Viņš man atnesa suku, spaini kūpoša ūdens un sārma ziepju gabalu. Berzos, līdz visa mana āda bija sārta un gandrīz jēla. Tad viesnīcnieks atnesa vēl vienu karsta ūdens spaini, pēc tam nākamo. Klusībā pateicos liktenim, ka acīmredzot neesmu utains. Laikam jau biju kļuvis tik netīrs, ka neviena cienījama uts nevēlējās sev tādu mājvietu.
Noskalojies pēdējo reizi, es paskatījos uz savām nomestajām drēbēm. Gadiem ilgi nebiju juties tik tīrs, un man nepavisam negribējās tām pieskarties, kur nu vēl vilkt tās mugurā. Ja es mēģinātu tās mazgāt, tās gluži vienkārši izjuktu.
Noslaucījos un mēģināju izvilkt rupjo suku caur savām matu pinkām. Mati bija garāki, nekā bija likušies pirms mazgāšanas. Noslaucīju rasojumu no primitīvā spoguļa un jutos visai pārsteigts. Es izskatījos vecs vai vismaz vecāks. Tas vēl nebija viss: es izskatījos pēc jauna dižciltīgas ģimenes dēla. Mana seja bija kalsna un gaiša. Matus būtu derējis mazliet apgriezt, bet tie bija taisni un sniedzās līdz pleciem, atbilstoši pašreizējai modei. Man trūka vienīgi aristokrātiska apģērba.
Un te man dzima kāda doma.
Joprojām kails, es ietinos dvielī un izgāju pa sētas durvīm. Paņēmu līdzi maku, bet turēju to paslēptu. Bija priekšpusdiena, un ielās staigāja daudz cilvēku. Lieki piebilst, ka es piesaistīju daudzus skatienus. Nelikos par tiem zinis un enerģiskā solī devos uz priekšu, necenzdamies slēpties. Savilku seju bezkaislīgā, piktā maskā bez jebkādām apmulsuma pazīmēm.
Apstājos pie kādiem ratiem, kuros tēvs un dēls krāva maisus. Dēls varēja būt gadus četrus vecāks par mani un izskatījās par krietnu galvas tiesu garāks. Saki, puis, es viņu strupi uzrunāju, kur šeit tuvumā var nopirkt jēdzīgas drēbes? Izteiksmīgi paskatījos uz viņa kreklu. Pieklājīgas drēbes, es papildināju teikto.
Puisis paskatījās uz mani, un samulsums viņa sejā jaucās ar piktumu. Vecākais vīrietis steigšus noņēma cepuri un nostājās dēlam priekšā. Jūsu godība varētu paskatīties Bentlija veikalā! Tas ir samērā vienkāršs, bet atrodas tuvu, tikai pāris kvartālu attālumā.
Es savilku seju neapmierinātā grimasē. Vai tas ir vienīgais veikals šajā apkārtnē?
Viņš bridi blenza mani pavērtu muti. Nu… Varbūt… Ir vēl viens…
Apklusināju viņu ar nepacietīgu žestu. Kur tas ir? Parādi ar pirkstu, ja citādi nejēdz paskaidrot!
Vīrietis parādīja, un es devos turp. Iedams atcerējos kādu jaunā pāža lomu, ko biju spēlējis trupā. Pāžu sauca Danstejs, un viņš bija neciešami kaprīzs puišelis, bet sabiedrībā nozīmīga tēva dēls. Tas man teicami derēja. Valdonīgi atmetu galvu, iespaidīgāk izslēju plecus un atbilstoši pielāgoju savas domas.
Atgrūdu veikala durvis un sparīgā solī iegāju iekšā. Tur stāvēja vīrietis ādas priekšautā, un man atlika vienīgi pieņemt, ka tas ir Bentlijs. Viņš bija apmēram četrdesmit gadu vecs, kalsns vīrietis ar puspliku galvvidu. Dzirdēdams durvis atsitamies pret sienu, viņš satrūkās un pagriezās pret mani ar neticīgu izteiksmi sejā.
- Atnes man halātu, nejēga! Un beidz blenzt kā visi tie citi, kas šodien velkas uz tirgu! Ar drūmu seju atkritu krēslā. Kad vīrietis nekustējās, es uzmetu viņam zvērojošu skatienu. Vai es stostos? Vai manas vajadzības nav skaidri redzamas? Izteiksmības labad parāvu vaļā dvieļa malu.
Viņš joprojām stāvēja pavērtu muti.
Es draudīgi pazemināju balsi, piecēlos kājās un nodārdināju: Ja tu tūlīt neatnesīsi man drēbes, es uzsperšu šo vietu gaisā! Palūgšu tēvam, lai Vidusziemas svētkos uzdāvina man tavas bodītes akmeņus! Uzrīdīšu viņa suņus tavam līķim! VAI TU APJĒDZ, KAS ES ESMU?
Bentlijs aizsteidzās projām, un es atkritu atpakaļ krēslā. Kāda pircēja, ko es līdz šim nebiju pamanījis, steigšus izskrēja pa durvīm, iepriekš paklanījusies uz manu pusi.
Es apspiedu vēlēšanos skaļi smieties.
Pēc tam viss notika apbrīnojami viegli. Liku viņam skraidīt pusstundu, pienesot man dažādus apģērba gabalus. Nopēlu audumu, griezumu un apdari visam, ko viņš man atnesa. īsi sakot, izcili iejutos izlutināta nejaucēna lomā.
Patiesībā es jutos ļoti apmierināts. Drēbes bija vienkāršas, bet labi pašūtas. Salīdzinājumā ar to, ko biju valkājis pirms stundas, pat tīrs maisaudekls būtu ievērojams kāpiens augšup.
Ja neesat pavadījuši daudz laika galmā vai lielās pilsētās, varat nesaprast, kāpēc man tas izdevās tik viegli. Tālab es paskaidrošu.
Aristokrātu dēli ir kaut kas līdzīgs dabas lielajiem iznīcinošajiem spēkiem, tādiem kā plūdi vai tomādo. Ja gadās piedzīvot kādu no šīm katastrofām, caurmēra cilvēks var vienīgi sakost zobus un censties mazināt postījumus.
Bentlijs to zināja. Viņš iezīmēja pielabojamās vietas kreklam un biksēm un palīdzēja man tos novilkt. Uzmetu atpakaļ viņa iedoto halātu, un viņš elsodams sāka drudžaini šūt.
Es atkal atlaidos krēslā. Vari jautāt, ja gribi ko zināt! Labi redzu, ka tu mirsti aiz ziņkārības.
Bentlijs pameta ašu skatienu augšup. Kā, lūdzu, ser?
- Vari uzdot jautājumus par mana pašreizējā izskata iemesliem.
- Ā, jā! Norāvis diegu, viņš ķērās pie biksēm. Atzīšos, ka patiešām jūtu zināmu ziņkārību. Ne vairāk, kā atļauj pieklājība. Es nemēdzu bāzt degunu citu darīšanās.
- Ak tā! es pamāju ar galvu, izlikdamies drusciņ vīlies. Cildināma attieksme.
Ilgāku laiku valdīja klusums, un vienīgā skaņa bija diega čerkstoņa, slīdot cauri audumam. Es mazliet nervozēju. Beidzot sacīju tā, it kā viņš būtu uzdevis jautājumu: Manas drēbes nozaga palaistuve.
- Patiešām, ser?
- Jā, un tā maita gribēja, lai es tās izpērku, atdodot savu maku.
Bentlijs īsi pacēla acis, un viņa seja pauda patiesu ziņkāri. Vai
tad maks nebija jūsu drēbēs, ser?
Es rādīju satriektu seju. Protams, ne! “Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas,” saka mans tēvs. Skaidrības labad pavicināju maku viņam pretī.
Redzēju, ka viņš cenšas valdīt smieklus, un tas man ļāva justies mazlietiņ labāk. Gandrīz stundu biju sagādājis viņam uztraukumus un klapatas, un varēju vismaz uzjautrināt viņu ar stāstu, ko pastāstīt tālāk draugiem.
- Viņa man teica: ja es gribot saglabāt cieņu, lai dodot viņai maku, un es varēšot iet uz mājām savās drēbēs. Es sašutis papurināju galvu. “Staigule!” es viņai teicu. “Džentlmeņa cieņa neslēpjas drēbēs! Ja es atdotu savu maku tikai tāpēc, lai aiztaupītu sev neveiklību, tad atdotu ari savu cieņu!”
Brīdi rādīju domīgu seju, tad klusi novilku, it kā prātodams pie sevis: Tātad sanāk, ka džentlmeņa cieņa slēpjas viņa makā. Paskatījos uz naudas maku, ko turēju rokā, un atkal bridi klusēju. Man šķiet, es nesen dzirdēju tēvu kaut ko tādu sakām.
Bentlijs iesmējās, bet tūlīt pārvērta smieklus šķietamā klepus lēkmē, tad piecēlās un izpurināja kreklu un bikses. Te būs, ser, un tagad derēs kā uzliets! Viņš pasniedza man drēbes, un mutes kaktiņos viņam vīdēja viegls smaids.
Nometu halātu un uzvilku bikses. Nu, līdz mājām, cerams, tikšu. Cik jums nākas par pūlēm, Bentlij? es jautāju.
Viņš bridi domāja. Viens un divi.
Neko neatbildējis, sāku siet krekla saites.
- Piedošanu, ser, Bentlijs aši teica. Piemirsu, ar ko man darīšana. Viņš drudžaini norija siekalas. Ar vienu pilnīgi pietiks.
Atvēris maku, es ieliku viņam plaukstā vienu sudraba talantu un paskatījos viņam acīs. Vajadzēs izdot.
Viņa lūpas sakniebās šaurā līnijā, bet viņš pamāja ar galvu un atdeva man divus džotus.
Es ieliku monētas makā, cieši aizsēju maku, pabāzu to zem krekla un paplikšķināju, veltīdams Bentlijam zīmīgu skatienu.