To, kas notika turpmāk, man palīdzēja īstenot divi no Hemmes daudzajiem trūkumiem. Pirmkārt, viņa vispārējā aprobežotība, kas neļāva
ticēt maniem iepriekšējā dienā teiktajiem vārdiem. Otrkārt, viņa vēlēšanās mani pēc iespējas pamatīgāk pazemot.
Vienkāršoti izsakoties, Hemme bija man pasniedzis virvi, kurā pakārties. Acīmredzot viņš neaptvēra, ka uzmestā cilpa vienlīdz labi var derēt kā vienam, tā otram kaklam.
Es pagriezos pret auditoriju. Šodien es demonstrēšu simpātijas likumu piemēru. Bet, tā kā mūsu laiks ir ierobežots, man būs vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbiem. Uz labu laimi pamāju vienam no studentiem. Esi tik laipns un atnes man vienu no maģistra Hemmes matiem!
Ar pārspīlētu laipnību Hemme pasniedza prasīto. Kad students man to atnesa, Hemme smaidīja neviltotā uzjautrinājumā, juzdamies pārliecināts: jo iespaidīgāki būs mani gatavošanās darbi, jo lielāku kaunu man beigās nāksies piedzīvot.
Izmantoju īso kavēšanās bridi, lai pārlaistu skatienu aprīkojumam, ar ko man būs jāstrādā. Vienā paaugstinājuma malā stāvēja ogļu tvertne, un pēc ašas darbgalda atvilktņu pārlūkošanas es atradu krīta gabalu, prizmu, sērkociņus, palielināmo stiklu, dažas sveces un vairākus neparastas formas metāla gabalus. Paņēmu trīs sveces, pārējo atstādams turpat.
Satvēru maģistra Hemmes matu un ievēroju, ka to man ir atnesis Bazils, Hemmes iepriekšējā dienā nostrostētais students. Paldies, Bazil! Vai tu, lūdzu, varētu atnest šurp ogļu tvertni un pēc iespējas drīzāk to iededzināt? Kad Bazils atnesa tvertni, es iepriecināts ievēroju, ka tai ir pievienotas mazas plēšas. Kamēr viņš uzlēja oglēm spirtu un uzšķīla dzirksteli, es pievērsos klausītājiem.
- Simpātijas jēdzienus nav sevišķi viegli aptvert. Bet visa pamatā ir trīs vienkārši likumi.
Pirmais ir Atbilstības nosacījums, kas saka: “Līdzība veicina simpātiju.” Otrais ir Radniecības princips, kas saka: “Priekšmeta daļa var pārstāvēt visu priekšmetu.” Trešais ir Nezūdamības likums, kas saka: “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt.” Atbilstība, Radniecība un Nezūdamība. Trīs pamatakmeņi.
Brīdi apklusis, es dzirdēju, kā pussimt spalvu čirkstot pieraksta manus vārdus. Bazils man līdzās cītīgi darbināja plēšas. Aptvēru, ka notiekošais man var gluži labi iepatikties.
- Neraizējieties, ja pagaidām vēl netiekat skaidrībā! Demonstrējums visu padarīs daudz saprotamāku. Paskatījies lejup, es redzēju, ka ogļu tvertne pamazām sakarst. Pateicu Bazilam paldies, novietoju uz oglēm seklu metāla pannu un iemetu tajā divas sveces, lai tās izkausētu.
Trešo sveci es ieliku svečturi uz galda un aizdedzināju to ar vienu no atvilktnes sērkociņiem. Pēc tam noņēmu pannu no uguns un uzmanīgi izlēju tās izkusušo saturu uz galda, izveidodams vaska pikuci apmēram dūres lielumā. Tad pacēlu skatienu pret studentiem.
- Simpātijas procesā pirmām kārtām notiek enerģijas pārvietošana. Enerģija ceļo pa simpātiskajām saiknēm. Izvilcis dakts vijumus, sāku mīcīt vasku, veidojot no tā kaut ko līdzīgu lellei. Pirmais likums, kuru es minēju, proti, “Līdzība veicina simpātiju”, nozīmē viekāršu patiesību: jo lietas ir līdzīgākas viena otrai, jo stiprāka starp tām ir simpātiskā saikne.
Pacēlu primitīvo vaska lelli pret studentiem, lai tie varētu to apskatīt. Šis cilvēciņš, es teicu, ir maģistrs Hemme. Telpu pāršalca apslāpēti smiekli. Pareizāk sakot, tas ir mans maģistra Hemmes simpātiskais atveidojums. Vai kāds ir gatavs minēt, kāpēc šis atveidojums nav sevišķi veiksmīgs?
Auditorijā iestājās klusums. Kādu bridi ļāvu tam turpināties; klausītāji šķita tādi kā sastinguši. Hemme viņus iepriekšējā dienā bija iebiedējis, un viņu atbildes raisījās lēni. Beidzot kāds students pēdējā rindā jautāja: Neatbilstošs lielums?
Es pamāju ar galvu un joprojām gaidoši lūkojos uz klausītājiem.
- Un maģistrs Hemme nav no vaska.
Vēlreiz pamāju ar galvu. Starp viņiem pastāv zināma līdzība apveidos un proporcijās. Tomēr šis ir ļoti trūcīgs simpātiskais atveidojums. Tāpēc jebkāda simpātiskā saikne, ko mēs no tā atvasinātu, būtu diezgan vāja. Varbūt divi procenti efektivitātes. Kā mēs to varētu uzlabot?
Atkal iestājās klusums, taču šoreiz tas nebija tik ilgs. Izveidot lielāku! kāds ierosināja. Es pamāju ar galvu un gaidīju. Atskanēja citas balsis:
- Iegrebt maģistra Hemmes seju!
- Izkrāsot!
- Uzvilkt maziņu apmetni!
Auditorijā atskanēja smiekli. Es pacēlu roku par zīmi, ka vēlos klusumu, un jutos pārsteigts, ka tas iestājās gandrīz acumirklī. H būtu lietišķā daļa, bet pieņemsim, ka jūs visu to esat izdarījuši. Man blakām stāv sešas pēdas garš, pilnīgi apģērbts maģistrs Hemme ar prasmīgi izveidotiem vaibstiem. Es pamāju ar roku uz tukšo vietu sev blakus. Pat pēc visiem šiem pūliņiem augstākais, uz ko varat cerēt, būs simpātiskā saikne ar desmit vai piecpadsmit procentu efektivitāti. Tas nav izcili, tas nepavisam nav izcili.
Un tā es esmu nonācis pie otrā likuma, proti, pie Radniecības. To aptvert viegli palīdz vienkārša doma: “Asins saites nav saraujamas.” Pateicoties maģistra Hemmes augstsirdībai, man ir viens no viņa matiem. Pacēlu matu un izteiksmīgi iespraudu to vaska lelles galvā.
- Un, lūk, pavisam vienkāršā veidā mēs esam ieguvuši simpātisko saikni, kas darbosies ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu procentu efektivitāti.
Visu laiku es ar acs kaktiņu vēroju maģistru Hemmi. Manas darbošanās sākumā viņš bija izskatījies mazliet piesardzīgs, bet vēlāk atlaidies atzveltnē ar pašapmierinātu smīnu sejā. Hemme zināja: bez nepieciešamās sasaistes un mērķtiecīgi koncentrēta Alara palīdzēt nespēs pat visas pasaules vasks un mati kopā.
Pārliecināts, ka viņš uzskata mani par nejēgu, es norādīju uz sveci un jautāju: Vai atļausiet, maģistr? Atbildējis ar vēlīgi augstsirdīgu žestu, Hemme iekārtojās sēdvietā ērtāk un apmierināti sakrustoja rokas uz krūtīm, pārliecināts par savu nesatricināmo drošību.
Es, protams, zināju vajadzīgo sasaisti. Biju to viņam jau teicis. Un Bens man bija iemācījis Alar, jājampātagas ticību, jau tad, kad man bija tikai divpadsmit gadu.
Taču es par to nelauzīju galvu. Ieliku vaska lelles kāju sveces sprakstošajā, kūpošajā liesmā.
Auditoriju pārņēma saspringts klusums, visi aizturēja elpu un pastiepušies centās skatīties uz maģistru Hemmi.
Hemme mākslotā izbrīnā paraustīja plecus. Bet viņa acu skatiens atgādināja lamatas, kas tūlīt gatavas aizcirsties. Ar nicīgu vīpsnu vienā mutes kaktiņā viņš izslējās, lai celtos kājās. Es neko nejūtu. Kāpēc…
-Tieši tā! es iesaucos, un mana balss skanēja kā pātagas cirtiens. Iztrūcinātie studenti atkal pievērsa uzmanību man. Un kāpēc tā ir? Pārlaidu auditorijai nogaidošu skatienu.
- Iemesls ir trešais likums, kuru es minēju sākumā: Nezūdamība. “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt, to var tikai pazaudēt vai atrast.” Turot sveci zem mūsu godājamā skolotāja kājas, iespējams panākt tikai ļoti niecīgu pārmaiņu. Un, tā kā pārraidītais karstums ir tikai ap trīsdesmit procentu, pat šis niecīgais rezultāts paliek nemanāms.
Bridi klusēju, ļaudams studentiem pārdomāt dzirdēto. Tā ir simpātijas galvenā problēma. No kurienes ņemt enerģiju? Tomēr atbilde ir gluži vienkārša.
Es nopūtu sveci un vēlreiz aizdedzināju to tvertnes oglēs, murminādams pie sevis nedaudzos vajadzīgos vārdus: Izveidojot otru simpātisko saikni starp sveci un pamatīgāku uguni… sadalīju domas divās daļās: ar vienu daļu sasaistīju kopā Hemmi un vaska lelli, ar otru savienoju sveci un ogļu tvertni, … mēs iegūstam gribēto rezultātu.