Iedevu viņai monētu un ļāvu rokai smagi nokrist gar sāniem. Viņa paskatījās uz naudu, veltīja man vēl vienu ilgu skatienu un nozuda iekštelpās.
Caur puspievērtajām durvīm plūda rosīgas viesnīcas ēdamzāles siltās skaņas: klusinātu sarunu murdoņa, ko palaikam pārtrauca smiekli, pudeļu dzidrā dzinkstoņa, koka kausu dobjie atsitieni pret galda virsmu.
Un cauri visam šim fonam vijās klusināta lautas mūzika. Tā bija apslāpēta, tikko dzirdama pārējo trokšņu vidū, bet es to saklausīju tāpat, kā māte saklausa sava bērna raudas cauri vairākām istabām. Mūzika skanēja kā atmiņas par ģimeni, par draudzību un piederības siltumu. Klausīdamies jutu, ka vēders saraujas čokurā un iesāpas zobi. īsu brīdi plaukstas vairs nejuta sāpīgos aukstuma dūrienus, un tajās ieplūda ilgas pēc senpazīstamā mūzikas plūduma cauri pirkstiem.
Es paspēru lēnu, šļūcošu soli. Uzmanīgi virzīdamies gar sienu, attālinājos no durvīm, un drīz mūzika vairs nebija dzirdama. Paspēru vēl
soli tālāk, līdz plaukstās atkal ieknieba aukstums un krūtis sāpēja vairs tikai salauzto ribu dēļ. Tās bija vienkāršākas sāpes, ko vieglāk paciest.
Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz atgriezās abas meitenes. Jaunākā turēja segu, kurā kaut kas bija ietīts. Es piespiedu vīstokli pie smeldzošajām krūtīm. Sega šķita nesamērīgi smaga savam izmēram, bet man ari bez nesamā trīcēja rokas, tāpēc es viegli varēju maldīties. Vecākā meitene pastiepa man mazu stingra auduma maku. Paņēmu ari to un saspiedu saujā tik cieši, ka apsaldētie pirksti iesāpējās.
Viņa paskatījās uz mani. Ja gribi, vari nākt iekšā un apmesties kaktā pie kamīna.
Jaunākā meitene aši pamāja ar galvu. Natija neiebildis! Viņa pastiepās, lai saņemtu mani aiz rokas.
Es atrāvos atpakaļ un gandrīz pakritu. Gribēju iekliegties: “Nē!”, bet spēju izdvest tikai vārgu čukstu. Neaiztiec mani! Mana balss trīcēja, bet es nezināju, vai esmu dusmīgs vai nobijies. Streipuļodams atkāpos līdz sienai. Dzirdēju, cik neskaidri izklausās mani vārdi. Man būs labi tāpat.
Jaunākā meitene iešņukstējās un bezcerīgi nolaida rokas gar sāniem.
- Man jāiet citur. Mana balss aizķērās, un es aizgriezos. Steidzos projām, cik aši vien spēju paiet. Nesapratu, no kā gribu bēgt, varbūt no cilvēkiem. Laikam biju pārāk labi apguvis vēl kādu mācību: cilvēki nozīmē sāpes. Aiz muguras dzirdēju dažus apslāpētus šņukstus. Šķiet, pagāja krietns bridis, līdz sasniedzu ielas stūri.
Aizkliboju līdz savai paslēptuvei, kur savienojās divi jumti un trešais veidoja pārkari. Neatceros, kā man izdevās tur uzrāpties.
Segā bija ietīta aromātiska vīna blašķe, svaigs maizes klaips un tītara krūtiņa, lielāka par abām manām dūrēm. letiņos segā un saritinājos aizvējā. Sniegs ārā pārtapa slapjdraņķi, bet skursteņa ķieģeļi man aiz muguras bija silti un patīkami.
Pirmais vīna malks dedzināja ievainotās mutes vietas kā uguns. Taču otrais vairs tik ļoti nededzināja. Maize bija mīksta, un tītara gaļa vēl bija silta.
Es pamodos pusnakti, kad sāka skanēt visi pilsētas zvani. Cilvēki klaigādami skrēja pa ielām. Septiņas Lielo Sēru dienas bija aiz muguras. Vidusziemas svētki bija aiz muguras. Sākās jauns gads.
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . degošais ritenis
ES NEATSTĀJU savu slēptuvi visu nakti un pamodos vēlu nākamajā dienā, juzdamies kā žņaudzošu sāpju kamols. Tā kā man vēl bija atlicis vīns un ēdamais, nolēmu palikt uz vietas un neriskēt ar kritiena iespēju, kāpjot lejā uz ielas.
Bija apmākusies diena, un šķita, ka drēgnais vējš nekad nenorims. Jumta pārkares patvērumā šļācās slapjš sniegs. Skurstenis aiz muguras bija silts, bet ar šo siltumu nepietika, lai izžāvētu segu un mikluma pievilgušo apģērbu.
Itin drīz es izdzēru vīnu un notiesāju maizi. Atlikušo dienas daļu aizvadīju, skrubinādams tītara kaulus un cenzdamies sasildīt sniegu tukšajā vīna blašķē, lai vēlāk to varētu dzert. Necik sekmīgi tas neizdevās, un vēlāk sāku saujām ēst slapjo sniegu, kas izraisīja drebuļus un atstāja mutē darvas garšu.
Kaut gan ievainojumi sāpēja, es pēcpusdienā aizmigu un pamodos vēlu naktī, juzdams brīnum jauku siltumu. Atgrūdu segu un aizvēlos projām no skursteņa, kas tobrīd bija pavisam karsts, taču vēlāk, neilgi pirms rītausmas, pamodos drebēdams un izmircis līdz ādai. Jutos dīvaini apreibis un apdullis. Saritinājos atkal pie skursteņa un pārējo dienas daļu aizvadīju saraustītā, drudžainā miegā, kas mijās ar nomoda brīžiem.
Neatceros, kā norāpos lejā no jumta, būdams gandrīz sakropļots un cīnīdamies ar drudža murgiem. Neatceros, kā nogāju trīs ceturtdaļjūdzes cauri Tallovzas un Kreitas rajoniem. Atceros vienīgi brīdi, kad nokritu pa kāpnēm, kas veda uz Trapisa pagrabu, cieši sažņaudzis plaukstā maku ar naudu. Gulēju trīcēdams un svīzdams, līdz izdzirdēju viņa basās kājas klusi plakšķam pret akmens grīdu.
- Kas nu, kas nu, viņš laipni teica un pacēla mani uz rokām.
- Kuš, kuš.
Trapiss kopa mani visu ilgo drudža laiku. Viņš vīstīja mani segās, baroja mani un, kad slimība negribēja atkāpties, par manu atnesto naudu nopirka saldeni rūgtas zāles. Ar mitru lupatu viņš slaucīja un vēsināja man seju un rokas, laipni un pacietīgi murminādams ierastos vārdus: Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, kamēr es kliedzu, neskaitāmos murgainos sapņos redzēdams savus mirušos vecākus, čandriānus un vīrieti ar tukšajām acīm.
* * *
Pamodos ar skaidru galvu. Karstums mani vairs nemocīja.
- Oooo-rīīīī! Tanijs skaļi iesaucās no savas gultas, kurā joprojām gulēja piesiets.
- Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, Tanij, Trapiss teica, nolikdams vienu no mazākajiem bērniem un paņemdams rokās otru. Bērns neizpratnē skatījās apkārt platām, tumšām acīm, bet šķita, ka tas nespēj noturēt galvu taisni. Istabā valdīja rāms klusums.
- Oooo-rīīīī! Tanijs vēlreiz iesaucās.
Es noklepojos, cenzdamies atbrīvot rīkli.
- Tev blakus uz grīdas ir krūze, Trapiss teica un ar plaukstu noglauda rokās paņemtā bērna galviņu.
- Oooo-oriīlī-ēēēēāāā! Tanijs ieaurojās skaļāk, un viņa saucienus pavadīja savādi, elsaini elpas vilcieni. Troksnis satrauca vairākus citus bērnus blakusgultās. Vecākais zēns, kas sēdēja kaktā, pacēla plaukstas pie deniņiem un sāka vaidēt. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, sākumā mierīgi, bet tad arvien sparīgāk, un viņa galva ikreiz atsitās pret akmens sienu.
Pirms zēns paguva sevi savainot, Trapiss jau stāvēja viņam blakus. Viņš mierinoši apskāva zēnu. Kuš, kuš, Loni. Kuš, kuš. Zēna kustības kļuva lēnākas, bet šūpošanās nenorima. Tanij, lūdzams, netaisi tādu troksni. Trapiss runāja nopietni, bet bez skarbuma. Kāpēc tu uztrauc citus? Loni varēja sevi savainot.
- Oooo-rīīīī… Tanijs klusi novilka. Es viņa balsi saklausīju kaut ko līdzīgu nožēlai.
- Man šķiet, viņš grib dzirdēt kādu stāstu, es sacīju pats sev par pārsteigumu.
- Aāāā! Tanijs atsaucās.
- Vai tu to gribi, Tanij?
- Aāāā.
Brīdi valdīja klusums. Es nevienu stāstu nezinu, Trapiss teica.
Tanijs ietiepīgi klusēja.
Katrs zina kādu stāstu, es nodomāju. Katrs zina vismaz vienu stāstu.
- Oooo-rīīīī!
Trapiss aplaida skatienu rāmajai istabai, it kā meklēdams aizbildinājumu. Nu labi, viņš negribīgi sacīja. Mēs sen neesam klausījušies stāstus, vai ne? Viņš paskatījās uz zēnu, ko turēja apskāvienā. Vai tu gribētu stāstu, Loni?