Loni apliecināja piekrišanu ar negantu galvas kustību, ar pakausi gandrīz pārsizdams Trapisam vaigu.
- Nu tad esi prātīgs zēns un sēdi mierīgi, kamēr es stāstīšu!
Loni gandrīz tūlīt pārstāja šūpoties. Trapiss lēni atbrīvoja rokas
un pagājās tālāk. Krietnu brīdi skatījies, vai zēns paliks mierā un nesavainos sevi, viņš uzmanīgi aizgāja atpakaļ līdz savam krēslam.
- Nu tā, viņš klusu nomurmināja pie sevis un pieliecās pacelt bērnu, ko bija nolicis uz grīdas. Vai es zinu kādu stāstu? Viņš runāja ļoti klusi, un bērns raudzījās viņā ieplestām acīm. Nē. Nē, es nezinu. Vai varu atcerēties? Laikam būs jāmēģina.
Trapiss ilgi sēdēja, klusi dungodams bērnam, ko turēja rokās, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Jā, protams. Viņš saslējās krēslā taisnāk. Vai esat gatavi?
* * *
- Šis ir stāsts par senseniem laikiem. Par laikiem, kad neviens no mums vēl nebija dzimis. Arī mūsu tēvi vēl nebija dzimuši. Tas notika ļoti sen. Varbūt… varbūt pirms četrsimt gadiem. Nē, vēl senāk. Varbūt pirms tūkstoš gadiem. Bet varbūt tik sen tomēr ne.
Pasaulei tie bija grūti laiki. Cilvēki bija izsalkuši un slimoja. Valdīja bads un mēris. Plosījās kari un citas nelaimes, jo nebija neviena, kas spētu tam darīt galu.
Taču pats ļaunākais tolaik bija tas, ka apkārt klejoja dēmoni. Daži no tiem bija mazi un kaitinoši radījumi, kas zirgus padara klibus un pienam pirms laika liek saskābt. Tomēr tie nebija paši ļaunākie.
Bija dēmoni, kas iemājoja cilvēkos, padarīja tos slimus vai trakus, bet arī tie vēl nebija ļaunākie. Bija dēmoni, līdzīgi milzu zvēriem, kas noķēra cilvēkus un aprija tos dzīvus, kamēr tie izmisīgi kliedza, bet ari tie nebija ļaunākie. Daži dēmoni nozaga cilvēku ādu un valkāja to kā apģēbu, taču pat tie nebija ļaunākie.
Bija kāds dēmons, kas atradās augstāk par visiem. Enkaniss, tumsas nesējs. Lai kur viņš ietu, viņa seju slēpa ēnas, un skorpioni, kas uzdrīkstējās viņam iedzelt, no pieskāriena gāja bojā.
Bet Tehlu, kas ir visa radītājs un visas esamības valdnieks, vēroja cilvēku pasauli. Viņš redzēja, ka dēmoni dara mums pāri, nonāvē mūs un apēd. Dažus viņš izglāba, tomēr tādu nebija daudz. Jo Tehlu ir taisnīgs un glābj tikai vērtīgos, bet tajos laikos maz bija tādu, kuri prata darīt labu pat sev, kur nu vēl darīt labu citiem.
To redzēdams, Tehlu jutās nelaimīgs. Jo viņš bija radījis pasauli, lai tā būtu cilvēkiem laba vieta. Taču viņa Baznīca bija izpostīta. Cilvēki apzaga nabagos un nedzīvoja pēc viņa noteiktajiem likumiem…
Nē, pagaidiet! Baznīcas nemaz vēl nebija, un nebija arī priesteru. Tikai vīrieši un sievietes, un daži no tiem zināja, kas ir Tehlu. Bet pat tie bija samaitāti, un, kad tie sauca pēc valdnieka Tehlu palīdzības, viņš nejuta vēlēšanos tiem palīdzēt.
Tomēr pēc daudziem vērojumu un gaidu gadiem Tehlu ieraudzīja kādu sievieti, kurai bija tīra sirds un dvēsele. Viņu sauca Periala. Māte bija audzinājusi Perialu tā, lai viņa pazītu Tehlu, un Periala to pielūdza, cik vien labi viņas trūcīgie apstākļi ļāva. Kaut gan Perialas dzīve bija grūta, viņa vienmēr lūdza tikai par citiem, nevis par sevi.
Tehlu vēroja viņu daudzus gadus. Viņš redzēja, ka Perialas dzīve ir grūta, ka dēmoni un ļauni cilvēki sagādā viņai nelaimes un mokas. Tomēr viņa nekad nenolādēja Tehlu vārdu un nepārstāja to pielūgt, un vienmēr pret visiem izturējās ar laipnību un cieņu.
Tāpēc kādu nakti Tehlu ieradās Perialas sapnī. Viņš stāvēja Perialai pretī spožs kā uguns liesma un saules gaisma. Atklājies Perialai visā krāšņumā, Tehlu jautāja, vai viņa zina, kas viņš ir.
“Protams,” Periala atbildēja. Viņa izturējās pavisam mierīgi, jo domāja, ka šis ir tikai neparasts sapnis. “Tu esi valdnieks Tehlu.”
Viņš pamāja ar galvu un jautāja, vai Periala zina, kāpēc viņš ir ieradies.
“Vai tu gribi kaut ko darīt manas kaimiņienes Deboras labā?” Periala jautāja. Jo, redziet, tieši par viņu sieviete bija lūgusi vakarā pirms gulētiešanas. “Vai tu uzliksi roku viņas vīram Loselam un darīsi viņu par labāku cilvēku? Viņš slikti izturas pret Deboru. Vīrietis nekad nedrīkst pacelt roku pret sievieti, ari tad, ja viņu nemīl.”
Tehlu pazina Perialas kaimiņus. Viņš zināja, ka tie ir ļauni cilvēki, kas darījuši ļaunus darbus. Visi cilvēki šajā ciemā bija ļauni, izņemot pašu Perialu. Cilvēki visā pasaulē bija ļauni. Tehlu viņai to pateica.
“Debora pret mani ir bijusi ļoti laba un laipna,” Periala atbildēja. “Un pat Losels, kas man nepatīk, tomēr ir mans kaimiņš.”
Tehlu sacīja viņai, ka Debora daudz laika pavada citu vīriešu gultās un Losels katru dienu dzer, neizlaizdams pat Sēru dienas. Nē, pagaidiet Sēru dienu vēl nebija. Lai nu kā, Losels pamatīgi dzēra. Reizēm viņš kļuva tik negants, ka sita sievu, līdz tā vairs nespēja ne piecelties, ne pakliegt.
Periala sapnī ilgi klusēja. Viņa zināja, ka Tehlu saka patiesību: būdama sirdsskaidra, viņa tomēr nebija muļķe. Viņa bija nojautusi, ka kaimiņi dara to, ko sacīja Tehlu. Tomēr arī tagad, zinādama to pavisam skaidri, viņa nekļuva pret kaimiņiem vienaldzīga. “Tātad tu viņai nepalīdzēsi?”
Tehlu atbildēja, ka šis vīrs un sieva ir viens otram piemērots sods. Viņi ir slikti, un sliktie ir jāsoda.
Periala atbildēja godīgi, varbūt tāpēc, ka uzskatīja to par sapni, bet varbūt viņa to pašu būtu teikusi arī nomodā, jo Periala vienmēr atklāti sacīja to, kas uz sirds. “Tā nav viņu vaina, ka pasaulē ir tik daudz smaguma, bada un vientulības,” viņa teica. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuru kaimiņi ir dēmoni?”
Bet, kaut gan Tehlu ārēji uzklausīja Perialas gudros vārdus, viņš atkārtoja, ka cilvēki ir ļauni un ļaunie ir jāsoda.
“Man šķiet, tu ļoti maz zini par to, ko nozīmē būt cilvēkam,” Periala atbildēja. “Es viņiem tomēr palīdzētu, ja varētu.” Viņas vārdos skanēja nelokāma apņēmība.
TU TO DARĪSI, Tehlu viņai teica un pasniedzies uzlika roku viņai uz krūtīm. Līdzko viņš Perialai pieskārās, viņa jutās kā liels zelta zvans, kas tikko nošķindinājis pirmo skaņu. Tad viņa atvēra acis un saprata, ka tas nav bijis parasts sapnis.
Tāpēc Periala nejutās pārsteigta, atklādama, ka kļuvusi grūta. Pēc trim mēnešiem viņa dzemdēja brīnum jauku zēnu ar tumšām acīm. Periala nosauca viņu par Mendu. Nākamajā dienā pēc dzimšanas Menda sāka rāpot. Pēc divām dienām viņš prata staigāt. Periala bija izbrīnījusies, taču neraizējās, jo zināja, ka šis bērns ir Dieva piešķirta dāvana.
Tomēr Periala bija gana gudra. Viņa zināja, ka cilvēki to nesapratis. Tāpēc viņa turēja Mendu tikai savā tuvumā, un, kad ciemos atnāca draugi un kaimiņi, viņa tos sūtīja projām.
Taču tas bija iespējams tikai neilgu laiku, jo mazā ciemā neko nevar paturēt noslēpumā. Ļaudis zināja, ka Periala nav precējusies. Un, kaut gan tolaik ārlaulībā dzimis bērns nebija nekas neparasts, zēns, kas izaug par vīrieti divu mēnešu laikā, bija neredzēta parādība. Viņi baidījās, ka Periala varbūt ir pārgulējusi ir dēmonu un viņas bērns ir dēmona bērns. Tajos tumšajos laikos tādi gadījumi bija dzirdēti un cilvēkus māca bailes.
Tā nu septītās dienkopas pirmajā dienā visi ciema ļaudis sanāca kopā un devās uz mazo namiņu, kurā dzīvoja Periala ar savu mazo dēlu. Viņus veda ciema kalējs, vārdā Rengens. “Parādi mums zēnu!” viņš ieaurojās. Taču mājā neviens neatsaucās. “Ved ārā savu puiku un parādi mums, lai mēs redzam, ka viņš ir cilvēka bērns!”
Mājā joprojām valdīja klusums, un, kaut gan atnācēju vidū bija daudz vīriešu, neviens negribēja spert soli namā, kurā varbūt mīt dēmona bērns. Tāpēc kalējs iesaucās vēlreiz: “Periala, ved ārā mazo Mendu, citādi mēs nodedzināsim tavu māju!”