Kvouts atstūma krēslu no galda. Man šķiet, ka pietiks stāstīt par Tarbeanas tumšo pusi. Viņš piecēlās un vēlreiz pamatīgi izstaipījās, aizlicis rokas aiz galvas.
- Kāpēc, Reši? Bastam spēji izlauzās jautājums. Kāpēc tu tur paliki, ja tur bija tik briesmīgi?
Kvouts pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Kurp es varēju iet, Bast? Visi, kurus es pazinu, bija miruši.
- Visi ne, Basts iebilda. Vēl bija Abentijs. Tu varēji doties pie viņa!
- Līdz Halovfellai bija vairāki simti jūdžu, Bast, Kvouts gurdi atmeta un, aizgājis uz istabas viņu malu, nostājās aiz bāra letes.
- Vairāki simti jūdžu bez tēva kartēm, kas norādītu pareizo virzienu. Vairāki simti jūdžu bez ratiem, kuros varētu sēdēt vai gulēt. Bez jebkādas palīdzības, bez naudas un bez kurpēm. Laikam jau tas nebija neiespējami. Tomēr jaunam zēnam, kas vēl nav atguvies no vecāku zaudējuma…
Kvouts papurināja galvu. Nē. Tarbeanā es varēju vismaz ubagot vai zagt. Vasaru man kaut kā ar grūtībām bija izdevies pārlaist mežā. Bet kā būtu ziemā? Viņš papurināja galvu. Es būtu nosalis vai nomiris badā.
Stāvēdams aiz letes, Kvouts piepildīja savu kausu un no dažādiem trauciņiem pievienoja tam mazas šķipsniņas garšvielu, tad ar dompilnu sejas izteiksmi aizgāja līdz lielajam akmens kamīnam. Tev, protams, taisnība. Jebkur citur būtu bijis labāk nekā Tarbeanā.
Pievērsis skatienu ugunij, viņš paraustīja plecus. Bet visi mēs esam ieradumu vergi. Daudz vieglāk ir sēdēt pazīstamajā alā, ko esi sev izracis. Varbūt man tas šķita pat taisnīgi. Tas bija mans sods par to, ka nebiju klāt un nepalīdzēju, kad ieradās čandriāni. Sods par to, ka nenomiru, kad man vajadzēja mirt kopā ar savu ģimeni.
Basts pavēra muti, tad atkal to aizvēra un sarauktu pieri raudzījās galda virsmā.
Kvouts paskatījās pār plecu un iecietīgi pasmaidīja. Es nesaku, ka tas ir saprātīgi, Bast. Emocijas pēc savas dabas nemēdz būt saprātīgas. Tagad es tā vairs nejūtos, bet toreiz jutos. Es atceros. Viņš atkal pievērsās ugunij. Bena mācības ir darījušas manu atmiņu tik skaidru un asu, ka man reizēm jāuzmanās, lai sev neiegrieztu.
Paņēmis no kamīna malas karstakmeni, Kvouts iemeta to savā koka kausā. Ar skaļu šņācienu tas nogrima dibenā. Istabu piestrāvoja dedzinātu krustnagliņu un muskatrieksta smarža.
Kvouts devās atpakaļ pie galda, maisīdams sidru ar karoti garā kātā. Jāatceras ari tas, ka mans prāts nebija gluži skaidrs. Daudzējādā ziņā es joprojām dzīvoju šokā, varētu teikt, miegā. Bija vajadzīgs kaut kas vai kāds, kas mani pamodinātu.
Viņš pamāja Hronistam, kas viegli sapurināja rakstāmspalvu un noņēma tintnīcas vāciņu.
Kvouts atlaidās krēsla atzveltnē. Man vajadzēja, lai kāds atgādinātu to, ko biju aizmirsis. Man bija vajadzīgs iemesls, lai dotos projām. Pagāja gadi, pirms es satiku kādu, kurš to spēja. Viņš ar smaidu paskatījās uz Hronistu. Pirms es satiku Skarpi.
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . lanres pārvērtība
TOBRĪD BIJU nodzīvojis Tarbeanā vairākus gadus. Nemanītas garām bija aizslīdējušas trīs dzimšanas dienas, un man bija mazliet vairāk par piecpadsmit gadiem. Biju iemācījies Piekrastē izdzīvot. Biju kļuvis prasmīgs ubags un zaglis. Atslēgas un kabatas padevās manam pieskārienam. Zināju, kuros lombardos uzpērk mantas, neuzdodot jautājumus.
Es joprojām staigāju skrandās un bieži biju izsalcis, tomēr īsts bads man nedraudēja. Lēnām papildināju savus ietaupījumus nebaltai dienai. Pat pēc bargas ziemas, kurā nereti vajadzēja maksāt par siltu naktsguļas vietu, manā slēptuvē joprojām glabājās vairāk nekā divdesmit dzelzs peniju. Tā man bija gluži kā pūķa dārgumu krātuve.
Biju itin ērti iejuties šajā pilsētā. Tomēr man nebija nekāda dzīves mērķa un satura, ja neņem vērā vienīgo vēlmi papildināt savu slepeno naudas krātuvi. Nebija nekādu dzīvinošu aicinājumu. Nebija nākotnes, kurā raudzīties. Vadīju dienas, meklēdams iespēju kaut ko nozagt vai tīkami nosist laiku.
Tomēr pirms dažām dienām kāds gadījums Trapisa pagrabā bija ienesis pārmaiņu manā dzīvē. Biju dzirdējis kādu meiteni bijīgā balsi runājam par stāstnieku, kurš visu laiku pavadot Ostmalas krogā ar nosaukumu “Pusmasts”. Cik varēju noprast, katru dienu ap sestā zvana laiku viņš stāstīja kādu stāstu. Meitene apgalvoja, ka viņš zinot ikvienu stāstu, ko kāds vēloties dzirdēt. Vēl vairāk: viņš esot noslēdzis derības. Ja viņš nezināšot prasīto stāstu, tad došot prasītājam veselu talantu.
Visu atlikušo dienas daļu es domāju par meitenes teikto. Šaubījos, vai tā varētu būt patiesība, tomēr nespēju atvairīt domas par to, ko varētu iesākt ar veselu sudraba talantu. Es varētu nopirkt kurpes, varbūt ari nazi, iedot naudu Trapisam un piedevām vēl divkāršot savus ietaupījumus.
Pat tad, ja meitene par derībām būtu melojusi, mani šī ziņa tomēr interesēja. Uz ielas bija grūti atrast izklaidēšanos. Paretam kāda skrandaiņu trupa uz ielas stūra izrādīja pantomīmu, kādreiz krogā varēja dzirdēt vijolnieku. Taču īstas izklaides maksāja naudu, un mani sūrās pūlēs iegūtie peniji bija pārāk vērtīgi, lai tos viegli palaistu vējā.
Tomēr bija kāds šķērslis. Ostmala man nebija droša vieta.
Tas man jāpaskaidro tuvāk. Pirms vairāk nekā gada biju ieraudzījis pa ielu ejam Paiku. Nebiju redzējis viņu kopš pirmās Tarbeanā pavadītās dienas, kad viņš ar saviem draugiem šķērsielā bija man uzbrucis un iznicinājis mana tēva lautu.
Lielāko dienas daļu es viņam piesardzīgi sekoju, turēdamies drošā attālumā un slēpdamies ēnā. Beidzot viņš devās mājās uz šauru Ostmalas aklo ieliņu, kas savā ziņā atgādināja manu slepeno patvērumu. Paika mītni veidoja pussalauztas redeļu kastes, ko viņš bija savācis vienkop, lai patvertos no vēja un lietus.
Visu nakti es tupēju uz jumta, gaidīdams, kad viņš nākamajā rītā dosies projām. Tad nokāpu lejā pie Paika kastu midzeņa un apskatīju to tuvāk. Tas bija itin mājīgs patvērums, un tajā bija savāktas gadu gaitā atrastas sīkas mantas. Tur bija arī alus pudele, ko es izdzēru. Turpat bija ari puse no siera gabala, ko es apēdu, un krekls, ko es pievācu, jo tas bija mazāk noplīsis nekā manējais.
Pameklējies ilgāk, es atradu vēl dažādus sīkumus sveci, auklas kamolu, marmora spēļu bumbiņas. Visvairāk mani pārsteidza vairāki buru audekla gabali, uz kuriem ar ogli bija uzzīmēta sievietes seja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz es atradu to, ko patiesībā biju meklējis. Dziļāk par visām citām lietām bija paslēpta neliela koka kaste, kas, spriežot pēc ārienes, bija bieži cilāta. Tajā gulēja sakaltušu vijolīšu pušķis, apsiets ar baltu lentīti, rotaļu zirdziņš, kas bija zaudējis gandrīz visas aukliņu krēpes, un blonda matu cirta.
Vairākas minūtes darbojos ar kramu un tēraudu, līdz man izdevās uzšķilt dzirksteli. Vijolītes bija labs aizkurs, un drīz augstu gaisā pacēlās pelēki dūmu mākoņi. Es stāvēju un noskatījos, kā visu, ko Paiks mīlējis, aprij uguns liesmas.
Taču, baudīdams šo bridi, es aizkavējos pārāk ilgi. Pa ieliņu šurp skrēja Paiks kopā ar draugu, jo dūmi bija piesaistījuši viņu uzmanību, un es nokļuvu lamatās. Paiks pārskaities metās man virsū. Viņš bija par sešām collām garāks un mārciņas piecdesmit smagāks. Vēl ļaunāk: viņam rokā bija stikla lauska, vienā galā nosieta ar auklu un tādējādi pārveidota par primitīvu nazi.
Viņš paguva man vienreiz iedurt stilbā virs ceļgala, pirms es triecu viņa roku pret bruģi, sadauzot pašdarināto nazi druskās. Pēc tam viņš tomēr pamanījās nozilināt man aci un pārlauzt vairākas ribas, bet es viņam pamatīgi iespēru pa kājstarpi un tiku vaļā. Kad bēgu projām, viņš kliboja man pakaļ un kliedza, ka nogalināšot mani par to, ko esmu izdarījis.