Kad biju līdz pusei izlasījis ievadu ar skaidrojumiem par to, ka mīts par pūķiem, visticamāk, ir attīstījies uz daudz ikdienišķākā draka pamata, man blakus nostājās skrīvs. Kvouts? viņš jautāja. Es pamāju ar galvu, un viņš iedeva man nelielu grāmatu zilos audekla vākos.
Atvēru to un tūlīt piedzīvoju vilšanos. Tas bija feju pasaku krājums. Pārlapoju to, cerēdams atrast kaut ko noderīgu, taču tajā bija tikai saldeni, lipīgi piedzīvojumu stāsti, kas domāti maziem bērniem. Jūs tādus noteikti zināt: varonīgi bāreņi ar viltu uzvar čandriānus, iegūst dārgumus, apprec princeses un dzīvo laimīgi līdz mūža galam.
Nopūtos un aizvēru grāmatu. Laikam pa pusei jau biju to gaidījis. Pirms čandriāni nogalināja manu ģimeni, arī es biju dzīvojis pārliecībā, ka tie ir tikai bērnu pasaku tēli. Šādi meklējumi man nevarēja palīdzēt.
Vēlreiz aizgājis pie pasūtījumu galda, es krietnu brīdi domāju un tad ierakstīju pieprasījumu lappusē jaunu rindu: “Kvouts Amira ordeņa vēsture. Amira izcelsme. Amira pieņemtās paražas.” Ticis līdz rindas galam, es tomēr nesāku rakstīt jaunā rindā, bet apstājos un paskatījos uz skrīvu, kas sēdēja aiz galda. Īstenībā man derētu jebkādi materiāli par Amiru, es teicu.
- Pašlaik mēs esam diezgan aizņemti, viņš sacīja, norādīdams uz telpas vidu. Pēc manis šeit bija ieradušies vēl apmēram ducis studentu. Bet, līdzko varēsim, mēs kaut ko atnesīsim.
Atgriezos pie galda un vēlreiz pārlapoju bērnu grāmatu, tad noliku to malā, jo manām vajadzībām tā nederēja. Šoreiz bija jāgaida krietni ilgāk. Kad lasīju par neparasto suskviniešu vasaras hibernāciju, jutu, ka man kāds pieskaras pie pleca. Pagriezos, domādams, ka ieraudzīšu skrīvu ar grāmatu kaudzi padusē vai varbūt Bazilu, kas pienācis sasveicināties. Iztrūkos, ieraudzīdams līdzās melnējam maģistra Lorrena tumšo zinibu vira ietērpu.
- Nāc! viņš klusi teica un pamāja, lai es viņam sekoju.
Nesaprazdams, ko tas nozīmē, es devos viņam līdzi, un mēs izgājām
no lasītavas. Pagājuši garām skriva rakstāmgaldam, mēs pa nelielu kāpņu posmu nokāpām lejā līdz pašaurai, neizteiksmīgai istabai, kurā stāvēja galds un divi krēsli. Arhīvos bija daudz šādu mazu istabiņu: tie bija lasāmkambari, kas paredzēti Arkanuma locekļiem, lai tie varētu netraucēti mācīties savrupos apstākļos.
Lorrens nolika uz galda “Sējumu” nodaļas pasūtījumu grāmatu.
- Es palīdzēju veikt pienākumus vienam no jaunākajiem skrīviem un ievēroju tavus ierakstus, viņš teica. Vai tu interesējies par čandriāniem un Amiru?
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Vai tas ir saistīts ar kāda tava skolotāja uzdevumu?
īsu brīdi es vēlējos pastāstīt viņam patiesību. Par to, kas noticis ar maniem vecākiem. Par stāstu, ko noklausījos Tarbeanā.
Tomēr Maneta izturēšanās, kad biju pieminējis čandriānus, lika man saprast, cik tas izklausītos muļķīgi. Iekams nebiju redzējis čandriānus pats savām acīm, ari es tiem neticēju. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka ir redzējis šos radījumus, es domātu, ka viņš nav pie pilnas saprašanas.
Labākajā gadījumā Lorrens nodomātu, ka mani vajā maldu mānija, bet sliktākajā gadījumā noturētu mani par muļķa bērnu. Piepeši es skaudri apjautu, ka atrodos vienā no civilizācijas galvenajiem balstiem un sarunājos ar Universitātes Arhīvu maģistru.
Tas man lika ieraudzīt visu citādā gaismā. Veca vīra stāsti kādā ostmalas krogā pēkšņi likās ļoti tāli un nenozīmīgi.
Es papurināju galvu. Nē, ser. Gribēju tikai apmierināt ziņkārību.
- Ziņkārību es vērtēju augstu, Lorrens bez īpašas izteiksmības sacīja. Varbūt varu kaut cik apmierināt tavējo. Amira ordenis bija daļa no Baznīcas tajos laikos, kad Aturas impērija vēl bija stipra. Viņu kredo bija “Ivare Enim Euge", un aptuveni to var tulkot kā “augstākam dievam”. Viņi bija pa pusei ceļojoši bruņinieki, pa pusei brīvprātīgie sargi. Viņiem piederēja tiesu vara, un viņi varēja būt tiesneši gan reliģiskās, gan laicīgās tiesās. Viņi visi dažādā līmenī bija brīvi no likumu saistībām.
Lielāko daļu no tā es jau zināju. Bet no kurienes viņi radās? es jautāju. Biju uzdrošinājies pievirzīties pavisam tuvu Skarpi stāstam.
- Viņi izveidojās no ceļojošiem tiesnešiem, Lorrens teica. No vīriem, kuri staigāja no pilsētas uz pilsētu, ieviesdami mazajos Aturas ciemos likuma kārtību.
- Tātad viņi radās Aturā?
Lorrens paskatījās uz mani. Kur gan citur viņi varēja rasties?
Nespēju saņemties un pastāstīt viņam patiesību, atklājot aizdomas, ko manī bija izraisījis vecā vīra stāsts: ka Amira saknes varētu sniegties daudz senākā pagātnē par Aturas impēriju. To, ka es ceru: varbūt kaut kur pasaulē viņi vēl eksistē.
Lorrens uztvēra manu klusēšanu par atbildi. Došu tev padomu, viņš laipni teica. Amira ordeņa brāļi ir dramatiskas būtnes. Jauni būdami, mēs visi iztēlojamies sevi par amiriešiem un karojam ar vītolzaru zobeniem. Šie stāsti zēniem, gluži dabiski, šķiet aizraujoši. Viņš ieskatījās man acīs. Tomēr pieaugušam vīrietim, arkanistam, ir svarīgi pievērsties šodienai. Viņam jādomā par dzīves praktisko daļu.
Nenovērsdams skatienu no manis, Lorrens turpināja: Tu esi jauns. Daudzi spriedīs par tevi, vadoties tieši no šī apstākļa. Es dziļi ievilku elpu, bet viņš pacēla roku. Es tev nepārmetu aizraušanos ar puiciskām fantāzijām. Es tev iesaku vairīties no puicisku fantāziju izrādīšanas. Viņš rāmi lūkojās manī, un viņa seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.
Atcerējos, kā pret mani bija izturējies Ambrozs, un pamāju ar galvu, juzdams, ka man vaigos sakāpis sārtums.
Lorrens izvilka rakstāmspalvu un sīki sašvīkāja manu ierakstu pasūtījumu grāmatā. Es ļoti cienu ziņkārību, viņš teica. Bet daudzi domā citādi. Es negribu, lai tavu pirmo dimestri apgrūtinātu nevajadzīgi sarežģījumi. Paredzu, ka tev ari bez papildu raizēm klāsies diezgan grūti.
Es noliecu galvu, un man šķita, ka esmu viņam sagādājis zināmu vilšanos. Es saprotu. Paldies, ser.
TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA. Virve , kurā pakārties
NĀKAMAJĀ DIENĀ es uz Hemmes nodarbību atnācu desmit minūtes agrāk un apsēdos pirmajā rindā. Cerēju notvert Hemmi pirms nodarbības sākuma, jo tas man aiztaupītu vajadzību vēlreiz nosēdēt visu viņa lekcijas laiku.
Diemžēl viņš neieradās agri. Kad Hemme ienāca pa mazākajām durvīm un pa trim pakāpieniem uzkāpa uz koka paaugstinājuma, auditorija jau bija pilna. Pārlaizdams skatienu klausītājiem, viņš ar acīm sameklēja mani. Ak jā, mūsu jaunais brīnumbērns! Lūdzu, piecelies!
Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, es piecēlos kājās.
- Varu pavēstīt visiem patīkamu jaunumu! Hemme teica. Lūk, šis te misters Kvouts man apgalvoja, ka pilnībā pārzinot simpātijas principus. Tāpēc viņš ir piedāvājies šodienas lekciju nolasīt pats. Ar plašu, izteiksmīgu žestu viņš aicināja mani nostāties sev blakus uz paaugstinājuma. Paskatījies uz mani ar savām salti skarbajām acīm, viņš pasmaidīja. Lūdzu, mister Kvout!
Protams, viņš zobojās par mani, domādams, ka es iebiedēts un apkaunots apsēdīšos atpakaļ vietā.
Taču iebiedēšanu savā neilgajā mūžā es biju piedzīvojis jau pietiekami daudz. Nesatricināmā mierā es uzkāpu uz paaugstinājuma un paspiedu viņa roku. Runādams skatuves priekšnesuma balsī, es pievērsos studentiem: Pateicos maģistram Hemmem par šo izdevību! Ceru, ka varēšu palīdzēt viņam skaidrāk izgaismot šo ļoti svarīgo tematu.
Tā kā Hemme pats bija uzsācis šo spēlīti, viņš to vairs nevarēja apturēt, neizskatīdamies muļķīgs. Paspiezdams manu roku, viņš veltīja man tādu skatienu, kādu vilks varētu veltīt vajātam kaķim. Ļaunīgi smaidīdams, viņš nokāpa no paaugstinājuma un ieņēma manu nupat atbrīvoto vietu pirmajā rindā. Pārliecināts par manu nezināšanu, viņš bija gatavs turpināt izrādi.