- Paskatīsimies, kas tev patīk un vai man ir tev piemērots lielums. Ja ne, varu pagatavot vai pārveidot kādu apavu pāri stundas vai divu stundu laikā. Un kādai vajadzībai būs tavas kurpes? Staigāšanai? Dejošanai? Jāšanai? Viņš atliecās uz soliņa atpakaļ un paņēma no aizmugures plaukta kurpju pāri.
- Staigāšanai.
- Tieši tā es domāju. Vecais vīrs uzritināja man kājās zeķes tik veikli, it kā visi viņa klienti allaž ierastos basām kājām. Pēc tam viņš uzāva man kaut ko melnu ar sprādzēm. Kā ir? Nostājies uz abām kājām, lai labāk var saprast!
- Es…
- Šīs ir par ciešām. Tā jau man likās. Nav nekā kaitinošāka par kurpēm, kas spiež! Viņš man aši tās novilka un zibenīgi nomainīja ar citām. Un šīs? Kurpes bija tumši violetas, no zamša vai filca.
- Tās…
- Nav gluži tas, ko tu gribētu? Es tevi saprotu, šitāda manta traki ātri novalkājas. Toties skaista krāsa, tāda, kas pievilina dāmas. Viņš uzāva man nākamo pāri. Un ko tu saki par šīm?
Šis bija vienkāršas brūnas ādas kurpes un derēja man gluži kā gatavotas pēc mēra. Piespiedu kāju pie grīdas, un tās patīkami ieskāva pēdu. Biju aizmirsis, cik brīnišķīgi kājas mēdz justies ērtos apavos.
- Cik tās maksā? es piesardzīgi apjautājos.
Atbildes vietā vecais vīrs piecēlās un sāka ar skatienu pārlūkot plauktus. Kājas daudz ko pasaka par cilvēku, viņš domīgi sacīja.
- Daži atnāk šurp smaidīdami un smiedamies, tīrām un nospodrinātām kurpēm, sapūderētām zeķēm. Bet, kad viņi novelk kurpes, pēdas pretīgi ož. Tie ir cilvēki, kuri kaut ko slēpj. Viņiem ir noslēpumi ar sliktu smaku, un viņi cenšas tos noslēpt, tāpat kā slēpj savas pēdas.
Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Bet tas neko nelīdz. Vienīgais ceļš, kā panākt, lai kājas neož, ir ļaut tām pavēdināties. Varbūt tāpat ir ar noslēpumiem. Par tiem gan es neko lielu nezinu. Toties zinu šo to par kurpēm.
Vecais vīrs sāka rakņāties pa savu apkrauto darbgaldu. Reizēm te ienāk jauni cilvēki no galma, apvēdinādami sejas un vaimanādami par savu kārtējo traģēdiju. Bet viņu pēdas ir sārtas un maigas. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekur nav gājuši paši savām kājām. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekad nav cietuši sāpes.
Beidzot viņš atrada meklēto un izvilka no kaudzes kurpju pāri, ļoti līdzīgu tam, kas man pašreiz bija kājās. Te būs! Tās valkāja mans Džeikobs, kad bija tavos gados. Apsēdies uz soliņa, viņš atraisīja man pielaikotās kurpes.
- Bet tev, vecais vīrs turpināja, tev tik jaunos gados ir vecas pēdas ar rētām un tulznām. Tādas, ar kurām visu dienu var skraidīt pa akmeņiem un nejust vajadzību pēc kurpēm. Tādas pēdas tava vecuma zēns var iegūt tikai vienā ceļā.
Viņš paskatījās uz mani, it kā būtu uzdevis jautājumu. Es pamāju ar galvu.
Kurpnieks pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. Nu, kāda ir sajūta?
Piecēlos kājās, lai to pārbaudītu. Šīs kurpes šķita pat vēl ērtākas par iepriekšējām, jo bija mazliet ievalkātas.
- Redzi, šis pāris ir jauns, viņš pacilāja tās, ko turēja rokā. Ar tām nav nostaigāta neviena jūdze, un par tādām jaunām kurpēm es ņemu talantu, varbūt pat talantu un divus džotus. Vecais vīrs pamāja uz manām kājām. Toties šis pāris ir lietots, un lietotas kurpes es nepārdodu par naudu.
Pagriezis man muguru, viņš sāka diezgan bezmērķīgi kārtot savu darbgaldu, klusi dungodams pie sevis. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai es pazītu melodiju: “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”
Es sapratu, ka vecais vīrs grib darīt man labu, un tikai pirms nedēļas es ar sajūsmu būtu tvēris izdevību tikt pie kurpēm par baltu velti. Taču šoreiz kaut kāda iemesla dēļ nejutos īsti labi. Klusi savācu savas mantas un pirms promiešanas atstāju uz kurpnieka soliņa divus vara džotus.
Kāpēc? Tāpēc, ka lepnums ir savāda parādība, un tāpēc, ka augstsirdība jāatlīdzina ar augstsirdību. Bet galvenokārt tāpēc, ka man tā šķita pareizi, un tas ir pietiekami svarīgs iemesls.
* * *
- Četras dienas. Ja līst lietus, tad sešas.
Roents bija trešais ratu īpašnieks, kuram biju apjautājies par braucienu ziemeļu virzienā uz Imri, Universitātei tuvāko pilsētu. Vezumu saimnieks bija drukns keldiešu vīrietis ar koši melnu bārdu, kas slēpa lielāko daļu no viņa sejas. Viņš aizgriezās un siaru valodā nolamāja vīrieti, kurš krāva ratos auduma baķus. Runādams savā dzimtajā valodā, viņš dārdināja kā akmeņu nogruvums.
Kad virs atkal pagriezās pret mani, dārdoņa pārtapa rūcienā. Divi vara gabali. Džoti. Nevis peniji. Vari sēsties ratos, ja atrodi vietu. Nakti vari pārgulēt kulbā, ja gribi. Vakarā ēdīsi kopā ar mums. Pusdienās būs tikai maize. Ja kāds vezums iestrēgs dubļos, tev būs jāpalidz stumt.
Viņš pārtrauca, lai atkal sakliegtu uz vīriem. Tie krāva preces trijos Roenta ratos, bet ceturtie bija man līdz sāpēm pazīstami: tā bija mājiņa uz riteņiem, kādā es biju pavadījis sava līdzšinējā mūža lielāko daļu. Tās priekšā sēdēja Reta, Roenta sieva. Viņas sejas izteiksme nemitīgi mainījās: tā bija barga, kad viņa uzlūkoja krāvējus, bet atplauka smaidā, kad viņa sarunājās ar blakus stāvošo meiteni.
Nospriedu, ka meitene ir tāda pati līdzbraucēja kā es. Viņa varēja būt manā vecumā, varbūt gadu vecāka, tomēr gads šajā dzīves posmā nozīmē lielu atšķirību. Tāliešiem par mūsu vecuma bērniem ir teiciens: “Zēns stiepjas garumā, bet meitene aug.”
Viņas apģērbs bija praktisks un atbilstošs ceļojumam garās bikses un krekls, un viņa bija vēl pietiekami jauna, lai tāds ietērps neizskatītos nepiedienīgs. Meitenes izturēšanās bija tāda, ka es būtu spiests uzskatīt viņu par dāmu, ja viņa būtu vēl kādu gadu vecāka. Sarunādamās ar Retu, viņa šūpojās turp un atpakaļ, un viņas kustībām piemita kaut kas starp izsmalcinātu grāciju un bērnišķu prieka izpausmi. Viņai bija gari, tumši mati un…
Vienkārši izsakoties, viņa bija skaista. Es ļoti sen nebiju uzlūkojis neko skaistu.
Sekodams manam skatienam, Roents turpināja: Vakarā visi palīdz iekārtot nometni. Sardzē stāv visi pēc kārtas. Ja aizmigsi sardzes laikā, paliksi uz ceļa. Ēdīsi visu, ko mana sieva pagatavos. Ja žēlosies, paliksi uz ceļa. Ja uzbāzīsies meitenei… viņš izlaida pirkstus caur melno, tumšo bārdu, …nu, tad var iziet ļoti slikti.
Cerēdams pavērst viņa domas citā virzienā, es jautāju: Cik ilgi viņi kraus vezumus?
- Divas stundas, Roents atbildēja ar drūmu pārliecību, itin kā gribēdams izaicināt strādnieku protestus.
Viens no vīriem izslējās uz vezuma kājās, ar plaukstu aizsegdams acis no saules. Viņš skaļi iesaucās, pārkliegdams zirgu, ratu un cilvēku radīto troksni rosības pilnajā tirgus laukumā: Neļauj viņam sevi
aizbaidīt, puika! Viņš ir jēdzīgs vecis, kaut ari mūžīgi rūc! Roents bargi pakratīja viņam ar pirkstu, un vīrietis turpināja darbu.
Mani nevajadzēja īpaši iedrošināt. Vīrietim, kurš ceļo kopā ar sievu, parasti var uzticēties. Turklāt cena bija pieņemama, un Roents grasījās doties ceļā jau šodien. Izmantoju šo bridi, lai izvilktu no maka pāris džotu, un pastiepu tos Roentam.
Viņš pagriezās pret mani. Divas stundas! Izteiksmības labad viņš pacēla divus resnus pirkstus. Ja nokavēsi, paliksi tepat.
Es nopietni pamāju ar galvu. Rieusa tu kailus A’isha tua. Pateicos, ka pieņēmāt mani kopā ar savu ģimeni.
Roenta iespaidīgās, pinkainās uzacis savilkās augšup. Viņš ātri atguvās un īsi pamāja ar galvu gandrīz vai paklanījās. Es pārlaidu skatienu tirgus laukumam, cenzdamies ielāgot savu atrašanās vietu.