Tiesnesis pagriezās, paķēra no bāra letes māla kausu un trieca to pret Skarpi galvu. Trauks sasprāga lauskās. Nerunā manā klātbūtnē! viņš čerkstoši uzkliedza. Tu neko nezini!
Skarpi mazliet papurināja galvu, it kā likdams tai noskaidroties. Sarkana strūkliņa iezīmēja ceļu pār viņa izvagoto pieri un iesūcās vienā no jūras putām līdzīgajām uzacīm. 11 laikam varētu būt patiesība. Tehlu vienmēr ir teicis…
- Neizrunā viņa vārdu! tiesnesis ieaurojās, un viņa seja bija kļuvusi zilgani sarkana. Tava mute to apkauno! No tavas mēles skan zaimi!
- Beidz nu niekoties, Erlus! Skarpi norāja viņu kā nerātnu bērnu.
- Tehlu nīst tevi vēl vairāk nekā pārējā pasaule, un tas nebūt nav maz.
Istabā iestājās nedabisks klusums. Tiesneša seja nobālēja. Lai Dievs žēlo tavu dvēseli! viņš noteica saltā, drebošā balsī.
Skarpi brīdi klusēdams raudzījās tiesneša sejā. Tad viņš izplūda smieklos. Varenos, dobjos, bezpalīdzīgos smieklos, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem.
Tiesneša acis pievērsās vienam no vīriem, kurš bija sasējis Skarpi. Negaidīdams tuvākus norādījumus, sargs ar drūmo seju trieca stāstniekam ar cieši savilktu dūri. Vienreiz pa nierēm, otrreiz pa skaustu.
Skarpi sabruka zemē. Istabā valdīja klusums. Dobjais būkšķis, ar kādu viņa augums atsitās pret koka grīdu, šķita izgaistam ātrāk nekā viņa smieklu atbalsis. Pēc tiesneša mājiena viens no sargiem uzrāva veco vīru aiz skausta augšup. Skarpi karājās viņa rokās kā lupatu lelle, un viņa kājas nevarīgi šļūkāja pa zemi.
Tomēr Skarpi nebija zaudējis samaņu; viņš bija tikai apdullis. Stāstnieka acis sameklēja tiesnesi un cieši pievērsās viņam. Lai Dievs žēlo manu dvēseli? Viņš vārgi iekrekstējās; varbūt labvēlīgākā brīdī šo skaņu varētu saukt par klusinātiem smiekliem. Tu pat iedomāties nevari, cik uzjautrinoši tas izklausās no tavas mutes!
Šķita, ka Skarpi sarunājas ar tukšo telpu sev priekšā. Tev vajadzētu skriet projām, Kvout. Darīšanas ar šiem vīriem ne pie kā laba nevedīs. Skrien uz savu jumta patvērumu! Kavējies tur, lai viņi kādu laiku tevi neredz. Man baznīcā ir draugi, kas palīdzēs, bet tu šeit nevari palīdzēt neko. Ej projām!
Tā kā viņš runādams neskatījās uz mani, pārējos vīrus īsu brīdi pārņēma apjukums. Tiesnesis vēlreiz pamāja ar roku, un viens no sargiem iesita Skarpi pa galvu. Pazibēja acu baltumi, un stāstnieka galva atkrita atpakaļ. Es izslīdēju pa durvīm uz ielas.
Ņēmu vērā Skarpi padomu un skriešus metos uz jumta patvērumu, pirms viņi bija iznākuši no bāra.
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA. Mana prāta durvis
ATGRIEZIES UZ JUMTA un patvēries savā slepenajā pajumtē, es ietinos segā un ļāvu vaļu raudām. Raudāju tā, it kā man iekšā kaut kas būtu salūzis un visi salauzītie gabali ar joni gāztos laukā.
Kad pagurums ņēma virsroku pār šņukstēšanu, bija jau dziļa nakts. Gulēju, raudzīdamies debesis, pārguris, bet nespēdams aizmigt. Domāju par saviem vecākiem, par mūsu trupu un brīnījos, ka atmiņas ir mazāk sāpīgas nekā iepriekš.
Pirmoreiz vairāku gadu laikā es izmantoju vienu no trikiem, ko Bens bija man iemācījis prāta nomierināšanai un asināšanai. Tas izrādījās grūtāks, nekā man bija palicis atmiņā, tomēr man tas izdevās.
Ja jūs kādreiz esat nogulējuši veselu nakti bez pakustēšanās, tad zināt, ka no rīta pamostoties ķermenis no bezdarbības ir kļuvis stīvs. Ja atceraties, kāda neatkārtojama, patīkama un sāpīga ir sajūta, pirmoreiz izstaipoties, tad sapratīsiet, kā jutās mans prāts, pēc visiem šiem gadiem pirmoreiz atmostoties Tarbeanas jumta patvērumā.
Pārējo nakts daļu es pavadīju, citu pēc citas atvērdams sava prāta durvis. Aiz tām atradu daudz senaizmirstu jaukumu: ieraudzīju māti slīpējam dziesmas tekstu; redzēju aktierus apgūstam skatuves dikciju; izlasīju trīs receptes tējai, kas nomierina nervus un uzlabo miegu; atsaucu atmiņā pirkstu gammas lautai.
Mana mūzika… Vai tiešām pagājuši vairāki gadi, kopš turēju rokās lautu?
Es ilgi domāju par čandriāniem un par to, ko viņi nodarīja manai trupai, par to, ko viņi man nolaupīja uz visiem laikiem. Atcerējos asinis un degošu matu smaku, un man krūtīs iegailējās dziļas, tumšas dusmas. Atzīšos, ka tajā naktī es domāju melnas, atriebīgas domas.
Tomēr Tarbeanā nodzīvotie gadi bija ieaudzinājuši man dzelžainu praktiskumu. Es zināju, ka atriebība ir tikai bērnišķa fantāzija. Man bija piecpadsmit gadu. Ko es varēju iesākt?
Tomēr vienu es zināju. Tas uzplaiksnīja man prātā, kamēr es gulēju un ļāvos atmiņām. Haliakss to bija teicis Oglēm. Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem? No visa, kas šajā pasaulē spēj tevi ievainot?
Čandriāniem bija ienaidnieki. Ja es varētu tos atrast, tie man palīdzētu. Man nebija ne jausmas, kas ir dziedātāji vai sithi, bet ikviens zināja, ka Amirs ir baznīcas bruņinieku ordenis, Aturas impērijas stiprā labā roka. Diemžēl visi zināja arī to, ka Amira bruņinieki neeksistē jau trīssimt gadu. Tie bija atlaisti, kad sabruka Aturas impērija.
Bet Haliakss bija runājis par tiem tā, it kā tie joprojām pastāvētu. Un Skarpi stāsts ļāva noprast, ka Amirs ir sācies ar Selitosu, nevis ar Aturas impēriju, kā man bija mācīts agrāk. Acīmredzot šis stāsts slēpa vēl daudz ko tādu, ko man vajadzēja izdibināt.
Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk jautājumu uznira prātā. Čandriāni acīmredzot nenogalināja ikvienu, kurš vāca stāstus vai izdziedāja tos dziesmās. Ikviens par viņiem zināja kādu stāstu, un katrs bērns savu reizi bija dziedājis muļķīgas dziesmiņas par viņu daudzinātajām zīmēm. Ar ko tik ļoti atšķīrās manu vecāku dziesma?
Jautājumi urdīja un nedeva mieru. Skaidrs, ka atbildi meklēt es varēju tikai vienā vietā.
Pārskatīju savu trūcīgo mantību. Man bija lupatu sega un salmiem piebāzts maišelis, ko es izmantoju par spilvenu. Man bija pintes tilpuma pudele ar korķi, līdz pusei piepildīta ar tīru ūdeni. Buru audekla gabals, ko mēdzu nostiprināt ar ķieģeļiem un aukstās naktīs uzvilkt patvērumam no vēja. Rupja sāls klucītis un viena nobružāta kurpe, kas man nederēja, bet biju cerējis iemainīt to pret kaut ko citu.
Un divdesmit septiņi dzelzs peniji parastās monētās. Mans ietaupījums nebaltai dienai. Pirms dažām dienām tā bija likusies īsta dārgumu krātuve, taču tagad es zināju, ka ar to būs krietni par maz.
Kad pamalē parādījās saule, es nojumta spāres paslēptuves izņēmu “Retoriku un loģiku”. Attinu sadilušo audekla gabalu, ar ko biju centies pasargāt grāmatu, un ar atvieglojumu redzēju, ka tā ir sausa un nebojāta. Sajutu plaukstās gludos ādas vākus. Pacēlu tos pie sejas un ieelpoju Bena ratu aizmugures smaržu, garšvielas un raugu, ko caurstrāvoja asais skābju un ķīmisko sāļu aromāts. Šī grāmata bija pēdējais taustāmais priekšmets no manas pagātnes.
Atvēru pirmo lappusi un izlasīju ierakstu, ko Bens bija man veltījis pirms trim gadiem:
“Kvout!
Turies Universitātē godam! Dod man iespēju lepoties.
Atceries sava tēva dziesmu. Sargies no neprāta.
Tavs draugs Abentijs.”
Es pamāju pie sevis un pāršķiru lappusi.
TRĪSDESMITĀ NODAĻA. “Saplēstais Sējums ”
IZKĀRTNE VIRS DURVĪM vēstīja: “Saplēstais Sējums”. Es uztvēru to par labvēlīgu zīmi un devos iekšā.
Pie rakstāmgalda sēdēja vīrietis. Nolēmu, ka viņš ir veikaliņa īpašnieks. Viņš bija garš un kalsns, ar pašķidriem matiem. Pacēlis galvu no kantorgrāmatas, viņš paskatījās uz mani ar tādu kā aizkaitinātu sejas izteiksmi.