Es viņam ticēju. Kad biju kaut cik savedis kārtībā sadurto kāju, es paņēmu visu nebaltām dienām ietaupīto naudu un nopirku piecas pintes drega lētu, pretīgu dzērienu, kas bija pietiekami stiprs, lai izdedzinātu muti. Tad aizkliboju uz Ostmalu un gaidīju, kad mani ieraudzīs Paiks un viņa draugi.
Gaidīt nevajadzēja ilgi. Ļāvu, lai viņš ar diviem draugiem pusjūdzi man seko, un, pagājuši garām Šuvju ielai, mēs iegājām Tallovzas rajonā. Turpināju ceļu tikai pa lielajām ielām, jo zināju, ka viņi neuzdrīkstēsies man uzbrukt gaišā dienas laikā daudzu cilvēku klātbūtnē.
Bet, līdzko iegriezos šķērsielā, sekotāji pielika soli, lai mani panāktu, jo viņi nodomāja, ka cenšos aizbēgt. Tomēr, nogriezušies gar stūri, viņi nevienu neredzēja.
Kad Paiks sadomāja paskatīties augšup, es no zema jumta malas uzgāzu viņam spaini drega. Tas nolija manam ienaidniekam pār seju un krūtīm, pamatīgi viņu izmērcējot. Paiks iekliedzās, tvēra ar roku pie acīm un nokrita ceļos. Tad es uzvilku fosfora sērkociņu, ko biju nozadzis, un sviedu viņam, skatīdamies, kā tas ar sprakstošu liesmu krīt lejup.
Neizmērojamā, nežēlīgā bērna naidā es biju cerējis, ka viņš pārvērtīsies liesmu stabā. Tas nenotika, tomēr Paiks aizdegās. Viņš vēlreiz iebrēcās, pielēca kājās un sāka drudžaini streipuļot, bet draugi ar sitieniem centās apdzēst uguni. Izmantodams viņu aizņemtību, es pamanījos aizbēgt.
Tas bija noticis pirms gada, un kopš tā laika es Paiku nebiju redzējis. Viņš nebija mēģinājis mani uzmeklēt, un es biju turējies tālu no Ostmalas rajona, reizēm pat metis vairāku jūdžu līkumu, lai nebūtu jāiet tam garām. Šķita, ka mūsu starpā iestājies tāds kā pamiers. Tomēr es nešaubījos, ka Paiks un viņa draugi atceras, kāds es izskatos, un ir gatavi kārtot rēķinus, līdzko izdotos mani ieraudzīt.
Pārdomājis stāvokli, nospriedu, ka doties turp būtu pārāk bīstami. Pat iespēja bez maksas klausīties stāstus un cerība iegūt sudraba
V
talantu nebija tik vērtīga, lai to dēļ atkal saķertos ar Paiku. Turklāt kādu stāstu gan es varētu prasīt?
Šis jautājums neizgāja man no prāta vairākas nākamās dienas. Kādu stāstu es varētu prasīt? Sagrūdos ar kādu ostas strādnieku un iedunkāts atstreipuļoju sānis, nepaguvis iebāzt roku viņa kabatā. Kādu stāstu? Ubagoju uz ielas stūra pretī tehliešu baznīcai. Kādu stāstu? Nozagu trīs maizes klaipus un divus no tiem aiznesu Trapisam. Kādu stāstu?
Tad kādu vakaru, kad gulēju savā slepenajā mītnē zem triju jumtu savienojuma un tikko kā laidos miegā, man pēkšņi atausa doma. Lanre! Protams! Es varu prasīt, lai viņš pastāsta patieso stāstu par Lanri. Stāstu, kuru mans tēvs…
Mana sirds krūtīs salēcās, un piepeši atmiņā atausa viss, no kā es vairākus gadus biju centies vairīties: mans tēvs domīgi strinkšķina lautu, mana māte dziedādama sēž ratos viņam blakus. Es instinktīvi centos rauties projām no atmiņām kā cilvēks, kas atrauj roku no uguns, lai neapdedzinātos.
Tomēr tagad es izbrīnījies secināju, ka šis atmiņas izraisa tikai vieglu smeldzi, nevis dziļās sāpes, ko biju gaidījis. Un mani iezibējās pacilāta satraukuma stariņš, iztēlojoties, kā es klausos tēva ilgi meklēto stāstu. Stāstu, ko būtu varējis pastāstīt viņš, mans tēvs.
Taču ari tagad es sapratu, ka doties uz Ostmalu tikai stāsta dēļ vien būtu vistīrākais neprāts. Skarbais praktiskums, ko gadu gaitā man bija iemācījusi Tarbeana, piekodināja palikt pazīstamajā pasaules kaktiņā, kurā es varēju justies drošībā…
* * *
Pirmais, ko ieraudzīju, ieiedams pa “Pusmasta” durvīm, bija Skarpi. Vecais vīrs sēdēja uz augsta bāra soliņa, un viņa acis bija līdzīgas dimantiem, bet augums atgādināja izspūrušu putnubiedēkli. Viņš bija izdēdējis, laikazoba nodeldēts vīrs ar bieziem, baltiem matiem uz rokām, sejas un galvas. Baltums krasi izcēlās uz tumšbrūnā iedeguma fona un radīja iespaidu, it kā viņu būtu apšļakstījušas viļņu putas.
Viņam pie kājām tupēja apmēram divdesmit bērnu, daži manā vecumā, bet lielākā daļa jaunāki par mani. Šis pulciņš bija dīvains sajaukums netīri, baskājaini klaidoņi, tādi kā es, līdzās sakoptiem, itin pieklājīgi ģērbtiem bērniem, kuriem droši vien bija gan savas mājas, gan vecāki.
Pazīstamas sejas es viņu vidū neredzēju, tomēr nevarēju zināt, vai kāds nav no Paika draugiem. Atradu vietu netālu no durvīm, atspiedu muguru pret sienu un notupos uz grīdas.
Skarpi pāris reižu nokremšļojās, un, to dzirdot, es sajutu slāpes. Tad ar rituāla izteiksmību viņš sērīgi ieskatījās savā māla kausā uz bāra letes un uzmanīgi apgrieza to otrādi.
Bērni steidzās pie letes un lika uz tās naudas gabalus. Es aši saskaitīju savus krājumus: divi dzelzs puspeniji, deviņi šimi un viens drabs. Kopā mazliet vairāk par trim dzelzs penijiem Kopvalstības naudā. Varbūt viņš nemaz nepiedāvās derības un sudraba talantu. Droši vien manas dzirdētās baumas bija nepatiesas.
Vecais virs tikko jaušami pamāja bāra apkalpotājam. Fallovzas sarkano! Viņa balss bija dobja un skarba, gandrīz vai hipnotiska. Plikgalvainais vīrietis aiz letes savāca monētas un veikli ielēja vīnu Skarpi lielajā māla kausā.
- Nu, ko tad jūs šodien gribētu dzirdēt? Skarpi nodārdināja. Dobjā balss atgādināja tālīnu pērkona dunu.
Bridi valdīja gandrīz vai godbijīgs klusums, kas man atkal šķita kā daja no rituāla. Tad bērni sāka klaigāt visi reizē.
- Es gribu stāstu par feju zemi!
- …par Orenu un kauju pie Mnatas…
- Jā, par Orenu Velsiteru! To, kas ar baronu…
- Par Lartamu…
- Par Miru Tarinielu!
- Par Iljenu un lāci!
- Par Lanri, es teicu, pats neapjauzdams, ka esmu to pateicis.
Istabā atkal iestājās klusums, un Skarpi iedzēra malku no sava
kausa. Bērni vēroja viņu ar tādu kā pazīstamu saspringtību, ko es tomēr nepratu nosaukt vārdā.
Skarpi mierīgs un nesatricināms sēdēja savu klausītāju vidū. Tad viņa balss lēni izplūda klusumā kā tumšs medus. Vai es dzirdēju kādu nosaucam Lanres vārdu? Viņš raudzījās tieši uz mani, un zilo acu skatiens bija dzedrs un ass.
Es pamāju ar galvu, nezinādams, kas notiks tālāk.
- Es gribu dzirdēt par sausajām zemēm aiz Negaisa kalniem! uzstājīgi iesaucās kāda mazāka meitene. Par smilšu čūskām, kas izlien no zemes kā haizivis! Un par sausajiem cilvēkiem, kas slēpjas zem kāpām un ūdens vietā dzer cilvēku asinis! Un… Viņu apklusināja daudzu apkārt sēdošo bērnu saucieni no visām pusēm.
Skarpi vēlreiz pacēla kausu, un strauji iestājās klusums. Vērodams bērnus tāpat, kā viņi vēroja Skarpi, es aptvēru, ko viņi man atgādina: cilvēkus, kas bažīgi raugās pulkstenī. Acīmredzot, kad vecais virs būs iztukšojis kausu, arī viņa stāsts būs galā.
Skarpi iedzēra vēl vienu malku, šoreiz pavisam nedaudz, nolika kausu uz letes un pagrieza soliņu uz mūsu pusi. Kurš vēlas dzirdēt stāstu par vīru, kas zaudēja aci un ieguva labāku redzi?
Kaut kas viņa balsī un bērnu izturēšanās veidā lika man saprast, ka jautājums ir gluži retorisks. Tātad šis būs stāsts par Lanri un Radīšanas karu! Sens, sens stāsts. Skarpi skatiens pārslīdēja bērnu pulciņam. Sēdiet un klausieties, jo es runāšu par mirdzošo pilsētu, kāda tā bija pirms neskaitāmiem gadiem aiz neskaitāmām jūdzēm…
* * *
Reiz sensenos laikos, pirms neskaitāmiem gadiem un aiz neskaitāmām jūdzēm bija pilsēta, kuru sauca Mira Tariniela. Mirdzošā pilsēta. Tā gulēja starp augstajiem pasaules kalniem kā dārgakmens karaļa kronī.