Atvērās durvis, un uz sliekšņa iznāca vīrietis. Neviens viņu nepazina, jo Menda izskatījās kā septiņpadsmit gadu vecs jauneklis, kaut gan tikai pirms septiņām dienkopām bija gulējis mātes miesās. Viņš stāvēja lepns un stalts, ar ogļmelniem matiem un acīm. “Es esmu tas, ko jūs iedomājaties par Mendu,” viņš teica spēcīgā, dobjā balsī. “Ko jūs no manis gribat?”
To dzirdēdama, Periala namiņā skaļi ieelsojās. Šī bija pirmā reize, kad Menda sācis runāt, turklāt viņa pazina to pašu balsi, kas pirms vairākiem mēnešiem bija runājusi ar viņu sapnī.
“Kā to saprast: mēs iedomājamies tevi par Mendu?” kalējs noprasīja, cieši sažņaudzis plaukstā veseri. Viņš zināja, ka daži dēmoni izskatās pēc cilvēkiem un to āda izskatās kā apģērbs; apmēram tāpat cilvēks varētu paslēpties aitas ādā.
Bērns, kas nebija bērns, ierunājās atkaclass="underline" “Es esmu Perialas dēls, bet neesmu Menda. Un es neesmu dēmons.”
“Tad pieskaries mana vesera dzelzij!” teica Rengens, jo viņš zināja: visi dēmoni baidās no divām lietām: aukstas dzelzs un tīras uguns.
Viņš pastiepa uz priekšu savu smago smēdes veseri. Tas drebēja viņa rokās, bet neviens viņu tāpēc par bailīgu neuzskatīja.
Vīrietis, kas nebija Menda, pagājās uz priekšu un uzlika abas rokas uz vesera dzelzs. Nekas nenotika. Periala, vērodama notiekošo no mājas durvīm, apraudājās, jo viņa gan uzticējās Mendam, tomēr mātes sirds dziļumos bija gruzdējušas bailes par dēlu.
“Es neesmu Menda, kaut gan māte man deva tādu vārdu. Es esmu Tehlu, visas esamības valdnieks. Esmu ieradies atbrīvot jūs no dēmoniem un no ļaunuma jūsu sirdīs. Es esmu Tehlu, pats savs dēls. Lai ļaunie dzird manu balsi un dreb!”
Un viņi drebēja. Bet daži no viņiem atteicās ticēt. Tie sauca viņu par dēmonu un draudēja viņam. Tie teica skarbus, baiļpilnus vārdus. Daži svieda viņam ar akmeņiem, nolādēja viņu un raidīja spļāvienus viņam un mātei.
Tad Tehlu saniknojās un būtu varējis visus tos nonāvēt, bet priekšā izskrēja Periala un atturēdama uzlika roku viņam uz pleca. “Ko citu tu vari gaidīt?” viņa ātri iesaucās. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuri dzīvo kaimiņos dēmoniem? Pat rāmākais suns kodīs, ja viņam bieži spers ar kāju.”
Tehlu pārdomāja Perialas vārdus un saprata to viedumu. Tad viņš paskatījās pāri savām plaukstām uz Rengenu, ieskatījās dziļi viņam sirdī un teica: “Rengen, Engena dēls, tev ir mīļākā, kurai tu maksā, lai viņa gulētu ar tevi. Reizēm cilvēki nāk pie tevis un dod darbu, bet tu viņus krāp vai apzodz. Un, kaut gan tu skaļi skaiti lūgšanas, tu netici, ka es, Tehlu, esmu radījis pasauli un vēroju visus, kas tajā dzīvo.”
To dzirdēdams, Rengens nobālēja un nometa veseri zemē. Jo tas, ko viņam sacīja Tehlu, bija patiesība. Tehlu pārlaida skatienu visiem klātesošajiem vīriešiem un sievietēm. Viņš ieskatījās to sirdis un teica, ko redzēja. Tie visi bija nekrietni, un Rengens to vidū bija pat viens no labākajiem.
Tad Tehlu ievilka ceļa smiltīs svītru, kas stiepās starp viņu un visiem atnācējiem. “Šis ceļš ir kā līkumotais dzīves pavediens. Cilvēks var izvēlēties vienu no divām takām, kuras atrodas viena otrai līdzās. Šobrīd jūs visi ejat pa pretējās puses taku. Jums jāizvēlas. Vai nu palieciet uz savas takas, vai arī nāciet pāri uz manējo!”
“Bet ceļš taču ir viens un tas pats! Tas ved uz vienu un to pašu vietu,” kāds iebilda.
“Jā”.
“Un kurp šis ceļš ved?”
“Pretī nāvei. Ikviena dzīve beidzas ar nāvi, un ir tikai viens izņēmums. Tāda ir pasaules kārtība.”
“Tad kāda tam nozīme, kurā pusē cilvēks izvēlas palikt?” Jautātājs bija Rengens. Viņš bija liela auguma vīrietis, viens no retajiem, kas bija garāki par tumšacaino Tehlu. Tomēr pāris pēdējās stundās dzirdētais un redzētais viņu bija krietni satricinājis. “Kas sagaidāms mūsu ceļa pusē?”
“Sāpes." Tehlu atbildēja balsī, kas bija cieta un auksta kā akmens. “Sods.”
“Un tavā pusē?”
“Pašlaik sāpes,” Tehlu sacīja tādā pašā balsi. “Pašlaik sods par visu, ko esat darījuši. No tā nav iespējams izbēgt. Bet šeit esmu arī es, jo šī ir mana taka.”
“Kā lai es pāreju tavā pusē?”
“Nožēlo bijušo un nāc pāri!”
Rengens pārkāpa novilktajai svītrai un nostājās blakus savam Dievam. Tad Tehlu noliecās un pacēla kalēja nomesto veseri. Taču viņš neatdeva to atpakaļ īpašniekam, bet iesita viņam ar to kā ar pātagu. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz. Pēc trešā sitiena Rengens nokrita uz ceļiem, elsodams un kliegdams sāpēs. Bet Tehlu pēc trešā sitiena nolika veseri malā un notupās, lai ieskatītos Rengenam sejā. “Tu biji pirmais, kas pārnāca šajā pusē,” viņš teica tik klusi, ka dzirdēt varēja tikai kalējs. “Tas bija drosmīgs un grūts solis. Es lepojos ar tevi. Tu vairs neesi Rengens, tu tagad esi Verets, takas veidotājs.” Pēc tam Tehlu apskāva viņu ar abām rokām, un Rengens, kas tagad bija Verets, juta lielākās sāpes izgaistam. Tomēr visas ne, jo Tehlu bija patiesīgi teicis, ka no soda nav iespējams izbēgt.
Cits pēc cita ļaudis pārkāpa pāri svītrai, un citu pēc cita Tehlu ar veseri notrieca zemē. Bet katru reizi, kad vīrietis vai sieviete pakrita, Tehlu nometās pie tā ceļos, runāja ar to, deva cilvēkiem jaunus vārdus un dziedēja daļu sāpju.
Daudzos cilvēkos bija iemājojuši dēmoni, kas pēc vesera sitiena kliegdami metās bēgt. Ar šiem cilvēkiem Tehlu runāja ilgāk, taču beigās vienmēr viņus apskāva un viņi jutās pateicīgi. Daži dejoja priekā, ka tikuši vaļā no briesmoņiem, kas viņos slēpušies.
Beigās svītras viņā pusē palika septiņi cilvēki. Tehlu trīs reizes aicināja tos nākt pāri, un trīs reizes tie atteicās. Pēc trešās reizes Tehlu pārlēca pāri svītrai un ar spēcīgu sitienu nogāza visus tos zemē.
Bet visi tie nebija cilvēki. Kad Tehlu iesita ceturtajam, atskanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un gaisā pacēlās degošas ādas smaka. Jo ceturtais cilvēks nebija cilvēks, bet dēmons, kas valkāja cilvēka ādu. Kad tas atklājās skatienam, Tehlu to sagrāba, salauza abās rokās, nolādēja tā vārdu un aizraidīja to ārpasaules tumsībā, kur ir dēmonu mājvieta.
Pārējie trīs pakļāvās sitienam. No vairākiem pakritušajiem izbēga dēmoni, kaut gan paši tie bija cilvēki, nevis dēmoni. Ar sešiem notriektajiem, kuri nebija pārgājuši svītras otrā pusē, Tehlu nerunāja un nenometās ceļos tos apskaut un atvieglot to sāpes.
Nākamajā dienā Tehlu devās ceļā, lai turpinātu iesākto. Viņš staigāja no ciema uz ciemu, visiem piedāvādams tādu pašu izvēli kā iepriekš. Iznākums vienmēr bija līdzīgs: daži pārkāpa pāri svītrai, citi palika savā pusē, un vairāki vispār nebija cilvēki, bet dēmoni tos viņš iznīcināja.
Tomēr bija viens dēmons, kas izvairījās no Tehlu. Tas bija Enkaniss, kura seja vienmēr tinās ēnā. Enkaniss, kura balss dūrās cilvēku prātos kā nazis.
Lai kur Tehlu apstātos un piedāvātu cilvēkiem izvēlēties taku, Enkaniss tur nupat bija uzturējies, postījis ražu un indējis akas. Sakūdījis cilvēkus nāvēt vienam otru un zadzis no gultām aizmigušus bērnus.
Pēc septiņiem gadiem Tehlu kājas bija izstaigājušas visu pasauli. Viņš bija padzinis dēmonus, kas apsēda cilvēkus. Padzinis visus, izņemot vienu. Enkaniss svabadi klejoja apkārt un nodarīja tūkstoš dēmonu ļaunumu, postīdams un iznīcinādams visu, kas gadījās ceļā.
11 nu Tehlu vajāja Enkanisu, un Enkaniss bēga. Drīz Tehlu atpalika no Enkanisa par vienu dienkopu, tad par divām dienām, pēc tam par pusi dienas. Beidzot viņš nokļuva tik tuvu, ka juta Enkanisa klātbūtnes saltumu un varēja pateikt, kurām vietām ir pieskārušās tā rokas un kājas, jo tās sedza auksta, melna ledus kārta.