Kalēja māceklis neveikli pagrozīja dzelzs stieni. Lai runā! viņš norūca ar izaicinājuma pieskaņu balsī. Kopš man vajadzēja iet un savākt nabaga Nelliju, man tie zirneklīgie briesmoņi rādās sapņos. Viņš papurināja galvu. Tik tiešām, es domāju, ka tu pats nēsāsi tādu stieni katrā rokā! Tas preteklis varēja tevi nogalināt.
Nepievērsdams viņam uzmanību, Kārters ar stīvu sejas izteiksmi nedrošā solī aizstaigāja līdz bāram.
- Prieks tevi redzēt atkal uz kājām, Kārter! iesaucās Šeps, paceldams kausu. Es jau domāju, ka tev vēl pāris dienu būs jānīkst pa gultu.
- Dažas nieka šuves jau nu nenoliks mani gar zemi! Kārters atmeta.
Basts ar plašu žestu piedāvāja savu soliņu nesen ievainotajam vīram un pēc tam neuzkrītoši sameklēja sēdvietu pēc iespējas tālāk no kalēja mācekļa. Pārējie ar draudzīgu murdoņu uzņēma Kārteru savā vidū.
Viesnīcnieks nozuda dziļākajā telpā un pēc īsa brīža atgriezās, nesdams paplāti ar karstu maizi un kūpošām sautējuma bļodām.
Visi klausījās Hronistā. …ja atmiņa mani neviļ, Kvouts bija prom Severenā, kad tas notika. Viņš gāja mājās…
- Tas nebija Severenā, vecais Kobs iebilda. Tas bija netālu no Universitātes.
- Var jau būt, Hronists piekrita. Lai nu kā, viņš vēlu vakarā gāja mājās, un šaurā ieliņā viņam uzbruka bandīti.
- Tas notika gaišā dienas laikā! Kobs ērcīgi pārtrauca. Pašā pilsētas vidū. Visapkārt bija cilvēki, kas to redzēja.
Hronists stūrgalvīgi papurināja galvu. Es atceros šauru ieliņu. Šā vai tā, bandīti pārsteidza Kvoutu negaidot. Gribēja atņemt zirgu. Hronists brīdi apklusa un ar pirkstgaliem paberzēja pieri. Paga, te kaut kas nesaskan! Pa šauru ieliņu viņš nebūtu jājis ar zirgu. Varbūt viņš jāja pa ceļu uz Severenu.
- Es tak teicu, ka tur nebija nekāda Severenā! Kobs, acīmredzami aizkaitināts, uzsita ar plaukstu pa bāra leti. Augstais Tehlu, labāk beidz! Tu esi visu saputrojis!
Hronists samulsis pietvīka. Es to dzirdēju tikai vienu reizi, un tas bija pirms gada.
Uzmetis Hronistam drūmu skatienu, Kots skaļi nolika paplāti uz letes, un stāsts tika tūlīt aizmirsts. Vecais Kobs ēda tik ātri, ka kumoss gandrīz iesprūda rīklē, un viņš to noskaloja ar pamatīgu alus malku.
- Tā kā tu vēl neesi ticis galā ar vakariņām, viņš diezgan uzsvērti paziņoja Hronistam, slaucīdams lūpas piedurknē, varbūt neiebildīsi, ja stāstu turpināšu es? Lai to dzirdētu arī zēns?
-Ja esi pārliecināts, ka to zini… Hronists vilcinādamies atbildēja.
- Skaidrs, ka zinu! Kobs attrauca un pagrieza soliņu tā, lai pievērstos lielākam klausītāju pulkam. Tad nu tā! Labi sen, kad Kvouts bija tīrais zaļknābis, viņš iestājās Universitātē. Bet viņš nedzīvoja Universitātes pilsētiņā, jo bija nācis, redz, no vienkāršiem ļaudīm. Viņš nevarēja atļauties dzīvot tik smalki kā šie tur.
- Kā tad tā? jautāja kalēja māceklis. Agrāk tu stāstīji, ka Kvouts esot bijis briesmīgi gudrs, tāpēc šie paši viņam samaksājuši, lai viņš paliktu Universitātē, kaut gan viņš bijis tikai desmit gadu vecs. Iedevuši viņam maku ar zeltu un tik lielu dimantu kā īkšķa gals, un pilnīgi jaunu zirgu ar jauniem segliem un piederumiem, jauniem pakaviem, pilnu maisu ar auzām un vēl nez ko.
Kobs piekrītoši pamāja ar galvu. Jā, jā, taisnība. Bet tagad es stāstu, kas notika gadu vai divus vēlāk. Un tad viņš gandrīz visu savu zeltu bija izdalījis trūcīgiem ļaudīm, kuriem nodegušas mājas.
- Nodegušas kāzu laikā, Greiams iestarpināja.
Kobs apstiprināja to ar galvas mājienu. Un Kvoutam bija jāēd, jāīrē istaba, jāgādā zirgam arvien jaunas auzas. Tāpēc viss zelts tolaik bija iztērēts. Un viņš…
- Bet kur palika dimants? māceklis pārtrauca.
Vecais Kobs pikti sarauca pieri. Ja tev tas noteikti jāzina, viņš atdeva dimantu kādam īpašam draugam. Pareizāk, īpašai draudzenei, kādai dāmai. Bet tas ir pavisam cits stāsts nekā šis, ko es sāku stāstīt. Viņš nikni pablenza uz zēnu, kas vainīgi nodūra acis un iebāza mutē karoti sautējuma.
Kobs turpināja: Tā kā Kvouts nevarēja atļauties lepno dzīvi Universitātē, viņš apmetās tuvējā pilsētiņā, ko sauca Amari. Kobs izteiksmīgi pablenza uz Hronistu. Tur Kvouts mitinājās viesnīcas istabā, ko dabūja par brīvu, jo atraitne, kurai piederēja viesnīca, bija viņā ieskatījusies, turklāt viņš piepalīdzēja dažādos darbos, lai atpelnītu savu uzturēšanos.
- Viņš tur arī spēlēja, Džeiks papildināja. Kvouts bija liels meistars lautas spēlē.
- Labāk stum rīklē un ļauj man pabeigt, Džeikob! vecais Kobs viņam uzšņāca. Visi tāpat zina, ka Kvouts labi spēlēja lautu. Tieši tāpēc jau tā atraitne viņā ieskatījās, un vakara priekšnesumi bija daļa no viņa darbiem.
Kobs aši iedzēra malku un turpināja: Tā nu kādu dienu Kvouts bija izgājis veikt kādu atraitnes uzdevumu, un pēkšņi viens vīrs izrauj nazi un saka Kvoutam: ja neatdosi man atraitnes naudu, es tevi izsmērēšu gar ceļmalu! Kobs pastiepa pret kalēja mācekli iedomātu nazi un veltīja viņam draudīgu skatienu. Te nu jums jāatceras, ka tolaik Kvouts bija tikai jauns zaļknābis. Viņam nebija zobena, un, ja arī būtu, viņš vēl nebija iemācījies no ademiem īstu cīņas prasmi.
- Un ko Kvouts tad darīja? kalēja māceklis jautāja.
- Bija, re, tā! Kobs atspieda muguru pret leti. Tas notika pašā dienas vidū, un viņi atradās Amari pilsētas laukumā. Kvouts grasījās saukt konsteblu, bet viņš vienmēr bija ļoti acīgs zēns. Un viņš ievēroja, ka tam vīram ir balti, balti zobi…
Zēns plati iepleta acis. Vai viņš bija saldummāns?
Kobs apstiprinoši pamāja ar galvu. Vēl ļaunāk: tas tips bija sācis svīst kā nodzīts zirgs, acis viņam mežonīgi spīdēja, un rokas… Kobs iepleta acis tāpat kā māceklis un izstiepa rokas, atdarinādams drebēšanu. Tāpēc Kvouts zināja, ka šim nāk virsū trakums, un tas nozīmēja, ka šis par sašķiebtu peniju nodurs pat miesīgu māti. Kobs vēlreiz iedzēra pamatīgu malku, paildzinādams klausītāju sasprindzinājumu.
- Nu, ko tad viņš darīja? Basts raidīja satrauktu saucienu no bāra tālākā gala, izteiksmīgi žņaudzīdams rokas. Viesnīcnieks veltīja savam audzēknim piktu skatienu.
Vecais Kobs turpināja: Sākumā viņš vilcinājās, bet tad vīrs ar nazi pienāca tuvāk, un Kvouts redzēja, ka otrreiz viņš neprasīs. Tāpēc Kvouts izmantoja tumšo maģiju, ko Universitātē bija izlasījis aizslēgtā, slepenā grāmatā. Viņš izrunāja trīs baismīgus, slepenus vārdus un izsauca dēmonu…
- Dēmonu? Mācekļa balss izskanēja gandrīz kā smilksts. Vai tādu pašu kā…
Kobs lēni papurināja galvu. Ak nē, tas nemaz neizskatījās pēc zirnekļa. Tas bija briesmīgāks. Sastāvēja tikai no ēnām. Tas nolaidās bandītam uz pleciem, iekodās viņam krūtīs, tieši virs sirds, un izsūca visas asinis tāpat kā jūs izsūktu sulu no plūmes.
- Pie pārogļotajām rokām, Kob! Kārters viņu pārtrauca piesmakušā, pārmetumu pilnā balsī. Tu pārbiedēsi mūsu zēnu līdz nesaprašanai! Pēc taviem murgu stāstiem viņš veselu gadu staipīs sev līdzi to sasodīto dzelzs gabalu.
- Es esmu dzirdējis citādu stāstu, lēni sacīja Greiams. Degošā mājā bijusi iesprostota sieviete, un Kvouts izsaucis dēmonu, lai tas sargātu viņu no uguns. Pēc tam viņš ieskrējis iekšā, iznesis sievieti no uguns, un viņa nemaz neesot cietusi.
- Paklausieties paši, ko runājat! Džeiks nepatikā noskurinājās.
- Jūs esat gluži kā bērni Vidusziemas svētkos. “Dēmons nozaga manu lelli!” “Dēmons izlēja pienu!” Kvouts nenodarbojās ar dēmoniem. Viņš Universitātē mācījās visādus lietu un cilvēku vārdus, saprotat? Tas vīrs uzbruka viņam ar nazi, un Kvouts izsauca uguni un zibeni tāpat kā Taborlins Lielais.