Enkaniss zināja, ka Tehlu dzenas viņam pa pēdām. Dēmonu valdnieks ieradās lielā pilsētā un ar savu tumsības spēku to nopostīja. To viņš darīja cerībā, ka tādējādi aizkavēs Tehlu un veiksmīgi aizbēgs, taču Staigājošais Dievs uzkavējās tikai tik ilgi, lai ieceltu priesterus, kam vajadzēja rūpēties par izpostītās pilsētas iedzīvotājiem.
Enkaniss bēga sešas dienas un iznicināja sešas pilsētas. Taču septītajā dienā Tehlu piekļuva viņam tik tuvu, ka Enkaniss nepaguva izsaukt savu tumsības spēku, un septītā pilsēta paglābās no posta. Tāpēc septiņi ir veiksmes skaitlis un mēs svinam Caenin Septltdienu.
Tagad Enkanisam zeme svila zem kājām un visas domas viņš veltīja bēgšanai. Astotajā dienā Tehlu neapstājās ne gulēšanas, ne ēšanas dēļ. Un tāpēc Savaldīšanas dienas beigās Tehlu panāca Enkanisu. Viņš uzbruka dēmonam un trieca tam ar savu lielo veseri. Enkaniss nokrita zemē kā akmens, bet Tehlu veseris sadrupa un palika guļam ceļa putekļos.
Visu garo nakti Tehlu nesa Enkanisa ļengano augumu un devītās dienas rītā sasniedza Aturas pilsētu. Kad cilvēki ieraudzīja dēmona nekustīgos apveidus Tehlu rokās, viņi domāja, ka Enkaniss ir miris. Bet Tehlu zināja, ka to tik viegli nevar panākt. Enkanisu nonāvēt nevarēja ne vienkāršs asmens, ne sitiens. Nekādas restes nespēja noturēt viņu gūstā.
Tāpēc Tehlu aiznesa Enkanisu uz kalēja smēdi. Viņš prasīja dzelzi, un cilvēki atnesa visu, kas tiem piederēja. Kaut gan Tehlu ne brīdi nebija atpūties un ne drusciņas nebija ēdis, viņš strādāja visu devīto dienu. Kamēr desmit vīri pūta plēšas, Tehlu kala lielu dzelzs riteni.
Viņš strādāja augu nakti, un, kad kalvē iespīdēja desmitās dienas pirmais gaismas stars, viņš pēdējo reizi uzsita pa riteni, un darbs bija galā. Ritenis bija viscaur no melnas dzelzs un augstāks par cilvēka augumu. Tam bija seši spieķi, katrs resnāks par vesera kātu, un visu riteni aptvēra sprīdi plata stīpa. Tas svēra tikpat, cik četrdesmit vīru, un izstrāvoja aukstumu. Tā vārds skanēja baisi, un neviens to nedrīkstēja izrunāt.
Tehlu saaicināja ap sevi cilvēkus, kas bija vērojuši viņa darbu, un izvēlējās to vidū priesteri. Tad viņš lika pilsētas vidū izrakt lielu bedri piecpadsmit pēdu platumā un divdesmit pēdu dziļumā.
Saulei lēcot, Tehlu uzlika dēmona ķermeni uz riteņa. Līdz ar pirmo dzelzs pieskārienu Enkaniss sāka miegā grozīties. Bet Tehlu viņu cieši pieķēdēja pie riteņa, sakala ķēdes posmus kopā un noslēdza tos stingrāk par visdrošāko atslēgu.
Tad Tehlu atkāpās, un visi redzēja, ka Enkaniss vēlreiz sagrozās, it kā viņu mocītu nelāgs sapnis. Pēc brīža viņš nodrebēja un pilnīgi pamodās. Dēmons pūlējās saraut ķēdes, un viņa augums cīnoties izliecās augšup. Vietās, ko skāra dzelzs, viņa ādu šķita durstām naži, adatas un naglas, svilinām sals un neskaitāmu kukaiņu dzēlieni. Enkaniss uz riteņa spārdījās un gaudoja, bet dzelzs dedzināja, dzēla un saldēja.
Tehlu šī skaņa bija kā tīkama mūzika. Viņš apgūlās zemē blakus ritenim un ieslīga dziļā miegā, jo bija bezgala noguris.
Viņš pamodās desmitās dienas vakarā. Enkaniss joprojām gulēja, piesiets pie riteņa, bet viņš vairs negaudoja un necīnījās kā sagūstīts zvērs. Tehlu noliecās un ar lielu piepūli pacēla vienu riteņa malu, uzslēja to un atbalstīja pret blakus augošo koku. Kad Tehlu tuvojās, Enkaniss lādēja viņu nevienam nezināmās valodās, centās skrāpēt un kost.
“Tu pats to panāci,” Tehlu teica.
Tajā naktī pilsēta svinēja svētkus. Tehlu aizsūtīja cilvēkus nocirst duci mūžzaļu koku un sakurt izraktās bedres dibenā lielu ugunskuru.
Visu nakti pilsētas iedzīvotāji dejoja un dziedāja ap liesmojošo sārtu. Viņi zināja, ka pēdējais un bīstamākais pasaules dēmons beidzot ir notverts.
Un visu nakti Enkaniss karājās pie riteņa un vēroja cilvēkus, sastindzis nekustīgs kā čūska.
Kad pienāca vienpadsmitās dienas rīts, Tehlu trešo un pēdējo reizi piegāja pie Enkanisa. Dēmons izskatījās sadilis un mežonīgs. Viņa āda bija dzeltenīga un kauli asi spiedās cauri ādai. Tomēr spēks joprojām ieskāva viņu kā tumšs apmetnis, slēpjot viņa seju ēnā.
“Enkanis,” Tehlu teica. “Šī ir tava pēdējā iespēja runāt. Dari to, jo es zinu, ka tas ir tavos spēkos!”
“Valdniek Tehlu, es neesmu Enkaniss.” īsu brīdi dēmona balss skanēja žēlabaini, un visus, kuri to dzirdēja, pārņēma bēdas. Bet tad atskanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un ritenis iedimdējās kā dzelzs zvans. To dzirdot, Enkanisa augums sāpīgi noraustījās un palika ļengani karājamies, līdz riteņa šķindas apklusa.
“Atmet viltības, tumšais spēks! Nemelo!” Tehlu bargi teica, un viņa skatiens bija tikpat tumšs un ciets kā riteņa dzelzs.
“Ko tad tu gribi?” Enkaniss iešņācās, un viņa balss griezīgi iečerkstējās kā akmens, trinoties pret otru akmeni. “Ko tu gribi? Kaut tu sabirztu putekļos, ko tu gribi no manis?”
“Tavs ceļš ir ļoti īss, Enkanis. Tomēr tu vēl vari izvēlēties taku, pa kuru iet.”
Enkaniss iesmējās. “Tu piedāvā man tādu pašu izvēli kā lopu baram? Jā, labi, tad es pāreju tavā ceļa pusē, es nožēloju un…”
Ritenis atkal dobji un gari iedimdējās kā milzu zvans. Enkanisa augums atkal saspringa, cīnoties ar ķēdēm, un viņa brēciens satricināja zemi un sadrebināja akmeņus pusjūdzes apkārtnē.
Kad riteņa un kliedziena troksnis bija apklusis, Enkaniss elsodams un trīcēdams palika karājamies ķēdēs. “Es piekodināju, lai tu nemelo, Enkanis!” Tehlu bez žēlastības teica.
“Tad es izvēlos savu taku!” Enkaniss iebrēcās. “Es nenožēloju! Ja varētu vēlreiz izvēlēties, es pacenstos tikai ātrāk skriet! Tavi ļautiņi ir kā lopi, ar ko mēs barojamies. Ja tu, mūžam nolādētais, mani uz pusstundu atbrīvotu, es gādātu, lai šie nožēlojamie, stulbie zemnieki sajuktu prātā no šausmām! Es dzertu bērnu asinis un peldētos sieviešu asarās!” Viņš būtu gribējis pateikt vairāk, bet, cīnoties ar ķēdēm, viņam pietrūka elpas.
“Tā,” Tehlu noteica un piegāja ritenim klāt. Bridi varēja likties, ka viņš grasās apskaut Enkanisu, taču viņš tikai sniedzās pēc riteņa dzelzs spieķiem. Pēc tam, saņēmis visus spēkus, Tehlu pacēla riteni sev virs galvas. Izstiepis rokas, viņš aiznesa to līdz bedrei un iesvieda Enkanisu tās dziļumā.
Ducis mūžzaļo koku visu nakti bija uzturējuši uguni. Agri no rīta liesmas bija apdzisušas, atstājot aiz sevis nespodras ogles, kas vēja pūsmā palaikam iemirdzējās.
Ritenis ar piesieto Enkanisu plakaniski nokrita zemē. Gaisā pacēlās dzirksteles un pelni, un ritenis ieslīga dziļi karstajās oglēs. Enkaniss palika guļam virs tām, un dzelzs viņu turēja, durstīja un dedzināja.
Kaut gan dēmons neatradās tieši ugunī, karstums bija tik spēcīgs, ka viņa drēbes apgruzdēja melnas un sačokurojās bez aizdegšanās. Enkaniss raustīja ķēdes, ietriekdams riteni arvien dziļāk oglēs. Viņš iekliedzās, jo zināja, ka uguns un dzelzs spēj nogalināt pat dēmonu. Un, par spīti tumšajam spēkam, viņš bija piesiets un dega. Viņš juta, kā riteņa metāls apakšā sakarst, padarot melnas viņa rokas un kājas. Enkaniss iebrēcās, un pat tad, kad āda kūpēja un pārogļojās, viņa seju joprojām slēpa ēna, kas pacēlās virs viņa kā tumstošas liesmas mēle.
Tad Enkaniss apklusa, un vienīgā skaņa bija sviedru un asiņu spraksti, lāsēm krītot lejup no dēmona ķermeņa. Ilgu laiku valdīja klusums. Enkaniss raustījās ķēdēs, kas turēja viņu pie riteņa, un šķita, ka viņš raustīsies, līdz muskuļi atdalīsies no kauliem un cīpslām.