Viņš paraustīja plecus. Bet dari, kā gribi! Paliec tepat. Sacel brēku. Sāc bimbot. Vai vēl labāk, meties man virsū! Viņš pasmaidīja. Es tevi kārtīgi noslānīšu un panākšu, lai tevi izlidina ārā. Paņēmis rakstāmspalvu, viņš atgriezās pie sava nenosakāmā sacerējuma.
Es devos projām.
Varbūt jums šķiet, ka šī satikšanās laupīja man drosmi. Varbūt domājat, ka jutos smagi vilies un mani bērnišķie sapņi par Universitāti sašķīda druskās.
Tieši otrādi. Notikušais mani stiprināja. Man bija licies, ka esmu nokļuvis svešā pasaulē, un es nejutos savā ādā līdz brīdim, kad Ambrozs šādā savdabīgā veidā pārliecināja mani, ka starp Universitāti un Tarbeanas ielām nav lielas atšķirības. Lai kurp jūs ietu, cilvēku daba un būtība visur ir viena un tā pati.
Turklāt dusmas palīdz naktī saglabāt siltumu un ievainots pašlepnums spēj spārnot cilvēku brīnumainiem darbiem.
TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Simpātijas mācība “centrā”
“CENTRS” BIJA PATI VECĀKĀ Universitātes ēka. Gadsimtu gaitā tā bija lēni pletusies visos virzienos un augdama iekļāvusi sevi mazākas celtnes un iekšpagalmus. Tā atgādināja savdabīgu arhitektūras ķērpju sugu, kas cenšas pārņemt pēc iespējas lielāku zemes platību.
Tajā bija grūti atrast ceļu, lai nonāktu vajadzīgajā vietā. Gaiteņi veidoja dīvainus pagriezienus, negaidot beidzās ar strupceļu vai ari meta garus, neaprēķināmus līkumus. Nereti pagāja minūtes divdesmit, līdz izdevās nokļūt no kādas telpas citā, kaut gan tās atradās tikai piecdesmit jardu attālumā viena no otras. Pieredzējušākie studenti, protams, izmantoja īsāko ceļu, jo zināja, caur kurām darbnīcām vai lekciju zālēm jāiet, lai drīzāk sasniegtu mērķi.
Vismaz viens no iekšpagalmiem bija pilnigi izolēts, un tajā varēja iekļūt vienīgi pa logu. Klīda valodas, ka dažas telpas esot pilnīgi aizmūrētas un tajās palikuši studenti, kuru rēgi naktīs klīstot pa gaiteņiem, vaimanājot par savu likteni un sūdzoties par “Ēstūža” slikto ēdienu.
Mana pirmā nodarbība notika “Centrā”. Par laimi, kopmītnes biedri bija mani brīdinājuši, ka tajā ir grūti orientēties, tāpēc, par spīti klejojumiem, es atradu meklēto telpu pat mazliet pirms nodarbības sākuma.
Kad beidzot nokļuvu savas pirmās nodarbības vietā, biju izbrīnījies, ka tā izskatās pēc neliela teātra. Sēdvietu rindas, paceldamās cita par citu augstāk, veidoja puslokus ap nelielu paaugstinājumu, kas atgādināja skatuvi. Mūsu trupa lielākajās pilsētās daudzkārt bija uzstājusies līdzīgās vietās. Tas mani nomierināja, un es sameklēju sēdvietu aizmugures rindā.
Vērodams, kā auditorijā lēni sapulcējas citi studenti, es jutos kā drudžains nervu kamols. Visi pārējie bija vismaz dažus gadus vecāki par mani. Kamēr zinību alkstošie apmeklētāji cits pēc cita ieņēma apkārtējās sēdvietas, es atkārtoju galvā pirmos trīsdesmit simpātijas sasaistes veidus. Mūsu kopējais skaits varēja būt ap piecdesmit, un mēs aizņēmām apmēram trīs ceturtdaļas no visas telpas. Dažiem studentiem bija rakstāmspalvas un papīra lapas ar cietu pamatni. Citi nesa līdzi vaska tāfelītes. Man nebija nekā, taču tas mani daudz nesatrauca. Man vienmēr ir bijusi teicama atmiņa.
Auditorijā ienāca maģistrs Hemme un, uzkāpis uz paaugstinājuma, nostājās aiz liela akmens galda. Tumšajā maģistra tērpā viņš izskatījās ļoti iespaidīgs, un jau pēc dažām sekundēm šalcošais, čukstošais studentu pūlis sastinga pilnīgā klusumā.
- Tātad jūs gribat būt arkanisti? viņš noprasīja. Jūs gribat apgūt maģiju, par ko esat dzirdējuši bērnu guļampasakās! Jūs esat klausījušies dziesmas par Taborlinu Lielo. Dārdošas uguns paklāji, burvju gredzeni, neredzami apmetņi, zobeni, kas vienmēr paliek spoži, brīnumzāles, kas ļauj lidot! Viņš nepatikā papurināja galvu. Ja esat nākuši meklēt kaut ko tādu, varat tūlīt iet projām, jo to jūs šeit neatradīsiet. Nekā tāda nav!
Tajā bridi auditorijā iesteidzās kāds aizkavējies students, aptvēra, ka ir nosebojis, un steigšus apsēdās brīvā vietā. Tomēr Hemme viņu pamanīja. Sveiki, priecājos, ka nolēmi pagodināt mūs ar ierašanos! Kā tevi sauc?
- Gels, puisis nervozi atbildēja. Piedodiet, ka nokavēju! Man bija grūtības…
- Gel, Hemme viņu pārtrauca, kāpēc tu esi šeit?
Gels bridi samulsis raudzījās viņā, tad saņēmās un atbildēja: Lai mācītos simpātijas principus.
- Es savās nodarbībās neciešu kavēšanos. Rītdienai vari sagatavot pārskatu par simpātijas pulksteņa attīstību, par tā atšķirībām no agrākiem, aptuvenākiem pulksteņiem, kuri balstījās uz harmonisko kustību, un tā ietekmi uz precīzu laika izmantojumu.
Puisis sagrozījās sēdvietā. Jā, ser.
Viņa reakcija Hemmem bija pa prātam. Labi. Tātad kas ir simpātija?
Iesteidzās vēl kāds puisis, cieši turēdams cietos vākos iesietas lapas. Viņš izskatījās ļoti jauns, proti, varēja būt tikai pāris gadu vecāks par mani. Hemme apturēja ienācēju, pirms tas bija paguvis apsēsties.
- Sveicināts! viņš teica pārspīlēti laipnā tonī. Un kas tu būtu?
- Bazils, ser. Neveikli mīņādamies, zēns stāvēja ejā starp solu rindām. Es viņu pazinu. Biju slepeni noklausījies viņa uzņemšanas pārbaudījumu.
- Bazil, vai tu gadījumā neesi no Illas? Hemme, dzēlīgi smaidīdams, noprasīja.
- Nē, ser.
- Ak tā! Hemme atsaucās, tēlodams vilšanos. Es biju dzirdējis, ka illiešu ciltis nosakot laiku pēc saules, tāpēc viņiem neesot īstas izpratnes par precizitāti. Bet, tā kā tu neesi illietis, es nevaru aizbildināt tavu nokavēšanos. Vai tu to vari?
Bazils brīdi bez skaņas kustināja lūpas, it kā gribēdams attaisnoties, bet tad acīmredzot nolēma, ka labāk to nedarīt. Nē, ser.
- Labi. Rītdienai vari sagatavot pārskatu par Illas mēness kalendāru salīdzinājumā ar precīzāko civilizēto Aturas kalendāru, ko tev tagad jau vajadzētu pazīt. Sēdies!
Kā nopērts suns Bazils bez vārda saguma tuvākajā brīvajā vietā.
Hemme vairs nemēģināja atsākt nodarbību, bet gaidīja nākamo novēlojušos studentu. Tāpēc, durvīm atkal atveroties, auditorijā valdīja saspringts klusums.
Šoreiz ienācēja bija jauna sieviete, kurai varēja būt apmēram astoņpadsmit gadu. Savdabīgs retums. Vīriešu un sieviešu proporcija Universitātes studentu vidū bija apmēram desmit pret vienu.
Kad viņa ienāca telpā, Hemmes izturēšanās ievērojami atmaiga. Viņš ātri pagājās ienācējai pretī, lai sasveicinātos. Ā, labdien, mīļā! Beidzot man tiešām prieks, ka vēl neesam sākuši šīsdienas nodarbību. Satvēris meiteni aiz elkoņa, viņš aizvadīja to vairākus pakāpienus līdz pirmajai brīvajai vietai.
Hemmes izturēšanās meiteni acīmredzami samulsināja. Atvainojiet, maģistr Hemme! “Centrs” ir lielāks, nekā es biju gaidījusi.
- Nekas, nekas! Hemme draudzīgi atbildēja. Galvenais ir tas, ka tu esi šeit. Viņš gādīgi palīdzēja meitenei nolikt papīru un tintnīcu un atgriezās vecajā vietā uz paaugstinājuma.
Tagad šķita, ka nodarbība beidzot tiešām varētu sākties. Taču Hemme vispirms vēlreiz paskatījās uz pēdējo ienācēju. Atvaino, jaunkundzi Viņa bija auditorijā vienīgā sieviete. Es neievēroju etiķeti. Kā tevi sauc?