Nolēmis netērēt laiku smalkumiem, es piegāju pie rakstāmgalda un pasniedzu viņam grāmatu. Cik jūs man dosiet par šo?
Vīrietis ar profesionālu skatienu to pārlapoja, aptaustīja pirkstos papīru, pārbaudīja iesējumu. Tad viņš paraustīja plecus. Dažus džotus.
- Tai ir lielāka vērtība! es sašutis teicu.
- Vērtība ir tāda, cik tu vari par to dabūt, viņš lietišķi atbildēja.
- Varu dot tev pusotra talanta.
- Es gribu divus talantus un iespēju mēneša laikā to atpirkt.
Vīrietis strupi, rejoši iesmējās. Šis nav lombards! Viņš ar vienu
roku pabīdīja grāmatu pāri galdam atpakaļ pie manis un ar otru paņēma rakstāmspalvu.
- Divdesmit dienās?
Brīdi vilcinājies, viņš vēlreiz uzmeta grāmatai īsu, paviršu skatienu un izņēma naudas maku. No tā viņš izvilka divus smagus sudraba talantus. Tik daudz naudas vienkop es nebiju redzējis ļoti, ļoti sen.
Vīrietis pastūma naudas gabalus pāri galdam. Es apvaldīju vēlēšanos tos acumirklī pagrābt un teicu: Man vajadzēs kvīti.
Šoreiz viņš nopētīja mani ar tik ilgu un ciešu skatienu, ka es sāku mazliet nervozēt. Tikai tad aptvēru, kāds es izskatos viņa acīs noskrandis, gadiem nemazgājies ielas puika, kurš vēlas saņemt kvīti par acīmredzami nozagtu grāmatu.
Pēc kāda laika viņš vēlreiz vienaldzīgi paraustīja plecus un kaut ko uzšvīkāja uz papīra gabala. Zem rakstītā viņš pavilka svītru un pamāja man ar rakstāmspalvu. Paraksties šeit!
Es paskatījos uz papīru. Teksts bija tāds:
"Es, zemāk parakstījies, ar šo apliecinu, ka neprotu ne rakstīt, ne lasīt."
Paskatījos uz veikaliņa īpašnieku. Viņš rādīja nopietnu seju. Iemērcu spalvu trauciņā un rūpīgi uzvilku burtus “A.S.”, it kā tie būtu iniciāļi.
Vīrietis vēdinādams nosusināja tinti un pastūma “kvīti” pāri galdam pie manis. “Ko nozīmē “A”? viņš jautāja ar tikko jaušamu smaidu.
- “Anulēšana”, es atbildēju. Tas nozīmē atzīt par spēkā neesošu vai nederīgu, un parasti to attiecina uz līgumu. Un “S” ir “sadedzināšana”. Tas nozīmē iemest kādu ugunī. Vīrietis skatījās uz mani ar trulu neizpratni sejā. Džanpujā sadedzināšana ir sods par dokumentu viltošanu. Manuprāt, tas attiecas ari uz viltotām kvītīm.
Nepakustējos, lai paņemtu naudu vai kvīti. Brīdi valdīja saspringts klusums.
- Šeit nav Džanpuja, viņš beidzot teica, uzklājis sejai rāmi savaldīgu izteiksmi.
- Taisnība, es piekritu. Jūs teicami orientējaties mahinācijās. Varbūt man vajadzētu pierakstīt arī “M”.
Viņš vēlreiz īsi un rejoši iesmējās, tad smiekli pārtapa smaidā. Tu mani pārliecināji, jaunais cilvēk! Sameklējis tīru papīru, viņš nolika to man priekšā. Uzraksti kvīti, un es to parakstīšu.
Paņēmu rakstāmspalvu un uzrakstīju: “Es, zemāk parakstījies, piekrītu atdot šī dokumenta uzrādītājam grāmatu “Retorika un loģika” ar ierakstu “Kvoutam”, saņemot pretī divus sudraba penijus, ar nosacījumu, ka viņš uzrāda šo kvīti pirms…”
Es paskatījos augšup. Kas šodien par dienu?
- Šudena. Trīsdesmit piektais datums.
Biju atradinājies sekot dienām un datumiem. Dzīvojot uz ielas, katra diena ir ļoti līdzīga pārējām, vienīgi Heptenā cilvēki mēdz būt drusku vairāk iedzēruši un Sēru dienā ir drusku devīgāki nekā citkārt.
Bet, ja šodien bija trīsdesmit piektais datums, man bija atlikušas tikai piecas dienas, lai nokļūtu līdz Universitātei. No Bena biju uzzinājis, ka uzņemšana notiek tikai līdz Ugunskura dienai. Ja es to nokavētu, būtu jāgaida divi mēneši līdz nākamā mācību perioda sākumam.
Ierakstīju kvītī datumu un novilku līniju pārdevēja parakstam. Kad pasniedzu viņam papīru, vīrietis izskatījās diezgan apmulsis. Vēl vairāk: viņš nepamanīja, ka kvītī talantu vietā ierakstīti peniji. Talanti bija ievērojami vērtīgāki. Tas nozīmēja, ka viņš ir piekritis atdot man grāmatu par krietni mazāku naudu, nekā to nopircis.
Mans gandarījums noplaka, kad attapos, cik tas viss ir bezjēdzīgi. Vienalga, vai tie būtu talanti vai peniji, man taču nepietiks naudas, lai atpirktu grāmatu pēc divām dienkopām. Ja viss izdosies labi, es jau rīt būšu projām no Tarbeanas.
Kaut arī kvīts bija nevērtīga, tā tomēr mazināja sūrumu par šķiršanos no pēdējās lietas, kas man bija atlikusi no bezrūpīgajām bērnu dienām. Uzpūtu papīra lapai, rūpīgi to salocīju, ieliku kabatā un paņēmu abus savus sudraba talantus. Jutos pārsteigts, kad vīrietis atsveicinādamies sniedza man roku.
Viņš vainīgi pasmaidīja. Piedod par to kvīti! Bet tu izskatījies pēc tāda, kas diez vai nāks atpakaļ. Viņš viegli paraustīja plecus. Še, ņem! Manā plaukstā iegula vara džots.
Nospriedu, ka viņš tomēr nav caurcaurēm slikts cilvēks. Uzsmaidīju viņam un pēkšņi gandrīz vai jutos vainīgs par sīko blēdību, ko biju ierakstījis kvītī.
Jutos vainīgs ari par trim nozagtajām rakstāmspalvām, taču šīs izjūtas bija ļoti īslaicīgas. Un, tā kā nevarēju iedomāties ērtu ceļu, kā atdot tās atpakaļ, pirms promiešanas nozagu ari tintes pudelīti.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA . dižciltības vara
ABIEM TALANTIEM piemita patīkami nomierinošs svars, kam nebija nekāda sakara ar monētu patieso smagumu. To sapratīs ikviens, kurš ilgu laiku ir dzīvojis bez naudas. Mans pirmais ieguldījums bija labs ādas maks. Es to nēsāju zem apģērba, cieši piespiestu sev klāt.
Nākamais bija kārtīgas brokastis. Karstas olas un šķiņķa šķēle. Svaiga, mīksta maize, piedevām daudz medus un sviesta, glāze piena, kas izslaukts pirms nepilnām divām dienām. Viss kopā maksāja piecus dzelzs penijus. Varbūt tā bija pati labākā maltīte, kādu man gadījies baudīt.
Jutos savādi, sēdēdams pie galda un rīkodamies ar nazi un dakšiņu. Jutos savādi, būdams cilvēku vidū. Jutos savādi, ka man kāds pienes ēdienu.
Ar maizes kumosu uzslaucīdams pēdējās brokastu paliekas, es aptvēru, ka man ir vēl kāda problēma.
Pat šajā itin primitīvajā Piekrastes viesnīcā es piesaistīju uzmanību ar savu ārieni. Mans krekls bija vecs maiss ar caurumiem roku un kakla vietās. Manas bikses bija sadiegtas no brezenta un man krietni par lielām. No tām vēdīja dūmu, tauku un sastāvējuša ūdens dvaka. Tās saturēja aukla, ko biju atradis atkritumu kaudzē. Es biju netīrs, baskājains un smirdīgs.
Vai man vajadzētu nopirkt kārtīgu apģērbu vai meklēt iespēju nomazgāties? Ja vispirms nomazgāšos, man pēc tam atkal būs jāvelk mugurā vecās skrandas. Bet, ja mēģināšu pašreizējā izskatā pirkt jaunas drēbes, mani varbūt pat neielaidīs veikalā. Un es ļoti šaubījos, vai kāds būs ar mieru noņemt man mēru vai pielaikot apģērbu.
Pienāca viesnīcnieks, lai paņemtu manu šķīvi, un es nolēmu vispirms izdot naudu par vannu galvenokārt tāpēc, ka man bija apriebies smirdēt kā beigtai, nedēļu nogulējušai žurkai. Es viņam uzsmaidīju. Kur es šeit tuvumā varētu sarunāt vannu?
- Tepat, ja tev ir pāris peniju. Viņš pārlaida man vērtējošu skatienu. Vari norēķināties arī ar stundas darbu, bet jāpastrādā būs pamatīgi. Kārtīgi jāizberž kamīns.
- Man vajadzēs daudz ūdens un ziepju.
- Nu tad divas stundas. Man ir lērums trauku, ko mazgāt. Vispirms kamīns, tad vanna, pēc tam trauki. Vai tas tev pa prātam?
Apmēram pēc stundas man bija sāpoši pleci un viesnīcniekam bija tīrs kamīns. Saimnieks aizveda mani uz aizmugures telpu, kurā bija liels koka toveris un grīdu klāja režģis. Pie sienām bija piestiprināti āķi drēbju pakāršanai, un pienaglota skārda loksne kalpoja par primitīvu spoguli.