meklēju… ”
“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ sēdošo vīru pulciņu iztraucēja smagu zābaku dunoņa ārā uz lieveņa koka grīdas. Aprāvis teikumu pusē, Kvouts steigšus piecēlās kājās un devās uz bāru, bet nebija vēl sasniedzis leti, kad atvērās ārdurvis un telpā iebrāzās pirmais Savaldīšanas vakara pūlis.
- Te nāk bars izsalkušu vīru, Kot! jau no sliekšņa iesaucās vecais Kobs. Viņam sekoja Šeps, Džeiks un Greiams.
- Kaut ko ēdamu jau virtuvē atradīsim, teica Kots. Varu tūlīt iet tam pakaļ, bet varbūt jūs vispirms gribēsiet iedzert? Atskanēja omulīga piekrišanas murdoņa, un vīri iekārtojās uz soliņiem pie letes. Vārdu apmaiņai piemita ierasta, tāda kā apdilusi noskaņa, tīkami ērta kā veci apavi.
Hronists cieši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī aiz letes. Tajā nebija vairs ne miņas no Kvouta. Tas bija tikai viesnīcnieks draudzīgs, pakalpīgs un ļoti neuzkrītošs, gandrīz vai neredzams.
Iedzēris prāvu malku, Džeiks pamanīja telpas tālākajā galā sēžam Hronistu. Ē, skat tikai, Kot! Tev ir jauns apmeklētājs! Labi gan, ka mēs vispār atradām, kur apsēsties.
Šeps klukstoši iesmējās. Kobs apgriezās uz soliņa apkārt un pievērsa skatienu kaktam, kur blakus Bastam sēdēja Hronists, joprojām pacēlis rakstāmspalvu virs papīra. Pierakstitājs, vai?
- Jā, Kots aši apstiprināja. Ieradās šeit vēlu vakar vakarā.
Kobs vēlreiz paskatījās turp. Ko viņš raksta?
Kots atbildēja pieklusinātā balsī, novērsdams atnācēju uzmanību no viesa un likdams tiem pagriezties pret bāra leti. Vai atceraties Basta ceļojumu uz Bednu? Vīri apstiprinoši pamāja un saasināja uzmanību. Nu, lūk, tur viņš piedzīvoja izbīli baku epidēmijas dēļ un kopš tā laika jūtas tāds kā novecojis. Izdomāja, ka vajadzētu uzrakstīt testamentu, kamēr vēl tas nav nokavēts.
- Šajos laikos tas ir prātīgi darīts, Šeps drūmi novilka. Izdzēris pēdējo alus malku, viņš ar troksni nolika tukšo kausu uz letes. Es ņemšu vēl vienu!
- Visi ietaupījumi, kas nāves dienā ir manā īpašumā, tiek novēlēti atraitnei Seidžai, Basts teica pietiekami skaļi, lai balss būtu dzirdama visā ēdamzālē, lai tie palīdzētu viņai izaudzināt un nodrošināt ar pūru savas trīs meitas, kas drīz būs sasniegušas precību gadus. Viņš bažīgi paskatījās uz Hronistu. Vai “precību gadi” ir pareizs apzīmējums?
- Mazā Ketija pēdējā gada laikā patiešām ir varen paaugusies, Greiams novilka. Pārējie piekrītoši pamāja ar galvu.
- Savam darba devējam es atstāju labāko zābaku pāri, Basts dāsni turpināja, kā arī jebkuras bikses, kuras viņš uzskatītu par izmantojamām.
- Zābaki šitam zēnam tiešām ir labi! Kobs sacīja Kotam. To es jau sen esmu pamanījis.
- Pātera Leodona ziņā es atstāju manas pasaulīgās mantības sadalīšanu starp draudzes locekļiem, jo man kā noklīdušai dvēselei pēc tās vairs nebūs vajadzības.
- Tu laikam domāji “aizgājušai dvēselei”, vai ne? Hronists šaubīdamies pavaicāja.
Basts paraustīja plecus. Tas pagaidām ir viss, ko varu iedomāties. Hronists pamāja un aši sabāza papīrus, rakstāmspalvas un tinti savā plakanajā ādas somā.
- Nu tad nāc šurp! Kobs uzsauca. Netēlo svešinieku! Hronists brīdi sastinga, tad lēni devās uz bāra pusi. Kā tevi sauc, veco zēn?
- Devans, Hronists atbildēja, tad itin kā apmulsa un neveikli nokremšļojās. Piedodiet, Karversons. Devans Karversons.
Kobs iepazīstināja viņu ar pārējiem vīriem un atkal pagriezās pret jaunpienācēju. No kuras puses tu nāc, Devan? viņš noprasīja.
- Tur, no Abotsfordas.
- Vai tur ir kādi jaunumi?
Hronists neomulīgi sagrozījās uz soliņa, bet Kots drūmi lūkojās viņā no letes otras puses. Kā lai to saka… Ceļi ir diezgan slikti…
Šie vārdi izraisīja pazīstamu žēlabu kori, un Hronists mazliet nomierinājās. Kamēr vīri joprojām sūrojās, atvērās durvis un telpā ienāca kalēja māceklis zēnisks, muskuļots puisis, kam no matiem vēdīja ogļu dvesma. Uz pleca viņš nesa garu dzelzs stieni. Ienācis iekšā, viņš pieturēja durvis, lai ielaistu aiz sevis Kārteru.
- Tu izskaties pēc nejēgas, puika! Kārters norūca, nesteidzīgi pārkāpdams pār slieksni un kustēdamies pastlvi un uzmanīgi kā cilvēks, kas nesen ievainots. Tu staipi to krāmu visur līdzi, un ļaudis drīz runās par tevi tāpat kā par Trako Mārtiņu. Tu būsi tāds pats kā pasistais Rannišas zēns! Vai gribi turpmākos piecdesmit gadus klausīties tādās runās?