Biju atceļojis uz Universitāti daudzu iemeslu dēļ, bet pats galvenais bija tikai viens. Arhīvos glabājās atbildes, un man bija daudz, daudz jautājumu. Pirmkārt un galvenokārt es gribēju uzzināt patiesību par čandriāniem un Amiru. Man vajadzēja noskaidrot, cik daudz patiesības ir Skarpi stāstā.
Vietā, kur ceļš šķērsoja Omethi upi, stiepās vecs akmens tilts. Tādus tiltus jūs noteikti esat redzējuši. Tas bija viens no daudzajiem senās arhitektūras milzeņiem, kādi izkaisīti pa visu pasauli un ir tik senlaicīgi un stabili būvēti, ka kļuvuši par daļu no ainavas un neviens pat nejautā, kas un kāpēc tos cēlis. Šis tilts bija sevišķi iespaidīgs, vairāk nekā divsimt pēdu garš un pietiekami plats, lai divi vezumi tiktu viens otram garām, un tas stiepās pāri aizai, ko Omethi upe bija iegrauzusi klintīs. Kad biju nokļuvis tilta augstākajā vietā, es pirmo reizi mūžā ieraudzīju Arhīvus, kas slējās virs kokiem rietumu pusē kā liels, augsts pelēkakmens.
* * *
Universitāte atradās mazas pilsētiņas vidū. Patiesībā es pat vilcinātos nosaukt to par pilsētu. Tā nemaz nelīdzinājās Tarbeanai ar šauru ieliņu līkločiem un atkritumu smaku. Drīzāk tas bija ciems ar platiem ceļiem un tīru gaisu. Starp nelielajām mājām un veikaliem pletās zālieni un dārzi.
Bet, tā kā šis ciems bija izaudzis, kalpojot tieši Universitātes vajadzībām, uzmanīgs vērotājs pamanītu nelielas atšķirības tā piedāvātajos pakalpojumos. Piemēram, tur bija divas stikla pūtēju darbnīcas, trīs pilnībā apgādātas aptiekas, divas grāmatu sietuves, četras grāmatnīcas, divi priekanami un pilnīgi neproporcionāls krogu daudzums. Vienam no tiem pie durvīm bija pienaglota koka izkārtne, kas vēstīja: “SIMPĀTIJA NAV ATĻAUTA!” Prātoju, ko par šādu brīdinājumu varētu domāt nearkaniskie apmeklētāji.
Pati Universitāte sastāvēja no apmēram piecpadsmit ēkām, kas nemaz nelīdzinājās cita citai. “Steliņģiem” bija apaļš centrālais laukums, no kura visos virzienos stiepās astoņi spārni, tāpēc tas atgādināja staru zīmējumu uz kompasa. Ēka ar nosaukumu “Dobums” bija vienkāršs, četrstūrains veidojums ar vitrāžas logiem, uz kuriem bija attēlots Tekams klasiskā pozā stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu grupu. Vissavdabīgākā ēka bija “Centrs”: tā aizņēma gandrīz pusotra akra un izskatījās tāda, it kā būtu samūrēta no daudzām savstarpēji nesaderīgām ēkām.
Kad tuvojos Arhīviem, to pelēkā bezlogu āriene vēl vairāk nekā iepriekš man atgādināja milzīgu pelēkakmeni. Grūti bija noticēt, ka pēc visiem gaidu gadiem beidzot patiešām esmu nokļuvis šeit. Gāju ēkai apkārt, līdz atradu ieeju masīvas divviru akmens durvis, kas bija plati atvērtas. Virs tām, dziļi iekalts akmeni, stiepās uzraksts “Vorfelan Rhinata Morie”. Šo valodu es nepazinu. Iā nebija siaru valoda… varbūt tā bija illiešu vai temiešu valoda. Tātad vēl viens jautājums, uz ko man jāatrod atbilde.
Aiz akmens durvīm atradās neliela priekšistaba, no kuras tālāk veda vienkāršākas koka durvis. Atgrūdu tās vaļā un sajutu sejā vēsu, sausu gaisu. Sienas bija no kaila, pelēka akmens, un tās apspīdēja savdabīgā, nemainīgā simpātijas lampu sarkanīgā gaisma. Istabā bija liels koka rakstāmgalds, uz kura gulēja vairākas lielas kantora kladēm līdzīgas grāmatas.
Pie rakstāmgalda sēdēja jauns vīrietis, kura raksturīgā iesarkanā sejas krāsa, tumšās acis un mati liecināja par tīru keldieša izcelsmi.
- Vai varu kā palīdzēt? viņš jautāja mazliet neskaidrā balsī ar skarbu, dūcošu pieskaņu, ko valodā mēdz ienest siaru akcents.
- Es atnācu uz Arhīviem, es teicu, juzdamies diezgan muļķīgi. Man pakrūtē dejoja tauriņi. Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas.
Viņš nomēroja mani ar skatienu, acīmredzot mēģinādams uzminēt manu vecumu. Vai tu esi students?
- Drīz būšu, es atbildēju. Vēl neesmu nokārtojis uzņemšanu.
- Tas būs jāizdara vispirms, viņš nopietni teica. Es nedrīkstu ielaist nevienu, kurš nav iereģistrēts grāmatās. Jaunais cilvēks pamāja uz lielajām kantorgrāmatām, kas gulēja priekšā uz galda.
Tauriņi pazuda. Es nepūlējos slēpt savu sarūgtinājumu. Vai tiešām es nedrīkstu pat īsu brītiņu uzmest aci plauktiem? Esmu nācis briesmīgi tālu ceļu… Paskatījos uz divām divviru durvīm, kas veda tālāk: uz vienām bija uzraksts “SĒJUMI”, uz otrām “KRĀTUVE”. Aiz rakstāmgalda bija vēl vienas mazākas durvis ar uzrakstu “TIKAI SKRĪVIEM”.
Vīrieša seja kļuva mazliet laipnāka. Es nedrīkstu to atļaut. Tas man nozīmētu nepatikšanas. Viņš vēlreiz uzlūkoja mani ar vērīgu skatienu. Vai tu patiešām gribi kārtot uzņemšanas pārbaudījumu? Neticība jautās cauri pat spēcīgajam akcentam.
Es pamāju ar galvu. Vispirms gribēju atnākt šurp, paskaidroju un aplaidu skatienu tukšajai istabai un aizvērtajām durvīm, gudrodams, kā varētu viņu pierunāt.
Pirms kaut ko izdomāju, vīrietis ierunājās pats. Ja tu patiešām domā par uzņemšanu, tev derētu pasteigties. Šodien ir pēdējā diena. Dažreiz viņi strādā tikai līdz pusdienlaikam.
Mana sirds strauji un dobji salēcās. Biju iedomājies, ka viņi strādās visu dienu. Kur tas notiek?
- “Dobumā”. Vīrietis pamāja uz ārdurvīm. Lejā un pa kreisi. Zema ēka ar… krāsainiem logiem. Priekšā divi lieli… koki. Viņš brīdi apklusa. Kļavas? Vai tas ir īstais vārds?
Es pamāju ar galvu, izmetos ārā un nākamajā brīdī skrēju projām pa ceļu.
* * *
Pēc divām stundām atrados “Dobumā” un, cīnīdamies ar sāpēm pakrūtē, kāpu augšā uz paaugstinājuma tukšas zāles vidū. Istaba bija tumša, un tikai ap maģistru galdu pletās plašs gaismas loks. Piegājis tuvāk, nostājos gaismas loka malā un gaidīju. Visi deviņi maģistri lēnām pārtrauca sarunas un pagriezās mani nopētīt.
Viņi sēdēja pie milzīga pusloka galda. Tas atradās uz paaugstinājuma, tāpēc viņi lūkojās uz mani no augšas uz leju arī tad, kad sēdēja krēslos. Viņu vecums varēja būt no brieduma gadiem līdz mūžvecam sirmumam.
Pēc ilga klusuma brīža vīrietis, kurš sēdēja pusloka centrā, pamāja, lai nāku tuvāk. Spriedu, ka viņš acīmredzot ir rektors. Nāc, kur mēs tevi varam redzēt! Tā, nu būs labi. Sveicināts! Kā tevi sauc, zēn?
- Kvouts, ser.
- Un kāpēc tu esi šeit?
Skatījos viņam tieši acīs. Es gribu iestāties Universitātē. Gribu kļūt par arkanistu. Pārlaidu skatienu visiem sēdētājiem pēc kārtas. Daži šķita uzjautrināti. Neviens neizskatījās īpaši pārsteigts.
- Tu, jādomā, zini, rektors teica, ka Universitāte ir paredzēta izglītības turpināšanai. Nevis sākšanai.
- Jā, rektor. Es to zinu.
- Labi, viņš sacīja. Vai es varētu apskatīt tavu ieteikuma vēstuli?
Es nevilcinādamies atbildēju: Diemžēl man tādas nav, ser. Vai tā
ir katrā ziņā vajadzīga?
- Pie mums pieņemts, ka ikvienam ir kāds atbalstītājs, viņš paskaidroja. Vēlams, lai tas būtu arkanists. Tāda cilvēka vēstule dara mums zināmu, ko tu spēj un proti. Izklāsta tavas teicamās un vājās vietas.
- Arkanistu, kurš mani mācīja, sauca Abentijs, ser. Bet viņš man neiedeva ieteikuma vēstuli. Vai es nevarētu vajadzīgo pastāstīt pats?
Rektors nopietni pamāja ar galvu. Diemžēl mēs nevaram droši zināt, ka tu patiešām esi mācījies pie arkanista, ja mums nav neviena apliecinājuma. Vai tev ir kaut kas tāds, kas varētu apstiprināt tavu stāstu? Kāda cita rakstiska liecība?
- Pirms mēs šķīrāmies, viņš man uzdāvināja grāmatu, ser. Tajā bija man veltīts ieraksts un viņa paraksts.
Rektors pasmaidīja. Tas mums derētu. Vai tev šī grāmata ir līdzi?