Lanre lūdza Selitosu nākt kopā ar viņu pastaigā ārpus pilsētas. Selitoss piekrita, cerēdams uzzināt patiesību par Lanres likstām un sniegt viņam mierinājumu, kādu spēj sniegt tikai draugs. Viņi bija bieži apspriedušies viens ar otru, jo abi bija valdnieki savu ļaužu vidū.
Selitoss bija dzirdējis dažādās baumas un jutās noraizējies. Viņš bažījās par Liras veselību, taču vēl vairāk bažījās par Lanri. Selitoss bija gudrs. Viņš zināja, kā bēdas spēj sakropļot sirdi, kā kaislības spēj pārvērst krietnus cilvēkus nožēlojamos nejēgās.
Viņi kopā devās staigāt pa kalnu takām. Lanre gāja pa priekšu, un abi uzkāpa augstā virsotnē, no kuras varēja pārredzēt zemi. Miras Tarinielas lepnie torņi spoži mirdzēja pēdējos rietošās saules staros.
Pēc ilgas klusēšanas Selitoss teica: “Es esmu dzirdējis nelāgas baumas par tavu sievu.”
Lanre neatbildēja, un no viņa izturēšanās Selitoss saprata, ka Lira ir mirusi.
Atkal iestājās ilgs klusums, un tad Selitoss mēģināja vēlreiz. “Kaut gan es nezinu visu, kas noticis, Mira Tariniela piedāvā tev atbalstu, un es esmu gatavs sniegt jebkādu palīdzību, kādu draugs spēj sniegt draugam.”
“Tu man esi devis pietiekami daudz, vecais draugs!” Lanre pagriezās un uzlika roka Selitosam uz pleca. “Silanxi, es tevi sasaistu! Akmens vārdā, kļūsti nekustīgs kā akmens! Aeruh, es pavēlu gaisam! Lai svins uzgulst tavai mēlei! Selitos, es saucu tevi vārdā! Lai zūd visi tavi spēki un paliek vienīgi redze!”
Selitoss zināja, ka visā pasaulē ir tikai trīs cilvēki, kuri vārdu prasmē spēj mēroties ar viņu: Alefs, Aiakss un Līra. Lanrem nebija vārdnieka spēju Lanres vara slēpās tikai viņa roku spēkā. Mēģinājums sasaistīt Selitosu ar viņa vārdu būtu tikpat neauglīgs kā maza puišeļa uzbrukums karavīram ar vītola nūju.
Tomēr Lanres spēks gūlās uz viņu kā milzu smagums, kā dzelzs spīles, un Selitoss juta, ka nespēj ne pakustēties, ne parunāt. Viņš stāvēja nekustīgs kā akmens un spēja vienīgi brīnīties: kā Lanre ieguvis tādu spēku?
Neizpratnes un izmisuma pārņemts, Selitoss noraudzījās, kā kalnus ietin tumsa. Ar šausmām viņš pamanīja, ka viens no melnajiem plankumiem īstenībā ir milzīga armija, kas virzās uz Miras Tarinielas pusi. Vēl ļaunāk: nekur neatskanēja neviens brīdinājuma zvans. Selitoss spēja tikai stāvēt un noskatīties, kā karaspēks slepeni virzās arvien tuvāk.
Iekarotāji nodedzināja un izpostīja Miru Tarinielu, un, jo mazāk par to stāstīšu, jo labāk. Baltie mūri nokvēpa melni, un strūklakās skalojās asinis. Veselu nakti un dienu Selitoss bezpalīdzīgi stāvēja blakus Lanrem un spēja vienīgi skatīties un dzirdēt mirstošo cilvēku kliedzienus, dzelžu žvadzoņu un drūpošu akmeņu krakstus.
Kad pār pilsētas nomelnējušajiem torņiem atausa nākamā diena, Selitoss juta, ka atkal spēj kustēties. Viņš pagriezās pret Lanri, un šoreiz redze viņu nepievīla. Viņš redzēja Lanrē melnu tumsu un samulsinātu prātu. Taču Selitoss juta, ka viņu joprojām saista burvestības važas. Niknuma un neizpratnes pārņemts, viņš iesaucās: “Lanre, ko tu esi izdarījis?”
Lanre joprojām cieši lūkojās Miras Tarinielas drupās. Viņa pleci bija sagumuši, it kā tie nestu lielu smagumu. Viņa balsī skanēja gurdums. “Vai cilvēki mani uzskatīja par krietnu vīru, Selitos?”
“Tevi uzskatīja par vienu no krietnākajiem vīriem. Mēs ne mirkli nešaubījāmies par tevi.”
“Tomēr es to izdarīju.”
Selitoss vairs nespēja raudzīties uz savu izpostīto pilsētu. “Tomēr tu to izdarīji,” viņš atkārtoja. “Kāpēc?”
Lanre brīdi klusēja. “Mana sieva ir mirusi. Līdz tam mani noveda krāpšana un nodevība, tomēr viņa mira no manas rokas.” Viņš norija kaklā iestrēgušu kamolu un paskatījās apkārt.
Selitoss ar acīm sekoja viņa skatienam. No augstās kalnu virsotnes viņš redzēja visapkārt ceļamies augšup melnas dūmu grīstes. Ar baisu skaidrību Selitoss saprata, ka Mira Tariniela nav vienīgā iznīcinātā pilsēta. Lanres sabiedrotie bija nopostījuši pēdējos impērijas bastionus.
Lanre pagriezās pret viņu. “Un mani uzskatīja par vienu no krietnākajiem vīriem." Lanres seja izskatījās atbaidoša. To bija sakropļojušas bēdas un izmisums. “Es, kuru uzskatīja par gudru un krietnu, es to izdarīju!” Jūtu uzplūda satracināts, viņš aplaida apkārtnei plašu un izmisīgu žestu. “Iedomājies, kādas nelietības var slēpties necila cilvēka slepenajos sirds dziļumos!” Lanre pavērsās pret Miras Tarinielas pilsētu, un viņu pārņēma kaut kas līdzīgs miera atblāzmai. “Vismaz viņiem tur viss ir galā. Viņi ir drošībā. Drošībā no neskaitāmiem ikdienas ļaunumiem. Drošībā no netaisna likteņa uzveltām sāpēm.” Selitoss klusi sacīja: “Drošībā no prieka un laimes…”
“Nekāda prieka nav!” Lanre briesmīgā balsī iesaucās. Akmeņi viņam visapkārt nodrebēja, un atbalsis kā asi šķēpi lidoja atpakaļ pie abiem vīriem. “Jebkādu prieku, kas šeit izaug, ātri nosmacē nezāles! Es neesmu briesmonis, kas iznīcina kroplīgas baudas dēļ! Es sēju sāli, jo izvēle ir tikai viena: nezāles vai nekas!” Viņa acu dziļumos Selitoss redzēja vienīgi tukšumu.
Selitoss pieliecās un pacēla šķautņainu kalnu kristāla gabalu ar smailu galu.
“Vai tu gribi nonāvēt mani ar akmeni?” Lanre dobji iesmējās. “Es gribēju, lai tu saproti, lai tu zini, ka ne jau ārprāts man lika to darīt!” “Tu neesi ārprātīgs,” Selitoss piekrita. “Ārprātu es tevī neredzu.” “Es cerēju, ka tu varbūt pievienosies man un manam mērķim,” Lanre teica, un viņa balsī skanēja izmisīgas ilgas. “Šī pasaule ir kā draugs, kas guvis nāvīgu ievainojumu. Ātrs malks atvieglo sāpes.”
“Iznicināt pasauli?” Selitoss klusi sacīja. “Tu neesi ārprātīgs, Lanre. Tevi ir sagrābis kaut kas ļaunāks par ārprātu. Es nevaru tevi izārstēt.” Viņš pārlaida pirkstus plaukstā saņemtā akmens smailei.
“Vai tu gribi mani nogalināt, lai izārstētu, vecais draugs?” Lanre atkal iesmējās baisus un mežonīgus smieklus. Tad viņš paskatījās uz Selitosu ar spēju un izmisīgu cerību tukšajās acis. “Vai tu to vari?” viņš jautāja. “Vai tu vari mani nogalināt, vecais draugs?”
Ar apskaidrotu skatienu Selitoss pavērās bijušajā draugā. Viņš redzēja, kā Lanre, gandrīz zaudējis prātu aiz bēdām, bija meklējis spēku, kas atgrieztu Līru dzīvē. Aiz mīlestības pret Liru Lanre bija meklējis zināšanas tur, kur zināšanas labāk nemeklēt, un ieguvis tās par bargu cenu.
Taču pat grūti iegūtā spēka augstākajā virsotnē viņš nebija spējis atsaukt Līru atpakaļ dzīvē. Bez viņas Lanres dzīve bija kļuvusi par bezsaturīgu nastu, un iegūtais spēks kā nokaitēts nazis durstīja viņa prātu. Lai atbrīvotos no izmisuma un mokām, Lanre bija darījis sev galu. Meklējis pēdējo cilvēka patvērumu un mēģinājis aizbēgt pa nāves durvīm.
Bet, tāpat kā Liras mīlestība iepriekš bija atsaukusi viņu atpakaļ no šīm beidzamajām durvīm, tā arī šoreiz Lanres spēks bija piespiedis viņu atgriezties no saldās aizmirstības. Jauniegūtais spēks dedzināja viņa ķermeni un lika doties atpakaļ dzīvē.
Selitoss skatījās uz Lanri un visu to saprata. Viņa īpašā redze atklāja notikumus, kuri kā tumšs aizkars karājās gaisā ap Lanres drebošo stāvu.
“Es varu tevi nogalināt,” Selitoss atbildēja un novērsās no Lanres, kura sejā pēkšņi bija atplaiksnījusi cerība. “Uz vienu stundu, uz vienu dienu. Bet tu atgriezīsies, tu tieksies atpakaļ kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Tavs vārds deg tevī, iekšēja spēka dedzināts. Es to nevaru izdzēst, tāpat kā nevaru ar akmens sviedienu notriekt mēnesi.”
Lanres pleci saguma. “Es cerēju,” viņš vienkārši sacīja. “Tomēr zināju patiesību. Es vairs neesmu tas Lanre, kuru tu pazini. Man ir jauns un briesmīgs vārds. Es esmu Haliakss, un nekādas durvis nespēj aizsprostot manu ceļu. Man viss ir zudis un vairs nav sasniedzams Lira, saldais mūžības miegs, aizmirstības svētlaime, pat ārprāts. Pati nāve ir atvērtas durvis uz manas varas pasauli. Es nevaru aizbēgt. Vienīgā cerība uz aizmirstību man ir pēc tam, kad viss būs zudis un Aleu kritis no debesim bez vārda.” To teicis, Lanre paslēpa seju plaukstās, un viņa augumu sadrebināja klusi, sirdi plosoši šņuksti.