- Daži nudien prot pārsteigt. Pagriezdamies es ieraudzīju strādnieku, kurš bija uzsaucis man no vezuma. Viņš izstiepa roku. Derriks.
Paspiedu viņa plaukstu, juzdamies diezgan neveikli. Ļoti sen nebiju tā vienkārši sarunājies ar otru cilvēku, un tas lika man mulsi stomīties. Kvouts.
Derriks salika rokas aiz muguras, iztaisnoja muguru un novaikstījās. Viņš bija galvas un plecu tiesu garāks par mani, gadus divdesmit vecs, gaišmatains un slaids. Roentam tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Kur tu iemācījies siaru valodu?
- Drusku pamācīja viens arkanists, es paskaidroju. Noskatījos, kā Roents aiziet aprunāties ar sievu. Tumšmatainā meitene paskatījās uz mani un pasmaidīja. Nezinādams, kā izturēties, es novērsu skatienu.
Derriks paraustīja plecus. Nu labi, tad ej pakaļ savām mantām! Roents mūžīgi šķendējas, kaut gan nav sevišķi bīstams, bet, līdzko vagoni būs piekrauti, viņš ne mirkli negaidīs.
Es pamāju ar galvu, kaut gan nekādu “mantu” man nebija. Tomēr man vajadzēja šo to nopirkt. Ļaudis runāja, ka Tarbeanā varot nopirkt jebko, ja vien esot nauda. Parasti tā ir taisnība.
* * *
Nokāpu lejā pa kāpnēm Trapisa pagrabā. Ar apautām kājām gājiens šķita ļoti savāds. Nākdams šurp, biju pieradis just zem kājām vēsos, mitros akmeņus.
Kad gāju pa mazo gaiteni, no dziļākajām telpām izskrēja noskrandis zēns, turēdams rokā mazu ziemas ābolu. Ieraudzījis mani, viņš satrūkās, tad nikni paskatījās caur pieri un aizdomīgi samiedza acis. Nolaistu skatienu viņš rupji spiedās man garām.
Pat nedomādams es instinktīvi iesitu pa roku, kas stiepās pēc mana maka, un pagriezos pret viņu, pārāk apstulbis, lai kaut ko teiktu. Zēns izmetās ārā, bet es paliku stāvam samulsis un nepatīkami satraukts. Šajā vietā mēs nekad neapzagām cits citu. Ārā, uz ielas, katrs gādāja par sevi, kā mācēja, bet Trapisa pagrabs mums bija kaut kas līdzīgs svētnīcai, gluži kā baznīca. Neviens nebūtu riskējis to izpostīt.
Nogāju atlikušos soļus līdz galvenajai telpai un atvieglots redzēju, ka viss pārējais šķiet kārtībā. Trapisa tur nebija: arimredzot viņš vāca labdarības naudu savu bērnu aprūpēšanai. Istabā bija sešas gultiņas, visas aizņemtas, un vairāki bērni gulēja uz grīdas. Vairāki netīri ielas bērni bija sapulcējušies ap galdu, uz kura stāvēja liels grozs, un vilka ārā ziemas ābolus. Man ienākot, viņi pagriezās un uzlūkoja mani skarbām, naidīgām sejām.
Tad es sapratu. Neviens mani šeit nepazina. Biju tīrs un labi ģērbies un izskatījos pēc parasta zēna, kas te iemaldījies nejaušības pēc. Es nebiju šeit piederīgs.
Tajā brīdī atgriezās Trapiss, nesdams vienā padusē vairākus plakanus maizes klaipus un uz otras rokas turēdams brēcošu bērnu.
- Ari! viņš uzsauca vienam no zēniem, kas stāvēja pie galda. Panāc palīgā! Mums ir jauna iemītniece, un viņa jāpārģērbj.
Zēns aizsteidzās pie Trapisa un paņēma bērnu no viņa rokas. Trapiss nolika maizi uz galda blakus ābolu grozam, un visu bērnu skatieni cieši pievērsās viņam. Man pakrūtē sagriezās nelabums. Trapiss nebija pat paskatījies uz mani. Ja nu viņš mani nepazīst? Ja nu liek man iet projām? Nezinādams, kā to izturēšu, es sāku virzīties uz durvju pusi.
Trapiss pēc kārtas pamāja katram bērnam. Tagad sarunāsim, kas un kā. Deivid, tu iztukšo un izberz dzeramā ūdens mucu! Ūdens kļūst iesāļš. Kad būsi galā, Neitans to piepildīs no jauna.
- Vai es varēšu ņemt divus? Neitans jautāja. Man vajag brālim.
- Tavs brālis var atnākt pats, Trapiss laipni atbildēja, tad, kaut ko nojauzdams, ieskatījās zēnā uzmanīgāk. Vai viņš nav vesels?
Neitans pamāja ar galvu, lūkodamies grīdā.
Trapiss uzlika roku zēnam uz pleca. Ved viņu šurp! Paskatīsimies, ko varam līdzēt.
- Viņam sāp kāja, Neitans izgrūda, un viņa balsī skanēja asaras.
- Galīgi karsta, un viņš nevar paiet!
Trapiss pamāja ar galvu un uzrunāja nākamo bērnu. Džena, tu palīdzēsi Neitanam atvest šurp brāli! Uzrunātie aizsteidzās projām.
- Tem, tev būs jāsanes ūdens, jo Neitans ir projām.
- Kvout, aizskrien pēc ziepēm! Trapiss pastiepa puspenija monētu uz manu pusi. Ej uz Marnas veikalu Mazgātavas ielā. Ja pateiksi, kam tās domātas, viņa iedos tev labāku preci.
Man pēkšņi aizžņaudzās kakls. Viņš mani pazina! Nevaru jums izstāstīt, cik milzīgu atvieglojumu es tajā brīdī izjutu. Trapiss man bija cilvēks, ko visdrīzāk varētu salīdzināt ar ģimeni. Doma, ka viņš mani varbūt vairs nepazīst, šķita nepanesama.
- Man nav laika skriet uz veikalu, Trapis, es vilcinādamies atbildēju. Es braucu projām. Dodos dziļāk iekšzemē, uz Imri.
- Ak tā? viņš pārjautāja, tad brīdi klusēja un aplūkoja mani uzmanīgāk. Nu, redzu, ka tā laikam ir.
Protams. Trapiss nekad neredzēja apģērbu, viņš redzēja tikai bērnu, kuram tas mugurā. Iegriezos pateikt, kur atrodas manas mantas. Uz sveču darbnīcas jumta ir vieta, kur savienojas trīs jumti. Tur ir sega un pudele, un vēl daži sīkumi. Man neko no tā vairs nevajadzēs. Ja kāds meklē naktsmītni, tur var sausumā ērti pārgulēt. Neviens tur neiet… Mana balss aizlūza.
- Tas ir ļoti laipni. Aizsūtīšu turp kādu no zēniem, Trapiss teica.
- Panāc šurp! Paspēris dažus soļus pretī, viņš mani neveikli apskāva, un viņa bārda kutināja man seju. Es vienmēr priecājos, kad kāds no jums dodas projām, viņš klusi sacīja. Zinu, ka tev veiksies labi, bet, ja vajadzīgs, tu vienmēr vari šeit atgriezties.
Blakusgultiņā kāda meitene sāka mētāties un vaidēt. Trapiss atrāvās no manis, aizgriezās un paskatījās turp. Kas nu, kas nu, viņš nobubināja un steidzās palīgā, basajām kājām plakšķot pa akmens grīdu. Kas nu, kas nu. Kuš, kuš.
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA. Zvaigzņu jūra
ATGRIEZOS LOPU DZINĒJU LAUKUMĀ, šūpodams uz pleca ceļojuma maisu. Tajā bija otra drēbju kārta, klaips graudu maizes, nedaudz kaltētas gaļas, ādas pudele ar ūdeni, adata un diegs, krama un tērauda gabali, rakstāmspalvas un tinte. Vārdu sakot, viss, ko saprātīgs cilvēks uzskata par vajadzīgu ņemt līdzi ceļojumā.
Tomēr ieguvums, ar kuru es lepojos visvairāk, bija tumši zils apmetnis, ko biju nopircis no sīktirgotāja ratiem, samaksājot tikai trīs džotus. Tas bija silts, tīrs un, cik varēju spriest, piederējis tikai vienam valkātājam.
Šeit man jāpiebilst, lūk, kas: ceļojuma laikā labs apmetnis ir vairāk vērts nekā visa pārējā mantība kopā. Ja nav, kur gulēt, tas kalpo par gultu un segu. Tas sargā muguru no lietus un acis no saules. Ja valkātājs ir attapīgs, viņš zem tā var paslēpt visinteresantākos ieročus, bet, ja nav tik attapīgs, tad var izlīdzēties ar pieticīgāku klāstu.
Bet piedevām tam visam apmetnis ir ļoti ieteicams vēl divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, nekas neizskatās tik efektīgi kā apvalkāts apmetnis, kas viegli plīvo vējā ap valkātāju. Un, otrkārt, labākajiem apmetņiem ir neskaitāmas kabatiņas, pret kurām es jūtu nesaprātīgu un nepārvaramu vilinājumu.
Kā jau teicu, šis bija labs apmetnis un tam bija daudz tādu kabatu. Tajās es biju noglabājis auklu un vasku, sauju žāvētu ābolu, posas kārbiņu, marmora bumbiņu mazā ādas maisiņā, kulīti ar sāli, izliektu adatu ar āķi galā un stiegras gabalu.
Biju nolēmis iztērēt visas savas rūpīgi krātās Kopvalstības monētas un paturēt ceļojumam drošo Keldas naudu. Šeit, Tarbeanā, peniji noderēja labi, bet Keldas nauda bija stabila visur, lai kur nāktos nokļūt.
Kad ierados pie ratiem, laukumā drudžaini ritēja pēdējie gatavošanās darbi un Roents staigāja ap vezumiem kā nemierpilns dzīvnieks, pārbaudīdams visu nez cik reižu pēc kārtas. Reta bargu skatienu vēroja strādniekus un netaupīja skarbus vārdus ikreiz, kad kaut kas nebija