Iztēlojieties tik lielu pilsētu kā Tarbeana, turklāt tādu, kurā uz katra ielas stūra šļācas mirdzoša strūklaka, aug zaļš koks vai slejas tik brīnišķa statuja, ka lepnam cilvēkam gribas apraudāties, to uzlūkojot. Pilsētas ēkas bija augstas un elegantas, izgrebtas no paša kalna, izgrebtas no spoža, balta akmens, kas saglabāja saules gaismu vēl ilgi pēc saules rieta.
Selitoss bija Miras Tarinielas valdnieks. Tikai paskatīdamies uz jebkuru lietu, Selitoss spēja ieraudzīt tās slēpto vārdu un to saprast. Tajos laikos to spēja daudzi, tomēr Selitoss bija pats varenākais visu dzīvo vārdnieku vidū.
Selitosu mīlēja visi, kurus viņš aizsargāja. Viņa spriedums bija stingrs un taisnīgs, un neviens nevarēja ietekmēt viņu ar meliem vai liekulību. Viņa redze bija tik varena, ka viņš spēja lasīt cilvēku sirdīs kā trekniem burtiem rakstītu grāmatu lapās.
Tajos laikos kādā plašā impērijā plosījās briesmīgs karš. To sauca par Radīšanas karu, un impēriju sauca Ergena. Un, kaut gan pasaule nekad nav redzējusi citu tik varenu impēriju un citu tik briesmīgu karu, gan viens, gan otrs tagad dzīvo vienīgi stāstos. Pat vēstures grāmatas, kas pieminējušas tos kā apšaubāmas baumas, jau sen ir sairušas pīšļos.
Karš bija risinājies tik ilgi, ka cilvēki gandrīz vairs neatcerējās laikus, kad debesis nebija tumšas no degošu pilsētu dūmiem. Kādreiz šajā impērijā bija simtiem lepnu pilsētu. Tagad to vietā melnēja drupas, starp kurām gulēja līķi. Visur plosījās mēris un bads, un dažviet izmisums bija tik liels, ka mātes vairs nespēja sakopot cerības, lai dotu saviem bērniem vārdus. Tomēr astoņas pilsētas bija palikušas neskartas. Tās bija Belena, Antusa, Vaereta, Tinuša, Emlena un dvīņu pilsētas Murilla un Murella. Un pēdējā bija Mira Tariniela, lielākā pilsēta no visām, turklāt vienīgā, kurā gadsimtiem ilgais karš nebija atstājis rētas. To sargāja kalni un drosmīgi karavīri. Bet īstais Miras Tarinielas miera glabātājs bija Selitoss. Ar savu aso redzi viņš vēroja kalnu pārejas, kas veda uz viņa mīļoto pilsētu. Selitosa istabas atradās pilsētas augstākajā tornī, tāpēc viņš varēja redzēt ikviena uzbrucēja tuvošanos, pirms tā kļuva par nopietnu draudu.
Pārējās septiņas pilsētas, kurām nebija Selitosa spēka, sargāja drošību citādi. Tās uzticējās bieziem mūriem, akmenim un tēraudam. Tās uzticējās ieroču spēkam, varonībai, drosmei un asinīm. Un tās uzticējās Lanrem.
Lanre bija karojis, kopš viņa jaunajām rokām pietika spēka cilāt zobenu, un līdz balss lūzuma laikam viņš spēja sacensties ar duci vecāku vīriešu. Viņš apprecēja sievieti, vārdā Līra, un viņa mīlestības kvēle bija stiprāka par naida kvēli.
Līra bija bīstama un gudra, un viņas spēks bija tikpat liels kā Lanres spēks. Jo Lanres spēks bija ieroči un uzticamie vīri, turpretī Līra zināja lietu vārdus, un viņas balss spēks varēja nogalināt cilvēku un apturēt pērkona negaisu.
Gadiem ritot, Lanre un lira cīnījās plecu pie pleca. Viņi aizsargāja Belenu no negaidīta uzbrukuma un izglāba pilsētu no ienaidnieka, kas būtu viņus iznīcinājis. Viņi veidoja armijas un lika pilsētām saprast, cik svarīga ir lojalitāte. Daudzus garus gadus viņi atsvieda atpakaļ impērijas ienaidniekus. Cilvēki, ko izmisums bija darījis trulus, juta sevi mostamies siltu cerības staru. Viņi cerēja piedzīvot mieru un saistīja savas nedrošās cerības ar Lanri.
Tad pienāca Blac ofDrossen Tor lielā Drosentoras kauja. Blac tālaika valodā nozīmēja “kauja”, un pie Drosentoras notika pati lielākā un briesmīgākā kauja šajā lielajā un briesmīgajā karā. Karavīri bez pārtraukuma cīnījās trīs dienas saules gaismā un trīs naktis mēness gaismā. Neviena karotāju puse nespēja uzvarēt otru, un neviena nevēlējās atkāpties.
Par pašu kauju es varu sacīt tikai vienu. Pie Drosentoras gāja bojā vairāk cilvēku, nekā šodien dzīvo pasaulē.
Lanre vienmēr atradās tur, kur ciņa bija viskarstākā un kur viņš bija visvairāk vajadzīgs. Ne mirkli viņš neizlaida no rokas zobenu, ne mirkli neļāva tam kavēties maksti. Pašās beigās, asinīm noplūdis, Lanre kaujas laukā starp līķiem stājās pretī briesmīgam pretiniekam. Tas bija milzīgs briesmonis, klāts melnām dzelzs zvīņām, un tā dvaša bija melna tumsa, kas smacēja cilvēkus. Lanre cīnījās ar briesmoni un to nonāvēja. Lanre guva uzvaru, bet pirka to ar savu dzīvību.
Kad kauja bija beigusies un ienaidnieks izdzīts aiz akmens durvīm, dzīvajos palikušie atrada Lanres ķermeni aukstu un nedzīvu guļam blakus nogalinātajam briesmonim. Ziņa par Lanres nāvi izplatījās ātri un kā izmisuma mākonis apņēma visu plašo kaujas lauku. Viņi bija uzvarējuši, pavērsuši kara gaitu pretējā virzienā, taču ikvienu sirdi stindzināja saltums. Mazā cerību liesmiņa, ko katrs bija nēsājis sevī, sāka drebēt un izplēnēt. Viņu cerības bija saistījušās ar Lanri, un Lanre bija miris.
Baiļu saltuma vidū Lira piegāja pie mirušā Lanres un izrunāja viņa vārdu. Viņas balss bija pavēle. Viņas balss bija tērauds un akmens. Viņas balss lika Lanrem atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.
Baiļu saltuma vidū Līra nometās ceļos pie mirušā Lanres un izelpoja viņa vārdu. Viņas balss bija aicinājums. Viņas balss bija mīlestība un ilgas. Viņas balss sauca Lanri atkal dzīvē. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.
Baiļu saltuma vidū Līra nokrita uz mirušā Lanres ķermeņa un izraudāja viņa vārdu. Viņas balss bija čuksts. Viņas balss bija atbalss un tukšums. Viņas balss lūdza Lanri atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.
Lanre bija miris. Lira satriekta raudāja un drebošām rokām skāra viņa seju. Visi apkārtējie vīrieši novērsās, jo vieglāk bija skatīties uz asiņaino kaujas lauku nekā uz Liras sāpēm.
Bet Lanre dzirdēja viņas saucienu. Liras balss lika Lanrem atskatīties no mirušo valstības un griezties atpakaļ. Caur nāves durvīm Lanre vēlreiz ienāca dzīvē. Viņš izrunāja liras vārdu un mierinādams pacēla viņu uz rokām. Viņš atvēra acis un, cik spēdams, drebošām plaukstām noslaucīja viņas asaras. Un tad viņš ievilka dziļu un dzīvinošu elpu.
Tie, kuri pēc kaujas bija palikuši dzīvi, redzēja Lanri sakustamies un izbrīnījušies ļāvās līksmei. Mazā miera alku un cerību liesmiņa, ko ikviens ilgi bija nēsājis sevi, uzliesmoja ikvienā sirdī kā kvēla uguns.
“Lanre un Līra!” viņi iesaucās, un viņu balsis dimdēja kā pērkons. “Mūsu valdnieka mīlestība ir stiprāka par nāvi! Mūsu valdnieces balss ir atsaukusi viņu atpakaļ dzīvē! Viņi kopā ir uzvarējuši nāvi! Ja viņi ir kopā, mēs vienmēr uzvarēsim!”
Tā nu karš turpinājās, bet, karojot līdzās Lanrem un Lirai, nākotne vairs nešķita tik drūma. Drīz ikviens uzzināja stāstu par Lanres nāvi, par viņa mīlestību un Liras spēku, kas atsaucis Lanri atpakaļ dzīvē. Cik tālu sniedzās atmiņa, cilvēki pirmoreiz varēja atklāti runāt par mieru, un citi viņus neuzskatīja par muļķiem vai plānprātiņiem.
Gāja gadi. Impērijas ienaidnieki kļuva arvien vājāki un bezcerīgāki, un pat vislielākie skeptiķi saprata, ka karš strauji tuvojas beigām.
Tad sāka izplatīties baumas: Līra esot saslimusi. Līra esot nolaupīta. Lira esot mirusi. Lanre esot aizbēdzis no savas valsts. Lanre esot sajucis prātā. Daži pat stāstīja, ka Lanre esot nonāvējies un devies meklēt savu sievu mirušo valstībā. Stāstu bija daudz, taču neviens nezināja īsto patiesību.
Visu šo baumu vidū Lanre ieradās Mirā Tarinielā. Viņš bija viens, pie sāniem viņam karājās sudraba zobens un mugurā bija bruņukrekls no melnām dzelzs zvīņām. Tas piekļāvās viņam kā otra āda, kā ēna. Viņš bija to darinājis no Drosentorā nogalinātā briesmoņa rumpja.