Viņa lūpās atkal parādījās smaids. Visu labu, ser!
Paņēmu dvieli, izgāju no veikala un daudz neuzkrītošākā izskatā devos atpakaļ uz viesnīcu, kurā biju baudījis brokastis un karstu vannu.
* * *
- Ko varu piedāvāt, jaunais cilvēk? viesnīcnieks jautāja, kad tuvojos bāra letei. Viņš pasmaidīja un noslaucīja rokas priekšautā.
- Netīru trauku kaudzi un lupatu.
Viņš vērīgi paskatījās uz mani, tad pasmaidīja un iesmējās. Es jau nodomāju, ka tu esi aizbēdzis pa ielu pliks!
- Gluži pliks ne. Es noliku uz letes viņa dvieli.
- Iepriekš tev bija vairāk netīrumu nekā paša cilvēka. Un es būtu varējis derēt uz glītu summiņu, ka tev ir melni mati. Tu patiešām izskaties pilnīgi citāds. Viņš aplūkoja mani ar atzinīgu skatienu.
- Vai gribi paņemt savas vecās drēbes?
Es papurināju galvu. Metiet tās projām vislabāk sadedziniet, bet tā, lai kāds nejauši nesaelpojas dūmus. Viesnīcnieks atkal iesmējās.
- Bet man bija vēl dažas citas lietas, es atgādināju.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu un piesita sev pie pieres. Taisnība! Pagaidi brītiņu! Viņš pagriezās un nozuda durvīs aiz bāra letes.
Ļāvu skatienam apstaigāt telpu. Tagad, kad pretī vairs neraudzījās naidīgas sejas, telpa šķita gluži citāda. Akmens kamīns ar melnu katliņu virs uguns. Lakota koka un izlaistīta alus skābenās smakas. Klusu sarunu murdoņa…
Man vienmēr ir patikuši krodziņi. Droši vien tāpēc, ka esmu izaudzis uz ceļa. Krogs ir droša piestātne, savdabīgs patvērums. Tajā brīdī es jutos ļoti omulīgi un man iešāvās prātā, ka nebūtu slikti, ja pašam piederētu tāda vieta.
- Te būs! Viesnīcnieks nolika uz letes trīs rakstāmspalvas, tintes pudelīti un manu kvīti no grāmatveikala. Šīs lietiņas man uzdeva vēl lielāku mīklu, kad prātoju, kāpēc tu esi aizbēdzis bez drēbēm.
- Es dodos uz Universitāti, paskaidroju.
Viena uzacs savilkās augšup. Vai tad tu neesi drusku par jaunu?
Pēc šiem vārdiem man pārskrēja nervozas tirpas, bet es tās nopurināju. Tur uzņem visādā vecumā.
Viņš laipni pamāja ar galvu, it kā tas izskaidrotu, kāpēc biju ieradies šeit basām kājām, smirdēdams pēc pavārtēm. Brīdi gaidījis, vai paskaidrošu sīkāk, viesmīlis piepildīja savu kausu. Neņem ļaunā, bet tu vairs īsti neizskaties pēc tāda, kas gribētu mazgāt traukus.
Pavēru muti, lai protestētu: dzelzs penijs par stundas darbu bija laba izdevība, ko man negribējās laist garām. Divi peniji nozīmēja klaipu maizes, un es nebūtu varējis saskaitīt, cik reižu pēdējā gada laikā biju juties izsalcis.
Tad paskatījos uz savām plaukstām, ko biju uzlicis uz letes. Tās bija sārtas un tīras, un es gandrīz vai neticēju, ka tās ir manējās.
Sapratu, ka negribu mazgāt traukus. Mani gaidīja svarīgāki darbi. Atkāpos no letes un izvilku no maka peniju. Kur es visdrīzāk varētu atrast vezumniekus, kas dodas uz ziemeļiem? es jautāju.
- Lopu Dzinēju laukumā, augšā Piekalnē. Ceturtdaļjūdzi aiz dzirnavām pa Zaļo ielu.
Dzirdot Piekalnes vārdu, man atkal pārskrēja nervozas trīsas. Centos tām nepievērst uzmanību un pamāju ar galvu. Jums šeit ir jauka viesnīca. Es uzskatītu sevi par veiksminieku, ja tiktu pie tādas, kad būšu pieaudzis. Pasniedzu viņam peniju.
Viņa seja atplauka platā smaidā, un viņš atdeva peniju atpakaļ.
- Pēc tik labiem vārdiem vienmēr vari šeit atgriezties!
TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA. Vara gabali, kurpnieks un cilvēku pūļi
KAD IZGĀJU UZ IELAS, bija apmēram stunda pirms pusdienlaika. Saule bija pakāpusies itin augstu, un bruģakmeņi zem kājām izstrāvoja patīkamu siltumu. Apkārt dūca nevienmērīgais tirgus troksnis, un es centos izbaudīt tīksmi par savu pilno vēderu un tīro miesu.
Tomēr kaut kur dziļumos manī kņudēja neskaidrs nemiers, kāds mēdz pārņemt, ja neredzams svešinieks cieši skatās tev mugurā. Tas mani pavadīja, līdz instinkti ņēma virsroku, un es veikli kā zutis ieslīdēju sānielā.
Stāvēju, piespiedies pie sienas, līdz dīvainā sajūta izgaisa. Pēc dažām minūtēm sāku justies muļķīgi. Es mēdzu uzticēties instinktiem, bet tie laiku pa laikam deva viltus signālus. Drošības labad pagaidīju vēl kādu brīdi, tad izgāju atpakaļ uz ielas.
Nepatīkamā neomulība atgriezās gandrīz tūlīt. Centos nepievērst tai uzmanību, tomēr mēģināju izdibināt, kas to izraisījis. Taču pēc piecām minūtēm atkal zaudēju savaldīšanos un iegriezos sānielā, no kuras vēroju garāmslīdošo pūli, lai noskaidrotu, kas man seko.
Neviena nebija. Tikai pēc nervozas pusstundas un vēl divām sānielām es beidzot aptvēru īsto iemeslu.
Dīvaino sajūtu radīja tas, ka es gāju kopā ar pūli.
Pēdējo gadu laikā cilvēku pūļi man bija kļuvuši par daļu no pilsētas ainavas. Varēju izmantot pūli, lai paslēptos no sardzes vīra vai veikala īpašnieka. Varēju iziet cauri pūlim, lai nokļūtu tur, kur vajadzīgs. Varēju ari iet tajā pašā virzienā kā pārējais pūlis, bet es nekad nebiju daļa no tā.
Biju pārlieku pieradis, ka cienījami pilsoņi man nepievērš uzmanību, tāpēc gandrīz vai metos bēgt no pirmā tirgotāja, kurš man piedāvāja kaut ko nopirkt.
Kad biju sapratis sava nemiera cēloni, neveiklības sajūta pa lielākai daļai izgaisa. Bailes mēdz rasties no nezināšanas. Līdzko zināju, kur slēpjas iemesls, tas kļuva pārvarams un bailēm vairs nebija pamata.
* * *
Kā jau minēju iepriekš, Tarbeanai ir divi atšķirīgi rajoni: Piekalne un Piekraste. Piekraste bija nabadzīga. Piekalne bija bagāta. Piekraste bija smirdīga. Piekalne bija tīra. Piekrastē bija zagļi. Piekalnē bija baņķieri piedodiet, laupītāji.
Esmu jau izstāstījis savu bēdīgo Piekalnes piedzīvojumu. Tāpēc jūs droši vien sapratīsiet manas izjūtas, kad pūlis uz bridi pašķīrās un es ieraudzīju to, ko ar skatienu visu laiku biju neapzināti meklējis. Sardzes vīru. Sirdij neganti dauzoties, iemetos pirmajās durvīs.
Krietnu bridi pūlējos sev atgādināt, ka es vairs neesmu tas pats netīrais puišelis, kuru sargs piekāva pirms vairākiem gadiem. Ka esmu kārtīgi ģērbies un tīrs. Ka izskatos šeit piederīgs. Tomēr senas izjūtas tik ātri nemirst. Centos apvaldīt dziļas, negantas dusmas, bet nevarēju pateikt, vai dusmojos uz sevi, uz sargu vai uz pasauli kopumā. Droši vien pa druskai uz visu.
- Vienu acumirkli! atskanēja balss aiz tālākajām durvīm, ko sedza aizkars.
Pārlaidu skatienu veikalam. Priekšējais logs apgaismoja apkrautu darbgaldu un vairākus dučus plauktos saliktu kurpju pāru. Nodomāju, ka nejaušam ieskrējienam varēja pagadīties arī sliktāka vieta.
- Es teiktu… aiz dziļākās telpas durvīm vēlreiz atskanēja balss. No aizkara viņas puses iznira sirms vīrietis, turēdams rokās lielu ādas gabalu. Viņš bija augumā neliels un salīcis, bet grumbainā seja smaidīja man pretī. …ka tev vajag kurpes. Smaids bija atturīgs, it kā runa būtu par vecu zābaku pāri, kas sen jau novalkāts, bet pārāk ērts un ierasts, lai to izmestu. Viņš paskatījās uz manām kājām. Arī es gluži negribot paskatījos lejup.
Protams, man bija basas kājas. Es nebiju valkājis apavus tik ilgi, ka vispār biju aizmirsis par tiem domāt. Vismaz vasaras laikā. Ziemā es sapņoju par kurpēm.
Paskatījos augšup. Vecā vīra acīs dejoja uguntiņas, it kā viņš nebūtu skaidrībā, vai ar smiešanos zaudētu pircēju vai ne. Laikam man tiešām vajag kurpes, es atzinu.
Viņš iesmējās, apsēdināja mani krēslā un ar plaukstām izmērīja manas kailās pēdas. Par laimi, ārā bija sauss, tāpēc kājas man bija tikai mazliet putekļainas no bruģakmeņiem. Lietainā laikā tās būtu kļuvušas nepiedienīgi netīras.