Tad atskanēja spalgs troksnis, kas atgādināja lūstošu zvanu, un dēmona roka atsvabinājās no riteņa. Ķēdes posmi, kas tagad sarkani kvēloja, nokaitēti uguns karstumā, uzlidoja augšup un kūpēdami nokrita pie apkārtējo vērotāju kājām. Klusumu pāršķēla piepeši, mežonīgi Enkanisa smiekli, kas atgādināja plīstoša stikla troksni.
Nākamajā brīdī dēmons atbrīvoja otru roku, tomēr vairāk nepaguva, jo Tehlu ielēca bedrē ar tādu sparu, ka dzelzs dobji iežvadzējās. Tehlu sagrāba abas dēmona rokas un piespieda tās atpakaļ pie riteņa.
Enkaniss iekliedzās niknumā un neticībā: kaut gan viņš bija atspiests atpakaļ pie degošā riteņa un kaut gan viņš saprata, ka Tehlu ir stiprāks nekā važas, ko viņš sarāvis, dēmons ieraudzīja, ka Tehlu deg spilgtās liesmās.
“Muļķis!” viņš iegaudojās. “Tu mirsi te kopā ar mani! Laid mani vaļā un ļauj dzīvot! Atlaid mani, un es tevi nekad vairs neapgrūtināšu!” Šoreiz ritenis neiešķindējās, jo Enkaniss patiesi bija pārbijies.
“Nē!” Tehlu atbildēja. “Tavs sods ir nāve. Un tu to saņemsi.”
“Muļķis! Vājprātīgais!” Enkaniss veltīgi kliedza. “Tu dedz liesmās kopā ar mani un nomirsi tāpat kā es!”
“Visam lemts pārvērsties pīšļos, un sadegs ari šī miesa. Bet es esmu Tehlu. Pats savs dēls. Pats savs tēvs. Es biju iepriekš un būšu turpmāk. Ja man jākļūst par upuri, tad tas būšu tikai es. Un, ja būšu vajadzīgs un mani pienācīgi aicinās, es nākšu atkal spriest tiesu un sodīt.”
Tā nu Tehlu turēja Enkanisu pie degošā riteņa, un nekādi dēmona draudi vai kliedzieni viņu nespēja ne drusciņas ietekmēt. Un tā Enkaniss aizgāja no pasaules, un līdz ar viņu aizgāja Tehlu, ko sauca par Mendu. Viņi abi sadega un pārvērtās pelnos Aturas bedrē. Tāpēc tehliešu priesteri valkā pelnu pelēkus tērpus. Un tāpēc mēs zinām, ka Tehlu rūpējas par mums, vēro mūs un sargā mūs no…
* * *
Trapiss aprāvās pusvārdā, jo Džespins sāka gaudot un raustīt savas saites. Es lēni atslīgu nemaņā, līdzko uzmanību vairs nesaistīja stāsts.
Pēc tam manī dzima aizdomas, kas nekad vairs gluži neizgaisa. Vai Trapiss ir tehliešu priesteris? Viņa tērps bija skrandains un netīrs, bet krietni senāk tas varēja būt pelnu pelēks. Dažas vietas viņa stāstā
bija izklausījušās neveiklas un samocītas, tomēr citas skanēja cēli un iespaidīgi, it kā tās diktētu pusizgaisušas atmiņas. Atmiņas no sprediķiem? Vai no tā, ko viņš izlasījis “Takas grāmatā”?
Es nekad neuzdevu viņam šo jautājumu. Un, kaut gan turpmāko mēnešu gaitā bieži iegriezos Trapisa pagrabā, nekad vairs nedzirdēju viņu kaut ko stāstām.
;
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA. Līdzīgi ēnām
VISU LAIKU, ko pavadīju Tarbeanā, es turpināju mācīties, kaut gan lielākā daļa mācībstundu bija sāpīgas un nepatīkamas.
Es iemācījos ubagot. Tas bija praktisks aktierspēles izmantojums ļoti apgrūtinošas auditorijas priekšā. Darīju to prasmīgi, taču Piekrastes rajonā naudas bija maz, un tukšs ubaga trauks nozīmēja aukstu nakti un izsalkumu.
Bīstamu mēģinājumu un kļūmju gaitā es atklāju, kā visveiksmīgāk pārgriezt naudas maku un iztukšot kabatu. Kabatu tukšošana man padevās vislabāk. Drīz vien apguvu daždažādu aizbīdņu un atslēgu noslēpumus. Mani veiklie pirksti atrada pielietojumu tādās jomās, ko nemūžam nebūtu iedomājušies ne mani vecāki, ne Abentijs.
Es iemācījos bēgt no ikviena, kura sejā bija nedabiski balts smaids. Dennerkoka sveķi lēnām balina zobus, un tas nozīmē, ka saldummāns, kurš nodzīvojis pietiekami ilgi, lai viņa zobi kļūtu pilnīgi balti, visticamāk, ir jau pārdevis visu, ko vērts pārdot. Tarbeanā bīstamu ļaužu ir papilnam, bet visbīstamākie ir saldummāni, kurus moka izmisīga vēlme iegūt jaunu sveķu devu. Tie ir spējīgi nogalināt cilvēku pat pāris peniju dēļ.
Iemācījos no lupatām pagatavot kaut ko līdzīgu apaviem. īstas kurpes man kļuva par tālu sapni. Pirmajos divos gados man šķita, ka pēdas vienmēr ir nosalušas vai sagraizītas, vai nosalušas un sagraizītas vienlaikus. Bet trešajā gadā manas pēdas bija sarepējušas kā veca āda, un es varēju stundām ilgi skriet kailām kājām pa pilsētas asajiem akmeņiem un nejust nekādas sāpes.
Iemācījos ne no viena negaidīt palīdzību. Tarbeanas drūmākajās vietās palīgā sauciens piesaista plēsoņas tāpat kā asiņu smarža vējā.
* * *
Es gulēju, cieši ieritinājies savā triju jumtu savienojuma slēptuvē. No dziļa miega mani pamodināja rupji smiekli un soļu duna ieliņā tieši zem manis.
Skrējiena troksnis apklusa, to nomainīja plīstoša auduma stirkšķi, un smiekli iedārdējās vēl skaļāk. Aizrāpies līdz jumta malai, es paskatījos lejā uz ielu. Ieraudzīju vairākus lielus zēnus, gandrīz pieaugušus vīriešus. Viņu apģērbs bija tikpat skrandains un netīrs kā manējais. Viņi bija pieci, varbūt seši. Paši līdzīgi ēnām, viņi te nozuda ēnās, te iznira no tām. Viņu krūtis no skrējiena strauji cilājās, un es augšā dzirdēju viņu elpu.
Bara vajātais medījums pašlaik atradās ieliņas vidū; tas bija mazs, ne vairāk kā astoņus gadus vecs zēns. Viens no lielajiem puišiem bija viņu sagrābis un stingri turēja ciet. Zēna kailā āda bāli mirgoja mēness gaismā. Vēlreiz atskanēja plīstošu drēbju troksnis, un zēna klusais kliedziens pārtapa elsainos šņukstos.
Pārējie stāvēja un skatījās, ātri un neskaidri sarunādamies; viņu sejās rēgojās cietsirdīgi, alkatīgi smaidi.
Ari man tumsā vairākkārt bija dzinušies pakaļ vajātāji. Pirms vairākiem mēnešiem viens no tiem bija mani noķēris. Skatījos lejup un pārsteigts atklāju, ka spiežu plaukstā sarkanu, smagu jumta dakstiņu, gatavs sviest to lejā.
Tad apturēju sevi un paskatījos atpakaļ uz savu slepeno patvērumu. Man šeit bija lupatu sega un puse maizes klaipa. Tepat bija paslēpta mana nauda nebaltai dienai astoņi dzelzs peniji, paredzēti gadījumam, ja stāvoklis kļūtu pavisam bēdīgs. Un šeit bija arī pats vērtīgākais Bena grāmata. Te es biju drošībā. Pat tad, ja es trāpītu kādam no zēniem, pārējie tūlīt mestos augšā uz jumta. Un pat tad, ja man izdotos aizbēgt, es vairs nevarētu te atgriezties.
Noliku dakstiņu malā. Atgriezos vietā, kas bija kļuvusi par manām mājām, un saritinājos iedobē zem jumta pārkares. Iekrampējos segā un sakodu zobus, cenzdamies nedzirdēt apslāpēto sarunu troksni, skarbos smieklus un klusos, bezcerīgos šņukstus.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. Starpspēle — Vajadzīgs iemesls
KVOUTS PAMĀJA Hronistam, lai tas noliek rakstāmspalvu, un izstaipījās, saņemdams kopā virs galvas paceltos pirkstus. Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi to atcerējos, viņš teica. Ja gribi izdibināt iemeslu, kāpēc es kļuvu tas Kvouts, kuru daudzina stāstos, tev laikam jāmeklē šeit.
Hronists sarauca pieri. Kā to lai saprot?
Kvouts krietnu brīdi klusēja, lūkodamies uz savām plaukstām. Vai zini, cik reižu mūžā es esmu piekauts?
Hronists papurināja galvu.
Pacēlis galvu, Kvouts pasmīnēja un nevērīgi paraustīja plecus. Arī es nezinu. Varētu domāt, ka kaut kam tādam ir noteikti jāiesēžas atmiņā. Varētu domāt, ka es atcerēšos visus savus lauztos kaulus. Varētu domāt, ka atcerēšos visas šuves un pārsējus. Viņš papurināja galvu.
- Neatceros. Bet es atceros to mazo zēnu, kurš šņukstēja tumsā. Pēc visiem šiem gadiem atceros skaidri kā šodien.
Hronists savilka uzacis. Tu pats teici, ka neko nebūtu varējis palīdzēt.
- Būtu varējis, Kvouts nopietni sacīja, bet es neko nedarīju. Tā bija mana izvēle, kuru es nožēloju līdz šai dienai. Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.