- Lai slavēts Tehlu! Manets norūca, nomērodams mani ar skatienu. Viņam bija vismaz piecdesmit gadu, varens matu mežs un iesirma bārda. Viņš izskatījās tāds kā nesakopies, it kā nupat būtu piecēlies no gultas. Vai es esmu tik vecs kā jūtos? Vai arī viņš ir tik jauns kā izskatās?
- Gan viens, gan otrs, Simmons apsēzdamies moži atbildēja.
- Kvout, šis te Manets ir bijis Arkanumā ilgāku laiku nekā mēs visi kopā!
Manets nicīgi nosēcās. Nepazemini manus nopelnus! Es esmu bijis Arkanumā ilgāk, nekā jūs visi dzīvojat šajā pasaulē.
- Un joprojām esi necils E’lirs, atmeta Vilems, un spēcīgā siaru akcenta dēļ bija grūti pateikt, vai tas sacīts ar sarkasmu vai ne.
- Lai slavēts E’lirs! Manets nopietni teica. Jūs, zēni, nožēlosiet, ja kāpsiet augstāk pa akadēmiskajām kāpnēm. Ticiet man! Tas nozīmē tikai vairāk mocību un augstāku mācību maksu.
- Mēs gribam savus gilderus, Manet! Simmons teica. Un, vēlams, pirms miršanas.
- Ari gilders ir krietni pārvērtēts, Manets atbildēja, nolauza maizes gabalu un iemērca to zupā. Vārdu apmaiņa izklausījās bezbēdīga, un es nopratu, ka tāda saruna nenotiek pirmoreiz.
- Kā tev gāja? Simmons dedzīgi noprasīja Vilemam.
- Septiņi un astoņi, Vilems atrūca.
Simmons izskatījās pārsteigts. Dieva dēļ, kas tad notika? Iesiti kādam pa ģīmi, vai?
- Saputroju šifrus, Vilens drūmi atbildēja. Un Lorrens jautāja par apakšnomas ietekmi uz Modegas naudas sistēmu. Kilvinam vajadzēja pārtulkot. Un pat tad es nevarēju atbildēt.
- Mana sirds raud par tevi! Simmons nebēdīgi sacīja. Tu mani pārspēji abos pēdējos dimestros, un agri vai vēlu man bija jāatspēlējas. Pat šajā dimestrī man piesprieda piecus talantus. Viņš pastiepa plaukstu. Maksā ciet!
Vilems pameklējās kabatā un iedeva Simmonam vara džotu.
Es paskatījos uz Manetu. Vai tu tur nepiedalies?
Vīrietis ar biezo matu ērkuli izsmejoši nosēcās un papurināja galvu.
- Man tas būtu pārlieku neizdevīgi! viņš ar pusizēstu muti atbildēja.
- Paklausīsimies! nopūzdamies sacīja Simmons. Kādu maksu tev noteica šajā dimestrī?
- Vienu un sešus, Manets atbildēja, atiezdams zobus platā smīnā.
Iekams kāds paguva pajautāt, cik liela ir mana mācību maksa, es
ierunājos pirmais: Esmu dzirdējis, ka reiz kādam par dimestri bijis jāmaksā trīsdesmit talantu. Vai mācību maksa bieži uzkāpj tik augstu?
-Ja tev ir pietiekami daudz saprašanas, lai paliktu zemākajā līmeni, tad ne, Manets norūca.
- Vienīgi dižciltīgajiem, Vilems teica. Kraemlish stulbeņiem, kam šeit vispār nebūtu ko meklēt. Manuprāt, tiem vadība uztur tieši tik augstu maksu, cik var atļauties, lai nesāktos sūdzības.
- Man nekas nav pretī, sacīja Manets. Lai šie ņem viņu naudu! Lai tikai atstāj man zemu maksu.
Neviļus satrūkos, jo otrā galda malā nograbēja ēdiena paplāte. Cik saprotu, jūs runājat par mani! Puisis ar paplāti bija izskatīgs, ar zilām acīm, rūpīgi apcirptu bārdiņu un augstiem modegieša vaigu kauliem. Viņš bija ģērbies greznās, bet neuzkrītošās krāsās. Pie sāniem viņam bija duncis ar vītas stieples spalu. Tas bija pirmais ierocis, ko es kādam ieraudzīju šeit, Universitātē.
- Sovoj? Simmons izskatījās apstulbis. Ko tu šeit dari?
- Arī es sev jautāju to pašu. Sovojs paskatījās lejup uz solu.
- Vai tiešām šajā vietā nav jēdzīgu krēslu? Viņš apsēdās, un graciozā kustību elegance dīvaini apvienojās ar aizskartas pašcieņas stīvumu.
- Lieliski! Drīz es ēdīšu kopā ar grāvračiem un metišu kaulus pār plecu suņiem!
- Etiķete prasa, lai tos mestu pār kreiso plecu, jūsu augstība, Manets teica, smīnēdams un košļādams maizes gabalu.
Sovoja acis nikni iezibējās, bet, pirms viņš paguva kaut ko atcirst, iejaucās Simmons: Kas tad ar tevi ir noticis?
- Mana mācību maksa ir sešdesmit astoņi strehlaumi! Sovojs sašutis izgrūda.
Simmons izskatījās samulsis. Vai tas ir daudz?
- Ir gan! Un pat ļoti daudz, Sovojs dzēlīgi atmeta. Un bez jebkāda pamatota iemesla! Es atbildēju uz visiem viņu jautājumiem. Skaidri redzams, ka viņi cenšas man iezāģēt! Mandragam es nepatīku. Hemmem ari ne. Turklāt visiem zināms, ka no aristokrātiem viņi nokāš divreiz vairāk nekā no jums pārējiem. Izspiež pēdējo sulu!
- Simmons ari ir no aristokrātu dzimtas, Manets ar karoti norādīja uz blakussēdētāju. Un viņam veicas tīri labi.
Sovojs izteiksmīgi nošņācās. Simmona tēvs ir papīra hercogs, kas klanās skārda karalim Aturā! Mana tēva zirgiem ir senāki ciltsraksti nekā pusei no jums, aturiešu augstmaņiem!
Simmons mazliet saspringa, tomēr nepacēla galvu un turpināja ēst.
Vilems pagriezās pret Sovoju, un viņa tumšajās acīs zibēja dusmas. Bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, Sovojs saguma un aizsedza seju ar plaukstu. Piedod, Sim, es tev atvainojos no visas sirds! Tikai saproti, es… šajā dimestrī manam stāvoklim vajadzēja uzlaboties, bet noticis ir tieši pretējais! Man atvēlētā nauda nespēj segt pat mācību maksu, un uz parāda neviens man neko vairs nedos. Vai vari iedomāties, cik tas ir pazemojoši? Man vajadzēja uzteikt savas istabas “Zelta ponijā”. Tagad es dzīvoju “Steliņģu” trešajā stāvā. Gandrīz vai vajadzēja apmesties ar kādu kopā. Ko teiktu mans tēvs, ja to zinātu?
Simmons, pilnu muti ēzdams, atmeta ar roku, kurā turēja karoti; kustība lika saprast, ka viņš nav apvainojies.
- Varbūt tev veiktos labāk, ja tu neietu uz pārbaudījumiem grezns kā pāvs, teica Manets. Zīda drānas tādā reizē ir gudrāk atstāt mājās.
- Ak tā gan? Sovojs atkal iekarsa dusmās. Man sevi jāpazemina? Jākaisa pelni uz galvas? Jāplēš drēbes? Dusmām augot, viņa ritmiskais akcents kļuva arvien vairāk jūtams. Nu nē! Neviens no viņiem nav augstāks par mani! Man nav viņiem jāklanās!
Pie galda iestājās neveikls klusums. Es ievēroju, ka šo izrādi vēro daudzi studenti no apkārtējiem galdiem.
- Hylta tiam, Sovojs turpināja. Šajā vietā nav nekā tāda, ko es neienīstu! Laika apstākļi jums te ir atbaidoši un mežonīgi. Jūsu reliģija ir barbariska un samākslota. Jūsu staigules ir neciešami stulbas un prastas. Jūsu valodā nav tādu nianšu, lai varētu pateikt, cik šī vieta ir nožēlojama…
Jo ilgāk Sovojs runāja, jo klusāka kļuva viņa balss, līdz beidzot izklausījās, ka viņš sarunājas pats ar sevi. Manas asinis ir ritējušas piecdesmit paaudzēs, tās ir senākas nekā koks un akmens. Un tagad man jāpiedzlvo šis te! Viņš atspieda galvu rokās un paskatījās lejup uz savu skārda paplāti. Miežu maize! Lai dievi mums žēlīgi, cilvēkam taču jāēd kviešu maize!
Es vēroju viņu, ar patiku košļādams svaigās, brūnās maizes gabalu. Tā garšoja lieliski.
- Es pats neko vairs nesaprotu! Sovojs spēji izgrūda un strauji piecēlās kājās. Tas vienkārši nav izturams! Atstājis paplāti uz galda, viņš straujā soli aizmetās projām.
- Jā, tas ir Sovojs! Manets man nevērīgi paskaidroja. Nav jau slikts zēns, bet parasti viņš tik traki nepiedzeras.
- Vai viņš ir modegietis?
Simmons iesmējās. Kur nu vēl īstāks modegietis par Sovoju!
- Nevajag viņu izaicināt! Vilems aizrādīja Manetam. Spēcīgā akcenta dēļ man bija grūti saprast, vai viņš izsaka pārmetumu vai tikai secinājumu, taču tumšajā keldieša sejā bija nenoliedzami pārmetoša izteiksme. Nojautu, ka viņš, būdams citzemietis, saprot, kāpēc Sovojam ir grūti pielāgoties Kopvalstības valodai un kultūrai.
- Viņam patiešām nav viegli, Simmons atzina. Vai atceraties, kā viņam vajadzēja atteikties no personiskā sulaiņa?