Manets, pilnu muti ēzdams, pablisināja acis un ar abām rokām atdarināja iedomātas vijoļspēles kustības. Viņa seja nepauda ne mazāko līdzjūtību.
- Šoreiz viņš bija spiests pārdot savus gredzenus, es piebildu. Vilems, Simmons un Manets izbrīnījušies paskatījās uz mani. Viņam uz pirkstiem bija bālas svītras, es paskaidroju un norādīju uz savu pacelto plaukstu.
Manets pārlaida man vērīgu skatienu. Paskat tikai! Izskatās, ka mūsu jaunais students ir varen attapīgs! Viņš pagriezās pret Vilemu un Simmonu. Puiši, man ir prāts uz derībām! Deru uz diviem džotiem, ka mūsu jaunais Kvouts kļūs par Arkanuma locekli pirms sava trešā dimestra beigām!
- Pēc trim dimestriem? es izbrīnījies jautāju. Viņi man teica: viss, kas tam vajadzīgs, ir apgūt simpātijas pamatprincipus.
Manets iecietīgi pasmaidīja. Tā viņi saka visiem. Simpātijas pamatprincipi ir kurss, kuram jāizmokās cauri, lai tevi paceltu E’lira pakāpē. Viņš atkal cerīgi pievērsās Simmonam un Vilemam. Nu, kā būs? Uz diviem džotiem!
- Es derēšu! Vilems paskatījās uz mani un itin kā vainīgi paraustīja plecus. Neņem ļaunā! Spēle paliek spēle.
- Ko īsti tu grasies mācīties? Manets jautāja, kamēr abi pārējie paspieda viens otram roku.
Jautājums pārsteidza mani negaidot. Droši vien visu, ko iespējams.
- Tu izklausies tāds pats kā es pirms trīsdesmit gadiem, Manets pasmējās. Ar ko tu domā sākt?
- Ar čandriāniem, es atbildēju. Gribu uzzināt par viņiem, cik daudz vien varēšu atrast.
Manets sarauca pieri, tad skaļi iesmējās. Ā, nu tas laikam ir aizraujoši un noderīgi. Šis te Sims studē fejas un laumiņas. Un, rau, Vils tic visādiem sasodītiem keldiešu debesu gariem un tamlīdzīgiem ērmiem. Viņš ākstīgi izrieza krūtis. Bet es savukārt specializējos uz velnēniem un šļūceņiem!
Es samulsis jutu, ka man pietvīkst seja.
- Pie Dieva miesām, Manet! Simmons viņu pārtrauca. Kas tev iekodis?
- Es nupat saderēju uz diviem džotiem par zēnu, kurš sadomājis studēt guļampasakas! Manets norūca, pastiepdams dakšiņu uz manu pusi.
- Viņš domāja folkloru. Un pārējo, kas ar to saistīts. Vilems pagriezās pret mani. Vai tu domā strādāt Arhīvos?
- Folklora ir tikai daļa no pārējā, es aši izlocījos, cerēdams glābt savu labo slavu. Gribu redzēt, vai dažādu kultūru garamantām ir saistība ar Tekama teoriju par stāstījuma septaģiju.
Simmons atkal pievērsās Manetam. Nu, redzi? Ko tu šodien tā lecies? Kad pēdējo reizi izgulējies?
- Neuzņem tādu toni! Manets atrūca. Pagājušajā nakti norāvu vairākas stundas.
- Un kas tā bija par nakti? Simmons neatlaidās.
Manets bridi domīgi raudzījās uz savu paplāti. Savaldīšanas nakts?
Vilems papurināja galvu un nomurmināja kaut ko siaru valodā.
Simmons izskatījās satriekts. Manet, vakar taču bija Ugunskura diena! Tātad tu neesi gulējis jau divas diennaktis?
- Laikam tak ne, Manets nenoteikti atbildēja. Pārbaudījumu laikā man dienas vienmēr sajūk. Nenotiek nodarbības. Tas izjauc dienaskārtību. Turklāt es esmu ļāvis iepīt sevi vienā “Frakcijas” projektā. Viņš brīdi apklusa, ar plaukstām saberzēja seju un paskatījās uz mani. Zēniem ir taisnība. Es pašlaik esmu drusku nesakarīgs. Tekama septaģija, folklora un tā tālāk. Manai ausij tas skan pārāk grāmatnieciski, bet studēt to noteikti nenāk par ļaunu. Es negribēju nevienu apvainot.
- Es neapvainojos, nevērīgi atbildēju un pamāju uz Sovoja paplāti.
- Pastum to tuvāk, labi? Ja mūsu jaunais aristokrāts nedomā atgriezties, es paņemšu viņa maizi.
* * *
Pēc tam kad Simmons bija aizvedis mani pierakstīties uz nodarbībām, es devos uz Arhīviem, nepacietībā degdams tos ieraudzīt pēc visiem garajiem sapņošanas gadiem.
Kad šoreiz iegāju Arhīvu priekštelpā, aiz rakstāmgalda sēdēja pajauns kungs, ar rakstāmspalvu klaudzinādams pa papīra lapu, uz kuras bija redzamas vairākkārtējas pārrakstīšanas un labojumu pēdas. Kamēr tuvojos galdam, viņš niknu skatienu uzšvīkāja vēl kādu rindu. Viņa seja šķita ļoti piemērota nikniem skatieniem. Viņa rokas bija mīkstas un baltas. Žilbinoši baltais linu krekls un koši zilā veste liecināja par turību. Kāda iekšēja tieksme, kas manī vēl nebija tikusi vaļā no Tarbeanas laikiem, radīja vēlēšanos ieslīdēt viņam kabatā.
Vēl kādu laiku klaudzinājis ar rakstāmspalvu, viņš ar ļoti aizkaitinātu nopūtu nolika to malā. Vārds? viņš teica, nepaceldams galvu.
- Kvouts.
Pāršķirstījis reģistru grāmatu, viņš atrada meklēto lappusi un sarauca pieri. Tu neesi iereģistrēts. Pametis īsu skatienu augšup, viņš vēlreiz nikni pazibsnīja acis un atkal pievērsās nenosakāmajam tekstam, ap kuru bija cīnījies iepriekš. Kad es negrasījos iet projām, viņš pavirpināja pirkstus tā, it kā gribētu aizdzīt uzmācīgu kukaini.
- Vari kratīties prom!
- Es tikko…
Ambrozs vēlreiz nolika rakstāmspalvu. Paklausies! viņš lēni sacīja, gluži kā cenzdamies paskaidrot vientiesim. Tu neesi iereģistrēts! Viņš pārspīlēti izteiksmīgā žestā ar abām rokām norādīja uz reģistru grāmatu. Tu nevari iet tur iekšā! Ar tādu pašu kustību viņš norādīja uz iekšējo durvju pusi. Viss!
- Es nupat nāku no uzņemšanas…
Viņš nepacietīgi noplātīja rokas. Tātad skaidrs, ka tu vēl nevari būt iereģistrēts.
Es sameklēju kabatā lapu, ko biju saņēmis uzņemšanā. To man iedeva maģistrs Lorrens pats ar savu roku.
- Manis pēc viņš varēja tevi kaut atnest kukuragā! Ambrozs atmeta un demonstratīvi iemērca rakstāmspalvu tintē. Tagad beidz tērēt manu laiku! Man jādara savs darbs.
- Tērēt tavu laiku? es noprasīju, beidzot zaudēdams savaldīšanos. Vai tev ir kaut mazākā nojauta, kam esmu izgājis cauri, lai nokļūtu šeit?
Ambrozs paskatījās uz mani, un viņa sejā pēkšņi parādījās uzjautrināta izteiksme. Paga, ļauj man minēt! viņš teica, atzpiezdamies ar plaukstām pret galdu un uzsliedamies kājās. Tu vienmēr biji attapīgāks par pārējiem bērniem savā Klodhampā vai kā nu sauc tavu sūdīgo ciematu. Tas, ka tu mācēji lasīt un skaitīt, radīja vietējos zemniekos bijību.
Dzirdēju, ka man aiz muguras atveras un aizveras ārdurvis, bet Ambrozs tam nepievērsa uzmanību. Apgājis rakstāmgaldam apkārt, viņš atspiedās pret tā priekšējo malu. Tavi vecāki zināja, ka tu esi īpašs bērns, tāpēc viņi vairākus gadus krāja naudu, nopirka tev kurpes un pāršuva lupatu segu par kreklu. Viņš pastiepa roku un paberzēja pirkstos mana jaunā apģērba audumu.
- Tev mēnešiem ilgi vajadzēja iet kājām vai simtiem jūdžu kratīties mūļu ratos. Bet beigu beigās… Viņš izpleta rokas plašā žestā. Lai
slavēts Tehlu un visi viņa eņģeļi! Te nu tu esi! Mirdzošām acīm un rožainiem sapņiem!
Izdzirdēju smieklus un pagriezies redzēju, ka viņa runas plūdu laikā pa durvīm ir ienākuši divi vīrieši un sieviete. Pie Dieva miesām, Ambroz! Kas tev lēcies?
- Nolāpītie pirmgadnieki! Ambrozs nošķendējās un, aizgājis atpakaļ, apsēdās agrākajā vietā aiz galda. Ierodas šeit, ģērbušies kā lupatlaši, un uzvedas tā, it kā viņiem piederētu pasaule!
Visi trīs ienācēji aizgāja līdz durvīm, uz kurām bija rakstīts “KRĀTUVE”. Es stāvēju, samulsis no viņu pētošajiem skatieniem, un pūlējos apspiest pietvīkumu. Vai mēs šovakar ejam uz “Eoliju”?
Ambrozs pamāja ar galvu. Protams. Ap sestā zvana laiku.
- Un tu nepārbaudīji, vai viņi ir iereģistrēti? Es jautāju, kad aiz ienācējiem bija aizvērušās durvis.
Ambrozs pagriezās pret mani, un viņa smaids bija plats, nervozs un nepārprotami naidīgs. Paklau, es tev došu kādu padomu, turklāt par velti. Mājās tu biji kaut kas īpašs. Šeit tu esi tikai kārtējais zeņķis ar lielu muti. Tāpēc uzrunā mani par Re’laru, kraties atpakaļ uz savu drūmo kaktu un slavē turienes pagānu dievu lai kāds tas būtu -, ka mēs neatrodamies Vintasā! Mēs ar tēvu pieķēdētu tevi pie staba kā traku suni.