Aizvēru muti un pievērsu skatienu ūdens spogulim. Denna man blakus darīja to pašu. Jutu, kā no viņas izstrāvo karstums. Viņa smaržoja pēc ceļa putekļiem, medus un vasarīga gaisa mirkli pirms spēcīgas lietusgāzes.
Neviens no mums nesacīja ne vārda. Es aizvēru acis. Viņas tuvums bija pats saldākais un skaudrākais, ko man savā mūžā bija nācies iepazīt.
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA. Vēl jāiepazīst
NĀKAMAJĀ RlTĀ es pamodos apdullis pēc divām miega stundām, saritinājies uz viena no vezumiem, un pussnaudā pavadīju visu rīta cēlienu. Tikai neilgi pirms dienas vidus es aptvēru, ka esam uzņēmuši vēl vienu līdzbraucēju.
Viņu sauca Džosns, un viņš bija samaksājis Roentam par braucienu uz Anilinu. Viņam bija nepiespiesta izturēšanās un draudzīgs smaids. Viņš šķita mērķtiecīgs cilvēks. Man viņš nepatika.
Iemesls bija vienkāršs. Viņš visu dienu brauca ratos blakus Dennai. Viņš neciešami flirtēja ar Dennu un jokoja, ka ņemšot viņu par vienu no savām sievām. Šķita, ka Dennu nemaz nav ietekmējušas vēlās nomoda stundas iepriekšējā vakarā, jo viņa izskatījās tikpat moža un spirgta kā vienmēr.
Tā nu es šo dienu pavadīju, cīnīdamies ar dusmām un greizsirdību un izlikdamies vienaldzīgs. Tā kā biju pārāk lepns, lai iesaistītos viņu sarunās, turējos savrup. Visu dienu mocījos drūmās domās, centos nedzirdēt svešinieka balsi un palaikam atcerējos, kāda Denna izskatījās iepriekšējā vakarā uz mēness apspīdētā ūdens fona.
* * *
Tovakar biju nolēmis aicināt Dennu pastaigāties, kad pārējie būs devušies pie miera. Bet, pirms paguvu viņai tuvoties, Džosns aizgāja pie viena no vezumiem un atnesa no tā lielu, melnu kasti ar misiņa slēdžiem vienā pusē. To ieraugot, man šķita, ka sirds krūtīs apmetas otrādi.
Nojauzdams pārējo ceļotāju gaidas tiesa, manējās īpaši ne -, Džosns lēni atvēra misiņa aizdari un ar iestudētu nevērību izņēma lautu. Tā bija trupas aktiera lauta, un instrumenta slaidais, graciozais kakls un apaļais korpuss man bija smeldzīgi pazīstami. Pārliecināts, ka ir saistījis visu klātesošo uzmanību, Džosns piešķieba galvu un pastrinkšķināja stīgas, ieklausīdamies skaņā. Tad, pie sevis pamājis ar galvu, viņš sāka spēlēt.
Viņam bija patikama tenora balss un itin veikli pirksti. Viņš nospēlēja balādi, pēc tam jautru, spriganu galda dziesmu, tad lēnu, skumju melodiju, dziedādams valodā, kuru es nesapratu, bet pēc skanējuma spriedu, ka tā varētu būt illiešu valoda. Visbeidzot Džosns izpildīja “Skārdnieku bodnieku”, un visi pievienojās dziesmai. Visi, izņemot mani.
Es sēdēju kā pārakmeņojies, un man sāpēja pirksti. Gribēju nevis klausīties, bet spēlēt. “Gribēju” nav pietiekami izteiksmīgs vārds. Es biju izsalcis pēc spēles, es jutos kā badā. Nevaru lepoties ar vēlmi, ko tobrīd jutu: kaut varētu nozagt viņa lautu un pazust tumsā!
Džosns ar krāšņiem akordiem pabeidza dziesmu, un Roents pāris reižu sasita plaukstas, lai pievērstu pārējo uzmanību. Laiks likties gulēt! ja jūs tik ilgi sēdēsiet augšā…
- …tad paliksiet uz ceļa! Derriks viņu zobgalīgi pārtrauca. Zinām, zinām, saimniek! Būsim gatavi doties tālāk mazā gaismiņā.
Džosns iesmējās un ar kāju atgrūda lautas futrāļa vāku. Bet, pirms viņš nolika lautu vietā, es iesaucos: Vai drīkstu mirkli to apskatīt? Centos neielaist balsī izmisumu, centos runāt itin kā dīkas ziņkārības pēc.
Jutos pats sev pretīgs šī jautājuma dēļ. Lūgt paturēt muzikanta instrumentu ir apmēram tas pats, kas lūgt noskūpstīt cita vīrieša sievu. Tie, kuri nav muzikanti, to nesaprot. Instruments ir kā draugs un kā mīļotā būtne. Svešinieki neciešami bieži mēdz lūgt atļauju tam pieskarties un to paturēt. To es labi zināju, tomēr nespēju sevi pārvarēt. Tikai vienu sekundi!
Redzēju, kā Džosns nepatikā mazliet saspringst. Taču laipna izturēšanās spēlmanim ir tikpat svarīga kā viņa mūzika. Protams! viņš atsaucās ar mākslotu jautrību, kam es redzēju cauri, taču citi tai droši vien noticēja. Viņš pienāca pie manis un pasniedza lautu. Tikai esi uzmanīgs…
Džosns atkāpās dažus soļus atpakaļ un teicami tēloja nepiespiestību. Taču es redzēju, ka viņš stāv, mazliet saliecis rokas, gatavs vajadzības bridi mesties uz priekšu un izraut man savu dārgumu.
Es pagrozīju lautu rokās. No malas spriežot, instruments nebija nekas īpašs. Mans tēvs to būtu vērtējis kā “vienu pakāpi labāku par malkas gabalu”. Pieskāros kokam. Piekļāvu to sev pie krūtīm.
Nepacēlis skatienu, es teicu: H ir skaista. Mana balss skanēja klusi un spēcīgo emociju dēļ ķērās kaklā.
la patiešām bija skaista. Skaistāka par visu, ko biju redzējis pēdējo trīs gadu laikā. Skaistāka nekā pavasara lauku ainava pēc trīs gadu dzīves nožēlojamas pilsētas atkritumos. Skaistāka nekā Denna. Gandrīz.
Varu atklāti sacīt, ka es joprojām īsti nebiju es pats. Kopš manas ielu dzīves bija pagājušas tikai četras dienas. Es vairs nebiju tas cilvēks, kas agrāk ceļoja kopā ar trupu, tomēr vēl nebiju arī tas cilvēks, par kuru jūs esat dzirdējuši stāstos. Tarbeana bija mani pārvērtusi. Biju iemācījies daudz tāda, bez kā būtu krietni vieglāk dzīvot.
Bet, sēdēdams pie ugunskura un noliecies pār lautu, es jutu, ka skarbā, nepatīkamā virskārta, ko biju iemantojis Tarbeanā, sāk plaisāt. Kā māla veidne ap atdzisušu dzelzs gabalu tā atdalījās, atstājot aiz sevis kaut ko tīru un tvirtu.
Es pa vienai izmēģināju stīgas. Kad pastrinkšķināju trešo, dzirdēju, ka tā ir noskaņojusies, un es nedomādams pieregulēju vienu no slēdžiem.
- Ei, ei, tos neaiztiec! Džosns centās runāt pēc iespējas nevērīgi.
- Tu sagrozīsi aplam! Bet es viņu lāgā pat nedzirdēju. Gan dziedātājs, gan visi pārējie tajā brīdī bija no manis tik tālu, ka tikpat labi varētu atrasties Kentes jūras dibenā.
Pieskāros pēdējai stīgai un mazlietiņ pieregulēju arī to. Mēģināju nospēlēt vienkāršu akordu. Tas izskanēja klusi un pareizi. Pavirzīju vienu pirkstu, un akords pārtapa minorā; tādās reizēs man vienmēr šķita, ka lauta pauž skumjas. Vēlreiz pārbīdīju plaukstas, un atskanēja divi akordi, kas it kā sačukstējās viens ar otru. Tad, neaptverdams, ko daru, es sāku spēlēt.
Bija ļoti savādi just zem pirkstiem stīgas it kā pēc ilga laika satiktos seni draugi, kas paguvuši aizmirst, kas viņiem kopīgs. Es spēlēju klusi un lēni, nelaizdams skaņas tālāk par ugunskura šauro gaismas loku. Pirksti un stīgas uzmanīgi sarunājās, it kā cenzdamies novilkt robežas savai apmātības dejai.
Tad es jutu, ka manī kaut kas salūst, un mūzikas straume izlauzās brīvībā, pārtraucot klusumu. Mani pirksti dejoja; sarežģītām, ātrām kustībām tie vērpa mūsu ugunskura gaismas lokā kaut ko virmojošu un netveramu. Mūzika trīsēja kā zirnekļa tīmeklis vieglā vēsmā, tā mainījās kā krītoša lapa, kas virpuļo lejup no koka, un aizskanēja kā trīs Piekrastes gadi Tarbeanā, kuros pakrūtē sēž tukšums un rokas sāp no stindzinošā aukstuma.
Es nezinu, cik ilgi spēlēju. Varbūt desmit minūtes, varbūt stundu. Bet manas rokas bija atradinājušās no piepūles. Tās paklupa, un mūzika saplīsa gabalos kā sapnis pamošanās brīdī.
Pacēlis galvu, es redzēju, ka visi sēž pilnīgi nekustīgi un to sejas pauž veselu emociju gammu no apmulsuma līdz pārsteigumam. Tad mans skatiens itin kā lauza burvestību, un visi sakustējās. Roents sagrozījās savā sēdeklī. Divi strādnieki saskatījās, savilkuši uzacis augšup. Derriks raudzījās manī tā, it kā nekad agrāk nebūtu mani redzējis. Reta joprojām sēdēja kā sastingusi, pacēlusi plaukstu pie mutes. Denna paslēpa seju rokās un sāka klusi, izmisīgi šņukstēt.