Selitoss paskatījās lejup uz zemi un sajuta sīku cerības dzirksteli. No lejas augšup vijās sešas dūmu grīstes. Mira Tariniela bija nopostīta, un sešas pilsētas bija iznicinātas. Bet tas nozīmēja, ka viss vēl nav zudis. Bija palikusi vēl viena pilsēta…
Par spīti visam, kas noticis, Selitoss uzlūkoja Lanri ar žēlumu, un viņa balsī skanēja skumjas. “Tātad nav vairs nekā? Nav nekādas cerības?” Viņš uzlika roku Lanrem uz pleca. “Dzīvē ir atrodams skaistums. Pat pēc visa notikušā es palīdzēšu tev to meklēt. Ja vien tu mēģināsi.” “Nē!” Lanre atbildēja. Viņš izslējās visā augumā, un viņa seja izskatījās karaliska pat aiz dziļajām bēdu rievām. “Dzīvē nav nekā jauka un skaista. Es sēšu sāli, lai neaugtu vēl ļaunākas nezāles.”
“Man ļoti žēl!” Selitoss sacīja un arī izslējās visā augumā.
Tad Selitoss ierunājās dimdošā balsī: “Agrāk mana redze nekad nebija aizmiglojusies. Bet es neredzēju patiesību, kas slēpās tavā sirdī.” Tad viņš dziļi ievilka elpu. “Acs mani pievīla, un nekad vairs…” Pacēlis akmeni, viņš iedūra tā smaili pats sev acī. Klintis atbalsoja Selitosa kliedzienu, un viņš elsodams nokrita ceļos. “Lai es nekad vairs nebūtu tik akls!”
Iestājās dziļš klusums, un Selitosam nokrita burvestības važas. Viņš nosvieda akmeni pie Lanres kājām un teica: “Ar savas asins spēku es sasaistu tevi! Lai tev par lāstu kļūst tavs paša vārds!”
Selitoss izrunāja garo vārdu, kas gulēja Lanres sirdī, un, tam izskanot, satumsa saule, un vējš notrauca no kalna nogāzes akmeņus.
Tad Selitoss teica: “Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Lai tava seja vienmēr paliek ēnā, tumša kā manas mīļotās Miras Tarinielas sadragātie torņi!
Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Tavs vārds vērsīsies pret tevi pašu, un tu nekur neradīsi mieru.
Tāds ir mans spriedums, kas ies līdzi tev un visiem, kas tev sekos. Lai tas ilgst līdz brīdim, kad beigsies pasaule un Aleu kritīs no debesīm bez vārda!”
Selitoss lūkojās, kā ap Lanri sabiezē tumsa. Drīz tā pilnīgi ietina viņa glītos vaibstus, un tikko jaušami palika vienīgi deguna, mutes un acu apveidi. Visu pārējo slēpa melna, necaurlaidīga ēna.
Tad Selitoss izslējās un teica: “Vienreiz tu mani uzvarēji ar viltību, bet tas nekad vairs nenotiks. Tagad es redzu skaidrāk nekā iepriekš, un mans spēks ir atgriezies. Es nevaru tevi nogalināt, bet varu padzīt tevi no šīs vietas. Pazūdi! Vēl jo pretīgāk tevi ir uzlūkot tāpēc, ka ir zināms, cik tu kādreiz biji krietns.”
Bet vārdi, ko viņš teica, atstāja mutē rūgtu garšu. Lanre, kura seju slēpa tumšāka ēna par bezzvaigžņu nakti, izgaisa un pazuda kā dūmi vējā.
Tad Selitoss nolieca galvu un raudāja, slacīdams zemi karstām asiņu asarām.
* * *
Tikai tad, kad Skarpi pārtrauca runāt, es aptvēru, cik dziļi esmu iegrimis viņa stāstā. Vecais vīrs atmeta galvu atpakaļ un izdzēra no platā māla kausa pēdējo vīna malku. Apgriezis kausu otrādi, viņš ar dobju būkšķi, kā pielikdams punktu stāstam, nolika to uz letes.
Sacēlās neliela kņada; bira jautājumi, piebildes, lūgumi un pateicības vārdi no bērniem, kas visu stāsta laiku bija sēdējuši nekustīgi kā akmens tēli. Skarpi pamāja viesmīlim, kas piepildīja alus krūzi, bet bērni cits aiz cita pamazām pazuda uz ielas.
Es nogaidīju, līdz bija aizgājis pēdējais klausītājs, un tad piegāju pie Skarpi. Viņš pievērsa man savas dzidri zilās acis, un es sastomījos.
- Paldies, es gribēju jums pateikties. Manam tēvam būtu ļoti paticis šis stāsts. Tas ir… Es aprāvos. Gribēju iedot jums šo. Es izvilku dzelzs puspeniju. Lāgā nezināju, kas šeit notiek, tāpēc iepriekš nesamaksāju. Mana balss izklausījās tāda kā ierūsējusi. Šķiet, biju pateicis vairāk, nekā biju runājis vesela mēneša laikā.
Skarpi uzmanīgi paskatījās uz mani. Šeit ir savi noteikumi, viņš teica, pēc kārtas saliekdams pirkstus. Pirmais: nerunāt, kamēr runāju es. Otrais: atvēli mazu monētu tad, ja vari to atļauties.
Viņš paskatījās uz puspeniju, ko biju nolicis uz letes.
Negribēdams atzīties, cik ļoti man tas vajadzīgs, es gudroju, ko vēl varētu pasacīt. Vai jūs zināt daudzus stāstus?
Skarpi pasmaidīja, un līnijas, kas krustām šķērsām izvagoja viņa seju, savilkās smaidā. Es zinu tikai vienu stāstu. Taču bieži gadās tā, ka mazi gabaliņi kļūst par atsevišķiem stāstiem. Viņš iedzēra malku alus. Stāsts top un veidojas mums visapkārt. Keldimu savrupmājās un keldaru darbnīcās, lielajā smilšu jūrā aiz Negaisa kalniem. Zemajās ademu akmens mājiņās, kas ir klusu sarunu pilnas. Un dažreiz… Viņš atkal pasmaidīja. Dažreiz stāsts top nolaistos šķērsielu bāros, Tarbeanas Ostmalas rajonā. Viņa dzīvās acis cieši ielūkojās manī, it kā es būtu grāmata, ko viņš mācētu izlasīt.
- Labs stāsts ir tikai tāds, kas skar patiesību, es teicu, atkārtodams tēva kādreiz sacītos vārdus galvenokārt tāpēc, ka gribēju aizpildīt klusumu. Dīvaini šķita atkal ar kādu sarunāties dīvaini, bet labi.
- Šeit droši vien ir tikpat daudz patiesības kā jebkur citur. Tas ir bēdīgi, jo pasaulē varētu būt drusku mazāk patiesības un drusku vairāk… Aprāvos, nepabeidzis iesākto, jo nezināju, ko tieši es gribētu vairāk. Paskatījos lejup uz savām rokām un pēkšņi vēlējos, kaut tās būtu tīrākas.
Skarpi pabīdīja puspeniju uz manu pusi. Es to paņēmu, un viņš pasmaidīja. Viņa raupjā roka viegli kā putns nolaidās uz mana pleca.
- Katru dienu, izņemot Sēru dienas. Ap sestā zvana laiku, mazdrusciņ šurp vai turp.
Sāku iet uz durvju pusi, bet tad apstājos. Šis stāsts… Vai tas ir patiess? Es izdarīju neveiklu rokas kustību. Tā daļa, kuru jūs stāstījāt šodien?
- Visi stāsti ir patiesi, Skarpi atbildēja. Bet šodien es stāstīju to, kas patiešām ir bijis un noticis, ja to tu gribēji zināt. Viņš lēni iedzēra vēl vienu malku, tad atkal pasmaidīja, un viņa možajās acīs dejoja uguntiņas. Vairāk vai mazāk. Lai pasniegtu stāstu, kā pienākas, stāstītājam ir jābūt mazdrusciņ melim. Pārāk daudz patiesības rada juceklību. Pārāk daudz godīguma rada neīstumu.
- Mans tēvs sacīja to pašu. Līdzko biju viņu pieminējis, manī uzbangoja mulsinošu emociju vilnis. Tikai tad, kad biju pamanījis Skarpi vērīgo acu skatienu, es apjautu, ka neviļus kāpjos atmuguriski uz izejas pusi. Apstājos, piespiedu sevi pagriezties un, stalti izslējies, izgāju pa durvīm. Ja varēšu, atnākšu atkal.
Balsī, kas atskanēja aiz manis, es dzirdēju smaidu. Es zinu.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. Ar apskaidrotu skatienu
ES IZGĀJU NO BĀRA smaidīdams, gluži aizmirsis, ka joprojām atrodos Ostmalā un esmu apdraudēts. Līksmā pacilātībā domāju par to, ka drīz man būs izdevība dzirdēt vēl kādu stāstu. Ļoti ilgu laiku nebiju zinājis, ko nozīmē ar prieku kaut ko gaidīt. Atgriezos savā ielas stūrī un trīs stundas turpināju ubagot, nesaņemdams par savām pūlēm pat nodilušu šima gabalu. Taču arī tas nespēja nomākt manu labo noskaņojumu. Rīt būs Sēru diena, bet parīt mani gaida stāsti!
Tomēr, sēdēdams ielas stūrī, es pamazām jutu pacilātībai cauri spraucamies nepatīkamu neomulības adatiņu. Tādu kā atgādinājumu, ka tiecos aizmirst kaut ko svarīgu kaut ko tādu, kas varētu apēnot manu reto prieka brīdi. Centos šīs izjūtas neievērot, atbīdīt sānis, tomēr tās urdīja mani gan tajā, gan nākamajā dienā, uzmācīgas kā ods, ko nevaru ne ieraudzīt, ne nosist. Līdz dienas beigām man bija skaidrs, ka esmu kaut ko aizmirsis. Kaut ko tādu, ko Skarpi bija minējis savā stāstā.