Mandrags tikko jaušami pasmaidīja, un es dziļi ievilku elpu. Pieņemsim, ka aptiekārs nav pieejams.
- Vēl to varētu iegūt to no urīna, es ātri atbildēju, ja man būtu ceplis un pietiekami daudz laika.
- Cik daudz tev vajadzētu, lai iegūtu divas tīras unces? Viņš izklaidīgi noknakstināja pirkstu kauliņus.
Brīdi domāju, jo arī šis jautājums bija jauns. Vismaz četrdesmit galonu, maģistr Mandrag, atkarībā no materiāla kvalitātes.
Kādu laiku viņš klusēja, pēc kārtas knakstinādams visus pirkstu kauliņus. Kādi ir trīs svarīgākie ķīmiķa likumi?
To es zināju no Bena. Visam pievienot skaidri saprotamas etiķetes. Nomērīt divreiz. Ēst ārpus darba telpas.
Viņš pamāja ar galvu, un viņa sejā kavējās tas pats tikko jaušamais smaids. Maģistr Kilvin?
Kilvins bija keldietis, un viņa masīvie pleci un asā, melnā bārda izraisīja manī asociācijas ar lāci. Labi, viņš norūca, sakrustodams uz krūtīm pamatīgās rokas. Kā tu izgatavotu mūžīgi degošu lampu?
Pārējie astoņi maģistri izdvesa tādu kā aizkaitinātu sēcienu un satraukti sakustējās.
- Kas ir? Kilvins noprasīja, pikti paskatīdamies uz viņiem. Šis ir mans jautājums! Pašlaik jautāju es! Viņš atkal pievērsās man. Nu, tātad saki: kā tu to izgatavotu?
- Hmm, es lēni novilku. Laikam es sāktu ar kādu svārstu. Pēc tam sasaistītu to ar…
- Kraem. Nē. Tā ne! Kilvins norūcās un vairākas reizes uzsita ar dūri uz galda; katru uzsitienu pavadīja īsi, ātri sarkanīgas gaismas zibšņi, kas izstaroja no viņa rokas. Nekādu simpātijas paņēmienu! Es
negribu mūžigi spīdošu lampu. Es gribu mūžīgi degošu lampu! Viņš atkal paskatījās uz mani, atiezdams zobus, it kā grasītos mani apēst.
- Ar litija sāli? es neapdomājies jautāju, tad pārdomāju. Nē, ar nātrija eļļu, kas degusi noslēgtā… sasodīts, nē… Nomurmināju teikuma beigas un apklusu. Pārējiem kandidātiem nebija vajadzējis tikt galā ar šādiem jautājumiem.
Kilvins ar strupu rokas mājienu mani pārtrauca. Pietiek! Parunāsim vēlāk. Elksa Dal!
Tikai pēc brīža es attapos, ka Elksa Dals ir nākamais maģistrs. Pagriezos pret viņu. Viņš izskatījās pēc draudīga burvja paraugtipa, kādi šķiet gandrīz obligāti daudzās sliktās aturiešu lugās. Bargas, tumšas acis, kalsna seja, īsa, melna bārda. Tomēr, par spīti tam, viņa sejas izteiksme bija itin draudzīga. Kādi ir vārdi pirmajai paralēlajai kinētiskajai sasaistei?
Es tos tekoši noskaitīju.
Viņš neizskatījās izbrīnījies. Kādu sasaisti pirms brīža izmantoja maģistrs Kilvins?
- Kapacitīvo kinētisko starjaudu.
- Kas ir sinodiskais periods?
Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Mēnesim? Šis jautājums negaidīti atšķīrās no pirmajiem diviem.
Viņš pamāja ar galvu.
- Septiņdesmit divas dienas un viena trešdaļa, ser. Ar nelielām novirzēm.
Viņš paraustīja plecus un greizi pasmīnēja, it kā ar pēdējo jautājumu būtu cerējis mani iegāzt. Maģistr Hemme?
Hemme paskatījās uz mani caur sakļautām, augšup saslietām plaukstām. Cik dzīvsudraba būtu vajadzīgs, lai reducētu divas ceturtdaļpintes baltā sēra? viņš augstprātīgi noprasīja, it kā es būtu jau paguvis nepareizi atbildēt.
Savā slepenās novērošanas stundā man skaidrs bija kļuvis viens: maģistrs Hemme bija izcilākais kretīns visu pārējo vidū. Viņam lielu prieku sagādāja kandidātu neveiklība, un viņš darīja visu, lai tos pazemotu un iebiedētu. Un viņam ļoti patika ačgārni jautājumi, ar kuriem varēja kādu pieķert.
Par laimi, es biju redzējis, kā viņš šo pašu jautājumu izmanto pret citiem kandidātiem. Redziet, balto sēru nevar reducēt ar dzīvsudrabu.
- Hmm, es lēni novilku, izlikdamies prātojam. Hemmes pašapmierinātais smaids kļuva ar katru bridi platāks. Ja gadījumā jūs domājat sarkano sēru, būtu vajadzīga aptuveni četrdesmit viena unce, ser. Veltīju viņam dzeldlgu smaidu, atsegdams zobus.
- Nosauc deviņus galvenos maldus! viņš noskaldīja.
- Vienkāršošana. Vispārināšana. Riņķveida argumentācija. Redukcija. Analoģija. Kļūdaina cēlonība. Semantisms. Neiederiba. … Apklusu, nespēdams atcerēties pēdējo oficiāli pieņemto apzīmējumu. Mēs ar Benu to bijām saukuši par “naltu”, pēc imperatora Nalto vārda. Mani tracināja tas, ka nevaru atcerēties pareizo nosaukumu, jo tikai pirms dažām dienām biju to izlasījis “Retorikā un loģikā”.
Šīs emocijas acīmredzot izpaudās manā sejā. Sastomīšanās brīdī Hemme nikni paskatījās uz mani un teica: Tātad tu tomēr nezini visu? Ar apmierinājumu sejā viņš atlaidās dziļāk krēslā.
- Es neatrastos šeit, ja uzskatītu, ka man nekas vairs nav jāmācās, es dzēlīgi atbildēju, atkal nepaguvis savaldīt mēli. Kilvins galda otrā pusē apslāpēti iesmējās.
Hemme pavēra muti, bet nepaguva izteikties, jo rektors viņu ar skatienu apklusināja. Nu tad tā, rektors iesāka. Manuprāt…
- Ari es gribētu uzdot dažus jautājumus, sacīja vīrietis, kas sēdēja pa labi no rektora. Viņš runāja ar akcentu, ko es nepazinu. Bet varbūt iemesls bija viņa balss savdabīgais skanējums. Kad viņš ierunājās, visi pārējie pie galda mazliet sakustējās, tad apklusa kā lapas, kam pāršalcis vējš.
- Lūdzu, Vārdu maģistr! sacīja rektors, un viņa balss vienlaikus pauda cieņu un bijīgu satraukumu.
Elodins bija vismaz gadus desmit jaunāks par pārējiem. Viņam bija gludi skūta seja un dziļdomīgas acis. Viņš bija vidēja auguma, vidējas miesasbūves, un nekas viņa ārienē nelikās īpašs; savdabīga šķita vienīgi viņa izturēšanās: brīžiem viņš vēroja kaut ko ar saspringtu uzmanību, brīžiem seja kļuva garlaikota un skatiens klejoja pa augsto griestu sijām. Viņš gandrīz atgādināja bērnu, kas spiests sēdēt blakus pieaugušajiem.
Sajutu sev pievērsto maģistra Elodina skatienu. Sajutu to tik skaudri, ka nācās apspiest drebuļus. Soheketh ka Siaru krema'teth tu? viņš jautāja. Cik labi tu proti siaru valodu?
- Rieusa, ta krelar deala tu. Ne visai labi, paldies.
Viņš pacēla plaukstu ar augšup pavērstu rādītājpirkstu. Cik pirkstu es esmu izstiepis?
Es bridi klusēju, un pārdomu bridis, šķiet, bija garāks, nekā jautājums pelnījis. Vismaz vienu, es atbildēju. Un laikam ne vairāk kā sešus.
Elodins plati pasmaidīja un izvilka no pagaldes otru roku, kam bija izstiepti divi pirksti. Pavēcinājis tos pret pārējiem maģistriem, viņš tādā kā bērnišķīgā izklaidībā pašūpoja galvu. Tad viņš nolika plaukstas uz galda sev priekšā, un pēkšņi viņa seja kļuva nopietna. Vai tu zini septiņus vārdus, kas liek sievietei tevi iemīlēt?
Ieskatījos viņam sejā, cenzdamies saprast, vai aiz šī jautājuma slēpjas kaut kas vairāk. Kad Elodins neko vairāk neteica, es vienkārši atbildēju: Nē.
- Tādi ir! viņš pārliecinoši teica un atlaidās krēslā ar apmierinātu izteiksmi sejā. Valodniecības maģistr? viņš pamāja ar galvu uz rektora pusi.
- Šķiet, mēs esam aptvēruši visu akadēmisko pasauli, rektors teica gandrīz pie sevis. Man radās iespaids, ka viņam kaut kas dara bažas, taču viņš bija pārāk apvaldīts, lai es to varētu uzminēt. Vai neiebildīsi, ja es uzdošu dažus mazāk akadēmiskus jautājumus?
Tā kā man īstenībā nebija izvēles, es pamāju ar galvu.
Viņš veltīja man vērīgu skatienu, kas ilga, šķiet, vairākas minūtes.
- Kāpēc Abentijs neiedeva tev līdzi ieteikuma vēstuli?
Es vilcinājos ar atbildi. Ne visi ceļojošie aktieri bija tik godājami kā mūsu trupa, tāpēc, gluži saprotams, ne visi viņus cienīja. Tomēr nolēmu, ka meli nebūs vēlamākā rīcība. Viņš aizgāja no mūsu trupas pirms trim gadiem. Kopš tā laika es neesmu viņu redzējis.