- Tas bija dēmons, Džeik! Kobs dusmīgi iebilda. Citādi tam stāstam nebūtu nekādas jēgas. Viņš izsauca dēmonu, un dēmons izdzēra bandītam visas asinis, un visi, kas to redzēja, bija satriekti līdz nāvei. Kāds izstāstīja priesterim, priesteris aizgāja pie konstebla, un konstebls tajā pašā naktī aizgāja un izvilka Kvoutu no atraitnes viesnīcas. Pēc tam viņu iemeta cietumā par to, ka viņš sadarbojies ar tumšiem spēkiem vai tādā garā.
- Cilvēki droši vien ieraudzīja uguni un nodomāja, ka tas ir dēmons, Džeikobs neatlaidās. Pats zini, kādi ir cilvēki!
- Nē, nezinu vis, Džeikob! Kobs atcirta, sakrustoja rokas uz krūtīm un atkal atspieda muguru pret bāra leti. Nu, nu, pastāsti man, kādi tad ir cilvēki! Tu tak varētu turpināt visu šo stāstu, kamēr…
Kobs aprāvās, izdzirdējis ārā uz lieveņa smagu zābaku dunu. Pēc brīža kāds sāka grabināties gar ārdurvju bultu.
Vīri pārsteigti pagriezās un paskatījās uz durvīm, jo visi parastie “Ceļakmens” apmeklētāji jau sēdēja šeit. Divas jaunas sejas vienā dienā! Greiams draudzīgi izmeta, zinādams, ka skar vārīgu tematu.
- Izskatās, ka tavs sausuma periods ir beidzies, Kot!
- Laikam ceļi kļūst labāki, Šeps norūca dzēriena kausā, un viņa balsi jautās tāds kā atvieglojums. Bija jau ari laiks mums visiem piedzīvot kādu veiksmes drusciņu!
Bulta noklikstēja, un durvis lēni atvērās, nesteidzīgā lokā aizslīdēdamas līdz sienai. Tumsā aiz sliekšņa stāvēja vīrietis, itin kā prātodams, iet vai neiet iekšā.
- Sveicināti “Ceļakmenī”! viesnīcnieks aiz bāra letes viņam uzsauca. Kā varam pakalpot?
Vīrietis ienāca gaismā, un zemnieku omulīgā pacilātība noplaka: ādas bruņas un smagais zobens liecināja, ka ienācējs ir algotnis. Vientuļš algotnis pat labākajos laikos viesa nedrošību. Visi zināja, ka atšķirība starp nenodarbinātu algotni un lielceļa laupītāju izpaužas tikai laika un vietas izvēlē.
Turklāt nepārprotami skaidri bija redzams, ka šis algotnis ir piedzīvojis grūtus laikus. Viņa bikšu gali un ādas zābaku saites bija aplipušas ar brūnām dadžu galviņām. Viņa krekls bija sulīgā, karaliski zilā krāsā, šūts no smalka auduma, bet notašķīts dubļiem un sapluinīts ērkšķu krūmos. Mati viņam bija saķepuši un izspūruši. Tumšās acis izskatījās iekritušas, it kā viņš ilgāku laiku nebūtu gulējis. Algotnis paspēra vēl dažus soļus uz istabas vidu, atstādams durvis aiz muguras vaļā.
- Šķiet, jūs ilgāku laiku esat bijis ceļā, Kvouts moži teica. Vai vēlaties kaut ko dzeramu vai varbūt vakariņas? Kad ienācējs neatbildēja, viņš piebilda: Protams, neviens neiebildīs, ja jūs vispirms gribētu nolikties pagulēt. Izskatās, ka aizvadītās dienas jūs ir krietni nomocījušas. Kvouts paskatījās uz Bastu, un tas nošļūca no soliņa, lai dotos aizvērt viesnīcas ārdurvis.
Pārlaidis nesteidzīgu skatienu visiem, kas sēdēja pie bāra letes, algotnis apsēdās tukšajā vietā starp Hronistu un veco Kobu. Kvouts veltīja viņam vislaipnāko viesnīcnieka smaidu, un algotnis, smagi atspiezdamies pret leti, kaut ko neskaidri nomurmināja.
Basts pie durvīm sastinga, cieši satvēris rokturi.
- Kā, lūdzu? Kvouts pārjautāja, pieliecies viesim tuvāk.
Algotnis pacēla acis un palūkojās uz Kvoutu, tad viņa skatiens
aizklīda tālāk un pārslīdēja bāra aizmugurei. Acis kustējās gausi, it kā viņu būtu apdullinājis sitiens pa galvu. Aethin tseh cthystoi scthaiven vei.
Kvouts paliecās uz priekšu. Piedodiet, vai jūs varētu atkārtot? Kad algotnis neko vairs neteica, viņš pārlaida skatienu pārējiem vīriem pie letes. Vai kāds saklausīja, ko viņš teica?
Hronists uzmanīgi lūkojās uz algotni, pētīdams viņa bruņas, tukšo bultu maku, smalko, zilo krekla audumu. Pierakstītāja skatiens bija ass un vērīgs, taču algotnis, šķiet, neko nemanīja.
- Tā ir siaru valoda, vecais Kobs visgudri teica. Savādi gan! Viņš nemaz neizskatās pēc turienieša.
Šeps iesmējās, purinādams galvu. Nē! Viņš ir piedzēries. Upat runāja mans onkolis. Viņš piebikstīja Greiamam ar elkoni. Vai atceries manu onkoli Tamu? Ak mūžs, es neatceros nevienu citu, kurš būtu tā dzēris!
Basts, kas joprojām stāvēja pie durvīm, izdarīja drudžainu, slepenu kustību, taču Kvouts bija pārāk aizņemts, lai to pamanītu: viņš joprojām centās pievērst sev algotņa skatienu. Vai jūs protat aturiešu valodu? Kvouts lēni jautāja. Ko jūs vēlaties?
Algotņa acis brīdi kavējās viesnīcnieka sejā. Avoi… viņš iesāka, tad nolaida plakstiņus un piešķieba galvu itin kā klausīdamies. Tad viņš atkal atvēra acis. Es… meklēju… gribu… vīrietis mēģināja runāt lēnā, piesmakušā balsī. Es… meklēju… Viņš atkal apklusa, un miglainais skatiens bezmērķīgi pārslīdēja istabai.
- Es viņu pazīstu, Hronists teica.
Visi pagriezās un paskatījās uz pierakstītāju. Ko? Šeps noprasīja.
Hronista sejā gailēja dusmas. Šis nelietis kopā ar četriem draugiem pirms piecām dienām mani aplaupīja! Pirmajā mirklī es viņu nepazinu. Toreiz viņam bija gludi skūta seja, bet tas noteikti ir viņš!
Basts izdarīja vēl enerģiskāku kustību atnācējam aiz muguras, cenzdamies piesaistīt sava skolotāja uzmanību, taču Kvouts bija pilnīgi pievērsies apdullušajam viesim. Tu esi pārliecināts?
Hronists skarbi, neskanīgi iesmējās. Viņam mugurā ir mans krekls! Turklāt saplēsts! Es par to samaksāju veselu talantu. Un ne reizes nepaguvu pat uzvilkt.
- Vai viņš ari toreiz izturējās tāpat?
Hronists papurināja galvu. Nepavisam ne! Uzvedās pat neparasti pieklājīgi, ja ņem vērā, ka viņš ir lielceļa laupītājs. Es spriedu, ka viņš pirms dezertēšanas ir bijis zemākas pakāpes virsnieks.
Basts beidza dot mājienus. Reši! viņš iesaucās, un balsī ieskanējās izmisums.
- Vienu mirkli, Bast! Kvouts atbildēja, joprojām cenzdamies piesaistīt apdullušā algotņa uzmanibu. Viņš pašūpoja plaukstu vīrieša sejas priekšā un noklakstināja pirkstus. Hei!
Algotņa acis sekoja Kvouta plaukstas kustībai, tomēr šķita, ka viņš nedzird neko no tā, kas notiek apkārt. Es… es… meklēju… viņš lēni teica. Es meklēju…
- Ko? Kobs pikti noprasīja. Ko tu meklē?
- Meklēju… algotnis vārgi atkārtoja.
- Manuprāt, viņš meklē iespēju atdot man atņemto zirgu, Hronists rāmi noteica, tad piegāja vīrietim tuvāk un sagrāba viņa zobena spalu. Ar spēju kustību viņš to izrāva vai, pareizāk sakot, mēģināja izraut. Taču ierocis nevis brīvi izslīdēja no maksts, bet pusceļā apstājās un iestrēga.
- Nē! Basts pāri istabai iekliedzās.
Algotnis glāžaini skatījās uz Hronistu, bet nemēģināja viņu apturēt. Stāvēdams neveiklā pozā un joprojām cieši turēdams zobena spalu, pierakstītājs parāva stiprāk, un zobens lēni padevās. Plato asmeni klāja sakaltušu asiņu un rūsas traipi.
Atkāpies soli atpakaļ, Hronists savaldījās un rāmi nomērķēja ieroci pret algotni. Un mans zirgs ir tikai sākums! Pēc tam viņš droši vien meklēs iespēju atdot man atņemto naudu un aprunāties ar konsteblu.
Algotnis paskatījās uz zobena smaili, kas nevienmērīgi šūpojās viņa krūšu augstumā. Viņa acis ilgi sekoja lēnajām ieroča kustībām.
- Liec viņu mierā! Basts spalgi iesaucās. Lūdzu, dari, kā es saku!
Vecais Kobs atzinīgi pamāja ar galvu. Puikam taisnība, Devan!
Tam vīram bēniņos viss ir sagājis šķērsām. Neturi to riku viņam pretī! Viņš kuru katru brīdi var noģībt.
Algotnis izklaidīgi pacēla roku. Es meklēju… viņš vēlreiz teica, atbīdīdams zobenu malā kā zaru, kas nejauši gadījies ceļā. Hronists strauji ievilka elpu un parāva zobenu sānis, jo vīrieša plauksta bija pārslīdējusi tieši pār asmeni un sāka asiņot.