- Ria.
- Vai “Ria” ir saīsinājums no “Riana”?
- Jā, meitene pasmaidīja.
- Riana, vai tu, lūdzu, varētu sakrustot kājas?
Viņš izteica šo lūgumu ar tādu nopietnību, ka studentu vidū neatskanēja ne mazākais smiekliņš. Apmulsušu seju Riana sakrustoja kājas.
- Tagad, kad elles vārti ir slēgti, Hemme turpināja ierastajā skarbajā toni, mēs varam sākt!
Un viņš tiešām sāka lekciju, kuras laikā nepievērsa meitenei vairs ne mazāko uzmanību. Varētu teikt, ka no viņa puses tā bija savdabīga labvēlība.
Lekcija turpinājās divarpus stundas. Es uzmanīgi klausījos, visu laiku cerēdams, ka viņš pateiks kaut ko tādu, ko nebiju uzzinājis no Abentija. Taču tas nenotika. Es ātri aptvēru, ka Hemme patiešām apskata simpātijas principus, bet dara to pašā zemākajā pamatlīmenl. Šī nodarbība man bija milzīgs laika zaudējums.
Kad Hemme ļāva studentiem doties projām, es aši noskrēju pa pakāpieniem un noķēru viņu pirms iziešanas pa durvīm. Maģistr Hemme?
Viņš pagriezās pret mani. A, mūsu brīnumbērns! Nezināju, ka tu esi manā nodarbībā. Ceru, ka mans temps tev nebija par ātru?
Man pietika saprāta, lai neatbildētu godīgi un atklāti. Jūs izklāstījāt pamatus ļoti skaidri, ser. Principi, kurus šodien izskaidrojāt, kalpos par teicamu pamatu pārējiem studentiem. Ceļojošu aktieru dzīvē diplomātija ieņem nozīmīgu vietu.
Hemme mazliet piepūtās, uzklausīdams manu komplimentu, bet tad paskatījās uz mani vērīgāk. Pārējiem studentiem? viņš noprasīja.
- Redziet, pamatus es esmu jau apguvis, ser. Zinu visus trīs likumus un četrpadsmit slēdzienus. Un ari pirmos deviņdesmit…
- Jā, jā, es redzu! Hemme mani pārtrauca. Pašlaik es esmu aizņemts. Varam parunāt par to rīt, pirms nākamās nodarbības. Viņš pagriezās un enerģiski aizsoļoja projām.
Puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz, es nospriedu, paraustīju plecus un devos uz Arhīviem. Ja Hemmes lekcijās nevaru apgūt neko jaunu, tad paliek vēl iespēja mācīties paša spēkiem.
* * *
Kad šoreiz iegāju Arhīvos, pie rakstāmgalda sēdēja jauna sieviete. Viņa bija žilbinoši skaista, gariem, melniem matiem un možu skatienu dzidrajās acīs. Pēc tikšanās ar Ambrozu tas bija ievērojams solis uz labo pusi.
Kad es tuvojos galdam, viņa man uzsmaidīja. Kā tevi sauc?
- Kvouts, es teicu. Arlidena dēls.
Viņa pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu.
- Un kā sauc tevi? es jautāju, lai aizpildītu klusumu.
- Fela, meitene atbildēja, nepaceldama galvu. Tad viņa pamāja pie sevis un iesita ar pirkstu pa grāmatas lapu. Jā, tepat ir, vari iet iekšā!
No priekštelpas tālāk veda divas durvis; uz vienām uzraksts vēstīja “KRĀTUVE”, uz otrām “SĒJUMI”. Nezinādams, kāda ir atšķirība, es devos uz “KRĀTUVI”. Tieši tas man bija vajadzīgs. Grāmatu kaudzes. Bezgalīgas plauktu virknes un grāmatu kalni.
Kad biju satvēris durvju rokturi, Felas balss mani apturēja. Piedošanu! Tu šeit esi pirmo reizi, vai ne?
Pamāju ar galvu, neatlaizdams durvju rokturi. Biju nokļuvis pavisam tuvu meklētajam. Kas notiks tagad?
- “Krātuve” ir pieejama tikai Arkanuma studentiem, Fela kā atvainodamās paskaidroja. Viņa piecēlās un, apgājusi galdam apkārt, devās uz otrām durvīm. Nāc, es parādīšu!
Ar abām rokām viņa atvilka vaļā smagās koka durvis ar uzrakstu “SĒJUMI”, un manam skatienam pavērās liela istaba augstiem griestiem. Pie vairākiem gariem galdiem sēdēja apmēram ducis studentu, lasīdami grāmatas. Telpu nevainojami apgaismoja daudzu simpātijas lampu nemainīgais spožums.
Fela pieliecās man tuvāk un klusi paskaidroja: Šī ir galvenā lasītava. Te tu atradīsi visas grāmatas, kas vajadzīgas nodarbībām pamata līmenī. Ar kāju nosprostodama durvis, lai tās nevērtos ciet, viņa norādīja uz sienu ar gariem plauktiem, kuros rindojās trīs vai četri simti grāmatu. Vairāk grāmatu vienkopus, nekā es līdz šim biju redzējis.
Fela klusi turpināja: Šeit jāievēro klusums. Sarunāties drīkst tikai čukstus. Biju jau ievērojis, ka telpa ir gandrīz nedabiski klusa. Ja gribi kādu grāmatu, kuras šeit nav, vari iesniegt tur pieteikumu. Fela norādīja uz vienu no galdiem. Tad viņi to sameklēs un atnesīs tev.
Pagriezos, lai kaut ko Felai pajautātu, un tikai tad aptvēru, cik viņa man atrodas tuvu. Nav grūti nojaust, cik ļoti es biju apsēsts ar domu par Arhīviem, ja nepamanīju vienu no pievilcīgākajām Universitātes sievietēm stāvam nepilnu sešu collu attālumā no manis. Cik ilgs laiks viņiem parasti vajadzīgs, lai sameklētu grāmatu? es klusi jautāju, cenzdamies neblenzt uz viņu.
- Var būt dažādi, Fela atbildēja un atmeta melnos matus atpakaļ pāri plecam. Dažreiz cilvēki ir aizņemtāki, citreiz brīvāki. Un dažiem vieglāk izdodas atrast vajadzīgo nekā citiem. Viņa paraustīja plecus, un vairākas matu cirtas atslīdēja atpakaļ, skardamas manu elkoni.
- Parasti tas neprasa vairāk par stundu.
Es pamāju ar galvu, juzdamies vīlies, ka nevaru izpētīt visas Arhīvu telpas, tomēr pacilāts, ka esmu nokļuvis vismaz tik tālu. Atkal jāsaka: puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz. Paldies, Fela! Es iegāju iekšā, un viņa ļāva smagajām durvīm aizkrist ciet.
Tomēr pēc brīža Fela mani panāca vēlreiz. Jā, vēl kaut kas! viņa klusi teica. Tas gan ir saprotams pats par sevi, bet, tā kā tu šeit esi pirmoreiz… Felas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Grāmatas nedrīkst iznest ārpus šīs telpas. No Arhīviem nedrīkst iznest neko.
- Protams! es teicu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet es to nebiju zinājis.
Fela pasmaidīja un pamāja ar galvu. Atgādināju tikai drošības dēļ. Pirms dažiem gadiem mums te bija viens jauns aristokrāts, kas bija pieradis savākt grāmatas no tēva bibliotēkas. Es agrāk nekad nebiju redzējusi, ka Lorrens kaut vai sarauktu pieri vai runātu skaļāk nekā pusbalsī. Bet, kad viņš notvēra to puisi uz ielas ar vienu no savām grāmatām… Viņa papurināja galvu, it kā nespētu aprakstīt to, ko redzējusi.
Centos iztēloties, kāds garais, drūmais maģistrs varētu izskatīties dusmās, taču man tas neizdevās. Paldies par brīdinājumu!
- Nav par ko! Un Fela devās atpakaļ uz Arhīvu priekštelpu.
Piegāju pie viņas norādītā galda. Kā es varu pasūtīt grāmatu? -
klusi pavaicāju skrīvam.
Viņš man parādīja lielu pasūtījumu grāmatu, ko līdz pusei bija aizpildījuši studentu vārdi un pasūtījumi. Daži bija vēlējušies konkrētu autoru grāmatas ar konkrētiem virsrakstiem, bet citi ierakstījuši lūgumu pēc vispārējas informācijas. Kāds ieraksts piesaistīja manu uzmanību: “Bazils illiešu mēness kalendārs. Aturas kalendāra vēsture.” Pārlaidis skatienu istabai, ieraudzīju Hemmes nodarbībā redzēto puisi, kas bija salīcis virs grāmatas un kaut ko cītīgi rakstīja.
Ierakstīju pasūtījumu grāmatas lapā: “Kvouts čandriānu vēsture. Apraksti par čandriāniem un viņu pazīmēm: melnas acis, zila uguns utt."
Pēc tam aizgāju pie plauktiem un nodevos grāmatu pētīšanai. Dažas grāmatas es pazinu no mācībām kopā ar Benu. Lasītavas klusumu palaikam pārtrauca vienīgi rakstāmspalvu čirkstoņa vai tikko jaušama, putna spārnu švīkstiem līdzīga skaņa, pāršķirot lappusi. Neparastais klusums mani nemulsināja un šķita pat savdabīgi nomierinošs. Vēlāk uzzināju, ka šī iemesla dēļ studenti iedēvējuši šo vietu par “Kapenēm”.
Pēc kāda laika manu uzmanību piesaistīja grāmata ar virsrakstu “Parasto draku pārošanās paradumi”, un, paņēmis to, es aizgāju un apsēdos pie viena no galdiem. Izvēlējos to tāpēc, ka grāmatai uz vāka bija reljefā attēlots diezgan iespaidīgs pūķis, tomēr, kad sāku lasīt, secināju, ka tas ir zinātnisks ieskats vairākos izplatītos mītos.