Jutu, ka man pievēršas visu maģistru skatieni. Gandrīz vai dzirdēju, kā viņi domās aprēķina manu toreizējo vecumu.
- Kādas blēņas! Hemme sašutis izmeta un sakustējās, it kā gribēdams celties kājās.
Rektora bargais skatiens viņu apturēja. Kāpēc tu gribi apmeklēt Universitāti?
Paliku stāvam kā apstulbis. Šis bija jautājums, kuram es nemaz nebiju gatavs. Ko es varēju atbildēt? Desmittūkstoš grāmatu. Jūsu Arhīvi. Jaunākos gados es sapņoju, kā tos lasīšu. Patiesi, bet pārāk bērnišķīgi. Es gribu atriebties čandriāniem. Pārāk dramatiski. Gribu kļūt tik varens, lai neviens man vairs nevarētu darīt pāri. Pārāk biedējoši.
Paskatījos uz rektoru un sapratu, ka esmu klusējis diezgan ilgi. Neko citu nespēdams izdomāt, paraustīju plecus un atbildēju: Es nezinu, ser. Laikam man vajadzēs noskaidrot arī to.
Rektora acīs tikmēr bija parādījies savāds skatiens, bet viņš to atvairīja un jautāja: Vai tu gribētu sacīt vēl kaut ko? Tādu jautājumu viņš bija uzdevis arī pārējiem kandidātiem, taču neviens nebija izmantojis šo iespēju. Tas šķita gandrīz retorisks jautājums, sava veida rituāls, pirms maģistri sāka apspriest studenta paredzamo mācību maksu.
- Jā, lūdzu, es teicu, un tas rektoram, šķiet, sagādāja pārsteigumu. Es gribētu ne vien kļūt par studentu, bet piedevām lūgt kādu pakalpojumu. Dziļi ievilku elpu, nogaidīdams, līdz man pievēršas visu pārējo maģistru uzmanība. Man bija vajadzīgi gandrīz trīs gadi, lai nokļūtu šeit. Varbūt es izskatos jauns, taču esmu šeit piederīgs ne mazāk varbūt pat vairāk par dažu labu bagāta augstmaņa dēlu, kas neprot pēc garšas atšķirt sāli no cianīda.
Brīdi klusējis, es turpināju: Bet pašlaik man makā ir divi džoti un nav ne mazākās iespējas jebkur sadabūt lielāku summu. Visu, kas man bijis pārdošanas vērts, esmu jau pārdevis.
Ja noteiksiet man augstāku maksu par diviem džotiem, es nevarēšu šeit mācīties. Ja noteiksiet zemāku maksu, es būšu šeit katru dienu, bet katru vakaru un nakti darīšu visu, lai mācību laikā izdzīvotu. Gulēšu šķērsielās un staļļos, mazgāšu traukus, lai nopelnītu virtuves ēdienu atliekas, ubagošu penijus, lai varētu nopirkt rakstāmspalvas. Darīšu visu, kas būs vajadzīgs. Pēdējos vārdus izgrūdu tik spīvi, ka tie izklausījās gandrīz kā saniknots rūciens.
- Bet, ja uzņemsiet mani bez maksas un piešķirsiet man trīs talantus, lai es varētu nopirkt visu, kas vajadzīgs nopietnām mācībām, es būšu tāds students, kādu jūs vēl nebūsiet pazinuši.
Bridi valdīja pusaizturētas elpas klusums, un tad maģistrs Kilvins nodārdināja pērkondimdošu smieklu šalti. HA! viņš ieaurojās. -Ja tāda enerģija būtu kaut vai katram desmitajam studentam, tad es strādātu ar pātagu un zvēru dīdītāja krēslu, nevis ar krītu un tāfeli! Viņš sparīgi trieca plaukstu pa galda virsmu.
Tas itin kā uzšķīla dzirksteli, un visi sāka runāt vienlaikus visdažādākajos balss toņos. Rektors viegli pamāja uz manu pusi, un es izmantoju izdevību apsēsties krēslā, kas stāvēja gaismas loka malā.
Pārrunas risinājās, šķiet, diezgan ilgi. Tomēr man ari divas vai trīs minūtes, kas jānosēž malā, kamēr pulciņš vecu viru izlemj manu nākotni, būtu likušās vesela mūžība. īstas kliegšanas nebija, bet maģistri aizrautīgi žestikulēja, it īpaši maģistrs Hemme, kas pret mani, šķiet, juta tādu pašu nepatiku kā es pret viņu.
Stāvoklis būtu drusku labāks, ja es saprastu, ko viņi runā, taču pat mana izsmalcinātā dzirde, ko biju trenējis ar slepenu noklausīšanos, nespēja izšķirt, kas šajā kņadā tiek sacīts.
Tad pēkšņi sarunu troksnis apklusa un rektors, paskatījies šurp, ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.
- Dokumentos tiek izdarīts ieraksts, viņš oficiāli paziņoja, ka Kvouts… kā sauc tavu tēvu? Viņš jautājoši paskatījās uz mani.
- Arlidens, es atbildēju. Tēva vārds pēc visiem šiem gadiem man izklausījās savāds. Maģistrs Lorrens pagriezās un paskatījās uz manu pusi, samiegdams acis.
- …Arlidena dēls, ir uzņemts Universitātē izglītības turpināšanai ekvisa mēneša četrdesmit trešajā dienā. Iekļaušana Arcanum sastāvā notiks, pamatojoties uz pierādījumu, ka viņš ir apguvis simpātijas pamatprincipus. Par oficiālo kuratoru nozīmēts Kilvins, Artefakcijas maģistrs. Studenta mācību maksa tiek noteikta, atvelkot trīs talantus.
Jutu, ka mani pārņem melns, visaptverošs smagums. Ja šie trīs talanti man jānopelna līdz mācību perioda sākumam, tā tikpat labi varētu būt visa pasaules nauda. Strādājot virtuvē vai par izsūtāmo un saņemot penijus, es tādu summu varētu sakrāt gada laikā un ari tikai tad, ja veiktos sevišķi labi.
Mirkli tvēros pie izmisīgas cerības, ka varbūt šo summu izdotos laikus sadabūt, aptīrot svešas kabatas. Tomēr gluži labi sapratu, ka tā ir tikai izmisīga cerība bez jēgas un pamata. Cilvēki, kuriem pieder tik daudz naudas, nav tik nesaprātīgi, lai nēsātu to kabatā.
Nebiju pamanījis, ka maģistri ir piecēlušies no galda un dodas uz izeju, un attapos tikai tad, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Pacēlis skatienu, redzēju, ka tas ir Arhīvu maģistrs.
Lorrens bija garāks, nekā es būtu domājis, vairāk nekā sešarpus pēdu garš. Garenā seja un plaukstas piešķīra viņam gandrīz tādu kā izstieptu ārieni. Redzēdams, ka esmu atguvies un viņu pamanījis, Lorrens jautāja: Vai tu teici, ka tavu tēvu sauca Arlidens?
Viņš to jautāja ļoti mierīgi, bez nožēlas vai vainas apziņas. Mani sagrāba piepešas dusmas, ka viņš ir palīdzējis satriekt manu mērķi iestāties Universitātē, bet tagad nāk un prašņā par manu mirušo tēvu tikpat viegli, it kā sacītu labrītu.
- Jā, es caur zobiem izgrūdu.
- Dziesminieks Arlidens?
Mans tēvs vienmēr bija uzskatījis sevi par ceļotāju trupas aktieri. Viņš nekad nebija saucis sevi par dziesminieku vai muzikantu. Dzirdēdams viņu dēvējam tādā vārdā, es saniknojos vēl vairāk, ja tas vispār bija iespējams. Nepūlējos pat atbildēt, tikai strupi pamāju ar galvu.
Ja Lorrenam mana izturēšanās šķita nelaipna, viņš to neizrādīja.
- Es prātoju, kurā trupā viņš uzstājās.
Es zaudēju pēdējās savaldības paliekas. Ak tā, jūs prātojāt! atcirtu, ielikdams balsī visu dzēlību, ko biju apguvis trupas gadu priekšnesumos. Nu tad prātojiet vien vēl ilgāk! Es tagad esmu atsviests nezināšanas tumsā. Arī jums kādu bridi vajadzēs pieciest savu nezināšanu. Kad būšu nopelnījis trīs talantus un atgriezies šeit, varēsiet pajautāt man vēlreiz! Uzmetu viņam naidā degošu skatienu, it kā cerēdams viņu ar to sadedzināt.
Lorrena reakcija bija gandrīz nemanāma; tikai vēlāk es uzzināju, ka izraisīt jebkādu maģistra Lorrena reakciju ir gandrīz tas pats, kas panākt, lai akmens kolonna pamirkšķinātu ar aci.
Pirmajā brīdī viņš izskatījās mazliet samulsis, pēc tam tāds kā apstulbis, un pēc mana versmojošā skatiena tikko jaušami pasmaidīja un pasniedza man papīra lapu.
Es to atlocīju un izlasīju. Tur bija rakstīts: “Kvouts. Pavasara dimestris. Mācību maksa: -3 Tin.” Atvelkot trīs talantus. Protams!
Mani ieskāva neaprakstāma atvieglojuma vilnis. Tas spēji izskaloja man zem kājām pamatu, un, apsēdies uz grīdas, es ļāvu vaļu raudām.
TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. Mirdzošām acim
LORRENS VEDA MANI pāri pagalmam. Tas bija galvenais ilgās spriešanas temats, maģistrs paskaidroja akmenscietā, bezkaislīgā balsi.
- Mums bija tev jānosaka mācību maksa. Tāda tiek noteikta katram.