Es biju atguvis savaldīšanos un atvainojies par savu briesmīgo uzvešanos. Viņš bija rāmi pamājis ar galvu un piedāvājies pavadīt mani līdz kasei, lai pārliecinātos, ka attiecībā uz manu “uzņemšanas maksu” nenotiek nekādi pārpratumi.
- Pēc tam, kad bija nolemts uzņemt tevi ar tādiem noteikumiem, kādus tu ierosināji… Lorrens īsi, bet zīmīgi apklusa, ļaudams man noprast, ka tas nav noticis tik vienkārši, kā izklausās, …radās problēma, jo līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad jaunuzņemtiem studentiem piešķirtu iztikas līdzekļus. Viņš atkal brīdi apklusa. Tas ir diezgan neparasti.
Lorrens ieveda mani citā akmens ēkā, pa gaiteni aizvadīja līdz kāpnēm, un mēs nokāpām lejā. Sveiks, Rīem!
Kasieris bija vecīgs, pikts vīrietis, kas kļuva vēl piktāks, uzzinot, ka viņam jāizsniedz nauda man, nevis jāsaņem tā no manis. Kad biju dabūjis savus trīs talantus, Lorrens izveda mani no ēkas.
Es kaut ko atcerējos un iebāzu roku kabatā, priecādamies par iespēju pavērst sarunu citā virzienā. Te man ir kvīts no “Saplēstā Sējuma”! Iedevu viņam papīra gabalu, klusībā prātodams, ko domās veikala īpašnieks, kad pie viņa ieradīsies Universitātes Arhīvu maģistrs, lai atgūtu grāmatu, kuru pārdevis netīrs ielas puika. Maģistr Lorren, esmu ļoti pateicīgs, ka piekritāt aiziet pēc grāmatas, un ceru, ka neņemsiet ļaunā, ja lūgšu jums vēl kādu pakalpojumu…
Uzmetis kvītij īsu skatienu, Lorrens iebāza to kabatā un vērīgi paskatījās uz mani. Nē, “vērīgi” nav īstais vārds. Arī “jautājoši” ne. Viņa sejā vispār nebija nekādas izteiksmes. Nekādas ziņkāres. Nekāda aizkaitinājuma. Nekā. Ja viņa acis nebūtu pievērstas man, viegli varētu nodomāt, ka viņš ir aizmirsis manu klātbūtni. Saki droši! viņš teica.
- Tā grāmata… Tas ir viss, kas man palicis no… toreizējās dzīves. Kādreiz, kad man būs nauda, es ļoti gribētu atpirkt to atpakaļ.
Viņš pamāja ar galvu, saglabādams tikpat neizteiksmīgu seju. To var nokārtot. Par tās drošību tev nav lieki jāraizējas. Tā tiks glabāta tikpat rūpīgi kā ikviena Arhīvu grāmata.
Lorrens pacēla roku un pamāja vienam no garāmejošajiem studentiem.
Puisis ar smilškrāsas matiem strauji apstājās un nervozi tuvojās maģistram. Visa viņa būtne pauda bijību, un sveicinādams viņš gluži vai palocījās Arhīvu maģistra priekšā. Jā, maģistr Lorren?
Lorrens pastiepa savu garo plaukstu uz manu pusi. Simmon, šis ir Kvouts. Viņam jāizrāda Universitātes telpas, jāpierakstās uz nodarbībām un tā tālāk. Kilvins grib viņu reģistrēt artefakcijas kursā. Pārējo izlem pēc saviem ieskatiem. Vai tu par to parūpēsies?
Simmons vēlreiz pamāja ar galvu un atbīdīja atpakaļ acīm pārkritušo matu šķipsnu. Jā, ser.
Neteicis vairs ne vārda, Lorrens pagriezās un gariem soļiem devās projām, melnajam maģistra apmetnim plīvojot vieglajā vējā.
* * *
Salīdzinājumā ar citiem studentiem Simmons bija jauns, tomēr dažus gadus vecāks par mani. Arī augumā viņš bija garāks, taču viņa seja izskatījās zēniska, un arī izturēšanās bija zēniski bikla.
- Vai tu esi jau atradis vietu, kur apmesties? viņš man jautāja, kad devāmies tālāk. Viesnīcas istabu vai kaut ko tamlīdzīgu?
Es papurināju galvu. Ierados tikai šodien. Neesmu vēl paguvis aizdomāties tālāk par uzņemšanu.
Simmons iesmējās. Es zinu, ko nozīmē pārbaudījumi! Joprojām svīstu ikreiz, kad sākas jauns dimestris. Viņš pamāja pa kreisi, kur stiepās plata, kokiem apstādīta aleja. Nu tad vispirms iesim uz “Steliņģiem”!
Es apstājos. Man nav daudz naudas, es atzinos. Istabu īrēt es nebiju iecerējis. Biju pieradis gulēt zem klajas debess un zināju, ka trīs talanti man būs vajadzīgi apģērbam, ēdienam, papīram un nākamā divmēnešu perioda mācību maksai. Nevarēju paļauties uz maģistru augstsirdību otru dimestri periodu pēc kārtas.
- Nepaveicās uzņemšanā, ja? Simmons līdzjūtīgi teica un, satvēris mani aiz elkoņa, bīdīja uz citas Universitātes ēkas pusi. Tā bija pelēka akmens celtne trīs stāvu augstumā ar daudziem logiem un vairākiem spārniem, kas atzarojās no centrālās daļas. Neņem galvā! Man pirmajā reizē no uztraukuma bija pilnas bikses! Pārnestā nozīmē.
- Man tik ļauni negāja, es teicu, spējā lepnuma uzplūdā atcerēdamies trīs talantus, kas gulēja manā makā. Bet es laikam apvainoju maģistru Lorrenu. Viņš šķita mazliet…
- Vēss? Simmons jautāja. Atturīgs? Kā nedzīvs akmens stabs? Viņš iesmējās. Lorrens tāds ir vienmēr! Klīst baumas, ka Elksa Dals esot solījis piešķirt desmit zelta markas jebkuram, kam izdotos Lorrenu sasmīdināt.
- Ak tā! es mazliet nomierinājos. Tas ir labi. Viņu es vismazāk gribētu sev par ienaidnieku. Esmu iecerējis pavadīt daudz laika Arhīvos.
- Tad tikai apejies ar grāmatām uzmanīgi, un tev nebūs nekādu problēmu. Viņš parasti ir ļoti noslēdzies sevī, bet lai tikai kāds pamēģina kaut ko nodarīt viņa grāmatām! Simmons savilka uzacis un papurināja galvu. Tad viņš kļūst negantāks par lāceni, kura aizstāv mazuļus. Patiesībā labāk lai mani noķer lācene, nekā Lorrens ierauga, ka es ieloku grāmatas lapu!
Simmons iespēra ar kāju pa akmeni, un tas aizripoja pār bruģakmeņiem. Labi. “Steliņģos” ir izvēle. Par talantu var dabūt guļamlāvu un ēdiena talonu uz vienu dimestri. Viņš paraustīja plecus. Nav nekas dižs, bet vismaz lietus nelīst uz galvas. Par diviem talantiem var apmesties kopā ar citu studentu, bet par trijiem dod atsevišķu istabu.
- Kas ir ēdiena talons?
- Par to tur, “Ēstūzī”, trīsreiz dienā var uzpildīties. Viņš norādija uz garenu ēku ar zemu jumtu zāliena viņā malā. Ēdiens nav slikts, ja vien pārāk necenšas aizprātoties, no kurienes tas varētu būt nācis.
Es ātri galvā šo to sarēķināju. Viens talants par divu mēnešu ēdienu un sausu guļvietu, šķiet, bija izdevīgākais darījums, uz kādu varēju cerēt. Paskatījos uz Simmonu un pasmaidīju. Izklausās, ka tas man būs tieši laikā.
Simmons pamāja ar galvu un atvēra durvis uz “Steliņģiem”. Tātad guļvietas! Ejam, sameklēsim pārzini, un tu varēsi pierakstīties.
* * *
Studentiem, kuri nebija Arkanuma biedri, guļvietas bija iekārtotas “Steliņģu” austrumu spārna ceturtajā stāvā, vistālāk no mazgāšanās telpas, kas atradās pirmajā stāvā. Kā jau Simmons bija teicis, te nebija nekā diža. Tomēr šaurajai guļvietai bija tīri palagi, turklāt manā rīcībā bija slēdzama lāde, kurā es varēju glabāt savu trūcīgo mantību.
Visas apakšējās lāvas jau bija aizņemtas, tāpēc es iekārtojos augšējā guļvietā, kas atradās istabas tālākajā kaktā. Skatīdamies pa vienu no šaurajiem logiem virs guļamlāvas, es atcerējos savu slepeno patvērumu augstu virs Tarbeanas jumtiem. Neizprotamu iemeslu dēļ šī līdzība šķita dīvaini nomierinoša.
Pusdienās bija karsta, kūpoša kartupeļu zupa, pupas, šauras trekna šķiņķa strēmeles un svaiga rupjmaize. Ēdamtelpas lielos dēļu galdus pa pusei jau bija aizņēmuši apmēram divi simti studentu. Apkārt skanēja klusa sarunu murdoņa, kurā palaikam ieskanējās skaļāka smieklu šalts vai karošu un dakšiņu metāliskie atsitieni pret skārda paplātēm.
Simmons aizvadīja mani uz garās telpas tālāko kaktu. Mums tuvojoties, divi studenti paskatījās augšup.
Simmons nolika uz galda paplāti un ar vienu roku pamāja uz mani.
- Iepazīstieties ar Kvoutu! Mūsu jaunais, dedzīgais pirmgadnieks! Viņš pēc kārtas norādīja uz sēdētājiem. Kvout, šie ir vissliktākie studenti, kādi atrodami Arkanuma sastāvā. Manets un Vilems.
- Mēs jau satikāmies, Vilems teica. Viņš bija tas pats tumšmatainais keldietis, kuru biju sastapis Arhīvos. Tātad tu patiešām gāji uz uzņemšanu? viņš jautāja ar izbrīnu balsī. Es domāju, ka tu pūt man miglu acīs! Viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo. Sveicināts!